Ja rotai ir klasiska kompozīcija, tā būs modē arī pēc simt gadiem. Tā uzskata Laura Selecka, SIA Sofia Riga īpašniece un rotu dizainere. Vislabāk viņai patiktu izgatavot rotas vienā eksemplārā, taču rotu māksliniece ir nonākusi pie atziņas, ka ar individuālajiem pasūtījumiem un mākslas darbiem vien izdzīvot nevarēs.
«Man gribējās taisīt cilvēkam pieejamākas rotas. Ja izgatavo rotu vienā eksemplārā, tai ir augsta pašizmaksa. Ja to pārdod galerijai, uzcenojums ir milzīgs, un rezultātā cilvēkam ar tikpat lieliem ienākumiem kā man tā cenas ziņā ir nepieejama,» skaidro viņa. Tāpēc Laura pievērsusies rotu kolekciju veidošanai.
Pirmā kolekcija, kas radīta ar zīmolu Sofia Riga, ir no sudraba un porcelāna. Jau studējot Latvijas Mākslas akadēmijā viņai bija mēģinājumi savienot porcelānu ar metālu.
«Porcelāns ir ļoti skaists, iedvesmojošs un īpašs materiāls. Taču cilvēkiem pret to ir aizspriedumi, piemēram, ka tas saplīsīs. Vai tad mēs rotas metam zemē, vai ar smalkām kurpēm brienam pa dubļiem? Katrai lietai ir sava vieta un pieeja. Mēs nevelkam briljantus, ejot uz tirgu, un arī ar porcelāna rotām lambadu nedejojam,» viņa teic. Ja porcelāna rotu cena būtu zemāka, iespējams, cilvēki tās pirktu drošāk.
Lauras rotas nopērkamas dažos Rīgas un arī vienā Londonas veikaliņā.
«Uzcenojumi mums ir lieli. Kādā veikalā uzcenojums bija tikpat liels kā Londonā, turklāt tam visam vēl klāt nāk PVN,» viņa saka. Tāpēc Laura vēlas savas rotas tirgot internetā, piemēram, portālos Not Just a Label vai Etsy.
Pagaidām viņa ir pārdomās, kurš no tiem būs labākais pārdošanas kanāls.
Iepazīst biznesu
Laura ir studējusi metāla dizainu, kas, stereotipiski domājot, ir vīriešu «lieta». Taču pēdējā laikā akadēmijā šajā jomā studē arvien vairāk sieviešu, jo ir speciāla rotu programma, turklāt kopumā pasaulē sievietes rada daudz rotu. «Sievietes tagad dara visu ko. Viņas ir arī valdību vadītājas. Lai gan metāls nav sievišķīgs materiāls, rotas tādas ir. Ja sieviete ir metāla dizainere, tas nenozīmē, ka viņai viss no A līdz Z jāizdara pašai. Ir jāpārzina tehnoloģija, jāsaprot, ko un kā, jāspēj izkontrolēt procesu, bet ne visu uztaisīt,» spriež Laura.
Viņa ir mācījusies Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā, absolvējusi Amatniecības vidusskolu, kā arī ieguvusi bakalaura grādu Latvijas mākslas akadēmijā. Laurai ir bijusi doma turpināt studēt modi, jo rotas ar modi ir cieši saistītas, bet šī programma viņu neaizrāva.
«Arvien vairāk saprotu, ka man vajag apgūt biznesa vadību, lai saprastu, kā bizness funkcionē, tāpēc ir doma stāties Banku augstskolā,» saka Laura. Viņa gan uzskata, ka māksliniekam nav jābūt uzņēmējam, viņa galvenais uzdevums ir izstrādāt produktus, savukārt menedžera pienākums ir veicināt noietu, nevis mācīt, kādas rotas jātaisa. «Mākslinieks nav biznesmenis, man sākumā trūka daudz zināšanu kaut vai par viselementārāko lietu – kā sarakstīt pavadzīmi,» saka Laura.
