Izrādās, ka visnotaļ biezādainos Latvijas politiķus visvieglāk ir satracināt nevis, piemēram, pasakot, ka nāksies visu nakti sēdēt darbā, lai apstiprinātu ikgadējo valsts budžetu, bet gan tikai izsakot ierosinājumu, ka parlamentāriešiem vajadzētu atskaitīties par to, ko ir darījuši laikā, kad kavējuši Saeimas sēdes.
Un, protams, rēķinoties ar to, ka šādu iemeslu saraksts varētu tikt publiskots plašsaziņas līdzekļos. Šajā gadījumā vēlmi publicēt minēto informāciju ir izteicis portāls Deputatiuzdelnas.lv, taču principā šeit varētu būt runa par jebkuru mediju un ikvienu no Latvijā strādājošajām sabiedriskajām organizācijām.
Deputātu satraukuma izpausmes, apspriežot šo jautājumu, bija viena par otru uzjautrinošākas un absurdākas. Taču kronis visam droši vien ir deputātes, starp citu, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Ilmas Čepānes (Vienotība) atskārsme, ka vajadzētu apšaubīt, vai organizācijai Delna vispār ir tiesības uzraudzīt deputātu darbu.Tagad iedomāsimies situāciju, kad kādā uzņēmumā brīdī, kad darba devējs pajautātu savam darbiniekam, kur viņš ir klīdis apkārt darba laikā, atskanētu atbilde - un kas tev par daļu? Principā nav divu domu, ka nākamajā brīdī šāds darbinieks krāmētu savas mantas un rakstītu atvadu e-pastu nu jau bijušajiem kolēģiem. Redz, Delna ir tāda pati sabiedriska organizācija kā, piemēram, Glābiet bērnus vai Latvijas Suņu federācija un tajā darbojas tādi paši šīs valsts pilsoņi kā jebkurš cits, kam ir tiesības balsot Saeimas vēlēšanās. Vienkārši sakot, ikviens Latvijas pilsonis ir darba devējs jebkuram deputātam, un tādēļ ir arī tiesīgs zināt, kur un kāpēc parlamentārietis atrodas laikā, kad kavē darbu Saeimā. It īpaši jau ņemot vērā, ka viens otrs tā dēvētais tautas kalps neatkarīgās Latvijas vēsturē jau ir pamanījies būt Saeimas sēdē un Latvijas Nacionālā teātrā izrādē vienlaikus.
Gadījumā, ja nu tomēr notiktu pamatīgs brīnums un tiktu ieviesta deputātu atskaitīšanās, jāņem vērā, ka mūsu parlamentāriešiem allaž ir bijusi visnotaļ laba fantāzija. Tādēļ nebūtu jābrīnās, ka attaisnojumu ailītē nespēja iziet no mājas lielo paģiru dēļ tiktu nodēvēta par tikšanos ar vēlētājiem, bet piepelnīšanās citā darbā - par svarīgu partijas uzdevumu, kura neizpildes gadījumā varētu draudēt neatgriezeniskas negatīvas sekas valsts pamatiem. Protams, nebūtu arī nekāds brīnums, ja vismaz koalīcijas partiju deputātu kavējumu iemesli ātri vien iegūtu klasificētas informācijas statusu, kuras izpaušanas gadījumā Latvijai varētu draudēt starptautiska tiesvedība vai izslēgšana no NATO.
Strādājot jebkurā citā vietā, cilvēki kaut kā tomēr saprot, ka darba laikā viņu uzdevums ir strādāt darba devējam, ar kuru ir noslēgts līgums. Arī parlamentāriešiem būtu jāsaprot, ka Latvijas pilsoņi viņus ir ievēlējuši Saeimā, lai viņi vismaz oficiālajā darba laikā, ar to domājot Saeimas sēdes un dažādu komisiju sēdes, atrastos darbā un strādātu tautas labā, nevis skraidītu apkārt, kārtojot savas biznesa darīšanas vai kaut kur atpūšoties.