Demogrāfiskie izaicinājumi, lai gan parādās jauni pētījumi, paliek tie paši, bet jaunu risinājumu nav.
Nule Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs nācis klajā ar pētījumu, kas aktualizē Latvijas pārtapšanu par veco ļaužu zemi, kam kā spēcīgs simbols kalpo veco ļaužu namu ierīkošana slēgtajās skolās, un pašlaik Latvijā šādu precedentu jau ir vairāk nekā ducis. Pēc divdesmit gadiem katrs otrais iedzīvotājs mūsu valstī būs vecāks par 50 gadiem un katriem diviem strādājošajiem būs jāuztur viens pensionārs, kamēr pašlaik šis slogs ir izlīdzināts uz sešiem. Tas radīs pašlaik neaptverami lielus izaicinājumus darba tirgum, ko šodien uzņēmēji vēl var tikai saost kaut kur gaisā. Protams, daļu darbaspēka aizstās tehnoloģijas, tomēr arvien samilzīs gan gudro galvu, gan čaklo roku trūkums. Arī valsts budžets dabūs trūkties – cita starpā palielināsies spiediens uz sociālo un veselības budžetu, bet nodokļu slogu valdības roka tā vien celsies palielināt sarūkošajai darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju daļai. Latvijai būs jāpielāgojas veco ļaužu «modei», un tas tieši ietekmēs arī politiskos uzstādījumus un paradigmas. Tostarp sagaidāms, ka mainīsies vēlēšanu solījumu saturs, partijām to vēl vairāk pielāgojot vēlētāja vidējam vecumam un šāda vēlētāja vajadzību apmierināšanai. Tas nozīmē, ka valsts «mikroflorā» zudīs trauslais līdzsvars, jo no strādājošajiem un uzņēmējiem tiks pieprasīti arvien lielāki «upuri» novecojošās sabiedrības uzturēšanai.
Skaidru vīziju par efektīviem risinājumiem nav. Gadiem tiek apžļambāti vieni un tie paši temati. Valstisko kaiti ar «parastajām zālēm» izārstēt, šķiet, vairs nevar. Respektīvi, dzimstības rādītāji pēkšņi kardināli neuzlabosies, arī reemigrācijas cerības, visticamāk, tik strauji neattaisnosies un masveidā dzimtenē darbaspēks un nodokļu maksātāji neatgriezīsies. Runas par glābiņu imigrācijas veicināšanas politikas veidolā rūpēs par darbaroku piesaistīšanu, visticamāk, par darbiem tik drīz nepārvērtīsies. Ņemot vērā to, kā Saeima izsvilpa Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvu ar pilsoņu pasēm apgādāt nepilsoņu bērnus, un to, cik viesmīlīgi uzņemam bēgļus, nav garantijas, ka līdzīgas fobijas neizpaudīsies attiecībā pret trešo valstu darbaspēka migrācijas veicināšanu uz Latviju. Tas nozīmētu iet pret konservatīvo vēlētāju «vēju», bet politiķi neriskēs, ņemot vērā to, ka līdz ar sabiedrības novecošanos konservatīvais vēlētājs varētu iegūt arvien lielāku ietekmi. Sociālajos medijos joko, ka Latvijas veiksmes stāsts nākotnē varētu būt augstas kvalitātes veco ļaužu ciematu attīstīšana.
Atmetot ironiju, šis ierosinājums vismaz aicina uz problēmu paraudzīties kā uz iespēju. Agrāk vai vēlāk valsts vadītājiem būs nopietnāk jāpievēršas darbaspēka importam no trešajām valstīm. Uzņēmēju organizācijas jau iepriekš ir norādījušas, ka nepieciešama atvieglota procedūra vismaz dažām profesiju grupām, kurās vērojams izteikts darbaspēka deficīts, tostarp inženieriem vai IT speciālistiem. Sarūkot iedzīvotāju skaitam un vēl straujāk par to - darbspējīgo iedzīvotāju daļai, pieprasījums pēc darbaspēka strauji pieaugs, tādēļ imigrācijas politika jāsakārto gan gudri, gan ātri.