Pagaidām viņa nevar atļauties algot menedžeri, kas domātu par pārdošanu un nodarbotos ar biznesa lietām. Taču, ja lēnā garā darbojies, pieļauj mazākas un vieglāk izlabojamas kļūdas.
Mazs tirgus
Runājot par rotu biznesu Latvijā, Laura novērojusi pozitīvas tendences – ir parādījušies jauni mākslinieki, bet nav lielu specializētu uzņēmumu, piemēram, kāda agrāk bija Rīgas juvelierizstrādājumu rūpnīca, kur strādāja daudz meistaru. Tādējādi Latvijā var iegūt izglītību, bet trūkst prakses. Jauno rotkaļu ir maz, meistari lielākoties ir jau cienījamos gados, un viņu zināšanas pamazām zūd. Meistari Latvijā lielākoties ir «cilvēki-orķestri», viņi nav specializējušies vienā konkrētā jomā, piemēram, gravēšanā. Iekšējais tirgus ir mazs, savukārt ārpusē konkurence ir milzīga.
Sērijveidā juvelierizstrādājumus lielā apjomā ražo Ķīnā, Indijā un Itālijā, kur tehnoloģijas ir tiktāl attīstītas, ka vidējās klases rotām cilvēka darbs ir minimāls.
«Ar Ķīnu nespējam konkurēt, varam to darīt tikai tad, ja pieliekam pievienoto vērtību dizainā. Arī Eiropas vidējais iedzīvotājs nav tik bagāts, lai pirktu dārgus izstrādājumus. Rota tomēr ir prece, ko ikdienā nepērk, atšķirībā no pārtikas, apaviem un apģērba, un nepieciešamības gadījumā no rotām cilvēki atteiksies vispirms. Krīzes laikā pat laulību gredzeni stipri samazinājās,» saka Laura.
Skaidras robežas
Lauras vecmāmiņu sauca Sofija, un savu uzņēmumu māksliniece ir nosaukusi viņai par godu. Vecmāmiņa nāca no labi situētas ģimenes, viņai bija iespēja iemācīties, kā ģērbties, kā izskatīties cienīgi, kā izvēlēties toņus, kas piestāv arī situācijās, ja nav daudz naudas. Laura uzskata, ka šodien Latvijas sievietes neprot labi ģērbties. «Žēl, ka mājturības stundās māca cept kotletes, nevis ģērbties,» viņa teic.
Izvēlētais zīmola nosaukums un iedvesmas tēls dod skaidras robežas. Domājot par jaunu rotu, Laura sev vaicā – vai to vilktu tāda sieviete kā viņas vecmāmiņa? Vai viņai piestāvētu?
«Veidojot rotu kā mākslas darbu, mēs taisām priekšmetu. Izgatavojot rotu kā produktu, jādomā par sievieti, kura to nēsās. Rota nedrīkst sievieti nomākt, tai dāmas skaistums ir jāizceļ, tāpat kā apģērbam,» uzskata Laura.
Turas pie sava
Laura atzīst, ka lielu gandarījumu viņai dod tas, ka cilvēki rotas novērtē, taču ar to vien, ka viņiem Sofia Riga darinājumi patīk, nepietiek, lai uzņēmums attīstītos un Laura varētu izstrādāt nākamās kolekcijas.
«Es ļoti labi zinu, ko cilvēki pērk, un es to varu uztaisīt, bet es negribu sevi izmainīt sīknaudā. Es pat biju izveidojusi aptauju, kura atklāja, ka cilvēki vēlas rotu cenu kategorijā līdz 20 eiro, kura būtu oriģināla, interesanta. Mums daudzi mākslinieki piepelnās, taisot visādus filcējumus, glezniņas, auskariņus ar Swarovski kristāliem utt. Tās ir lietas, ko pērk, bet, šādi strādājot, tu sevi neizkop. Man ir veicies ar ģimeni, kas mani atbalsta, un es varu kādreiz atļauties pateikt «nē» un turēties pie sava. Tam visam vajadzīgs raksturs un «aizmugure», kas atbalsta. Ja mājās ir trīs bērni, kuri jāpabaro, darīsi visu, lai pabarotu savu ģimeni,» viņa spriež.