To, ka nepārtikas precēm Latvijā ir raksturīgs liels uzcenojums, pircēji zina arī bez Konkurences padomes (KP) ziņojuma par veikto izpēti atsevišķu nepārtikas preču, piemēram, kosmētikas, sadzīves ķīmijas, trikotāžas piederumi u.tml. — tirgū.
Jūtot klientu trako kāri pēc naudas tērēšanas par visdažādākajiem niekiem, jādomā, ka trekno gadu gaitā ne viens vien tirgotājs preci pamanījies pārdot, kā izrādās, pat ar 1000% uzcenojumu. Fakts, ka šāda pārmērība ir iespējama, uzskatāmi norāda uz to, cik ļoti mums ir nepieciešamas jaunas vēsmas jaunu tirgus dalībnieku izskatā, un jau kuro reizi liek atgriezties pie problēmas, kā tādus līdz mazajai Latvijai dabūt.
Pēc KP atzinuma, augstie uzcenojumi lielā mērā ir skaidrojami ar Latvijas nelielo tirgu, kā arī augstajām loģistikas un mārketinga izmaksām. Savukārt cenu pazemināšanos var veicināt pieprasījuma samazinājums, kas pagaidām arī ekonomikas recesijas laikā neesot bijis gana vērienīgs (jāatgādina, ka mazumtirdzniecības apgrozījums pērn salīdzināmās cenās nepārtikas preču tirdzniecības uzņēmumos samazinājies par 31,5%), vai arī konkurences pieaugums - jaunu uzņēmumu ienākšana tirgū, kur šobrīd darbojas tikai daži lieli vairumtirgotāji, kas izplata populārāko starptautisko zīmolu preces. Tas licis KP secināt, ka tādējādi šim tirgum ir attīstības potenciāls un uzņēmumi varētu izdarīt izvēli par labu investīcijām Latvijā.
Lai nu tā būtu, taču ir jāņem vērā vairāki «bet». Pirmām kārtām jau tas, ka mūsu tirgus patiešām ir ļoti maziņš, turklāt - ne visai turīgs. 2007. gada decembrī apģērbu tirgotāja Apranga Group ģenerāldirektors Rimants Pervenecks intervijā DB priecīgi varēja stāstīt, ka Rīgā ir modernākie un bagātākie pircēji Baltijā, taču tas, ko šobrīd redz potenciālie investori, ir mazumtirdzniecības apjoma samazinājums, kas, lai gan palēninājies, arī šogad vēl aizvien ir viens no straujākajiem ES, divciparu IKP kritums un čempiones vieta bezdarbnieku skaita ziņā. Pēc diezko vērienīgas perspektīvas investoru vilināšanai tas pagaidām neizklausās.
Protams, daudz vieglāk interesentiem būtu kaut ko pierādīt, par pamatu ņemot visu Baltijas valstu tirgu, un, kā zināms, ir uzņēmēji, kas iespējamās attīstības plānu potenciālajiem investoriem prezentē tieši uz šādas platformas. Saprotams, ka arī šo tirgu nekad nebūs iespējams pielīdzināt tādiem plašiem medību laukiem kā Krievija vai Polija, tomēr arī seši miljoni apģērbties un mazgāties radušu patērētāju ir kaut nedaudz nopietnāks arguments.
Turklāt jāuzsver, ka mazais tirdziņš kaut nedaudz lielāks būtu arī tad, ja pie vietējiem tirgotājiem iepirktos tā patērētāju daļa, kas, būdama ar cenu neapmierināta, šobrīd savas iecienītās preces iegādājas dažādu valstu interneta veikalos. Turklāt te nav runas par to, «kas mums latos, tas viņiem eiro» — cenu atšķirība bieži vien ir pat ievērojami lielāka. Tiesa, kopējā tirgus idejai ir kāds būtisks šķērslis — igauņi jau burtiski tūlīt ieviesīs eiro, bet Latvija un Lietuva vēl gaida labākus laikus.
