Viena no būtiskākajām atbalsta formām, ko uzņēmēji jau ilgstoši ir prasījuši valdībai (turklāt neatkarīgi no tā, kas to vada), irnopietna, efektīva eksporta garantiju sistēma.
Teju vai pēc ilga un mokoša darba Ekonomikas ministrija kaut ko līdzīgu šādai sistēmai ir izdomājusi.
Jēdziens kaut ko līdzīgu šeit jālieto tāpēc, ka šīs atbalsta formas mērķauditorija - uzņēmēji ir sašutuši par tajā paredzētajiem nosacījumiem. Respektīvi, šo garantiju saņemšanas shēma, uzņēmējuprāt, ir izstrādāta tik sarežģīta, ka uzņēmumam parastajam rēķināties ar atbalstu ir gandrīz vai naivi. Protams, ņemot vērā, ka šim mērķim atvēlētais finansējums ir salīdzinoši niecīgs - vien 30 miljoni eiro, ir jābūt noteiktam sietam, ar kura palīdzību būtu iespējams noteikt, kuru uzņēmumu atbalstīt, bet kuru - ne.
Pirmkārt, tas ir nepieciešams, lai attiecīgā naudas summa tiktu iztērēta lietderīgi, un nesanāktu tā, ka nekādu atbalstu negūst tieši tās kompānijas, kam to visvairāk vajag. Otrkārt, nav pieļaujama situācija, ka visa minētā summa tiktu vienam, bet lielam uzņēmumam. Taču šajā gadījums izskatās, ka šis siets ir izveidots tik blīvs un smalks, ka tikai retajam ir izredzes tikt tam cauri. Un tas nav pareizi! Situācijā, kad līdz šim ierastie eksporta tirgi brūk, bet jaunus atrast ir ārkārtīgi grūti, šādai atbalsta shēmai ir jābūt pietiekami stingrai, taču vienkāršai un skaidri saprotamai. Jāņem vērā, ka iekšējais patēriņš Latvijā vairs ne tuvu nav tik augsts, kā bija pirms gada, diviem vai trim, un tas nozīmē, ka vienai no būtiskākajām valsts prioritātēm ir jābūt eksporta atbalstam, jo tas nozīmētu arī gan ienākumus nodokļu veidā, gan saglabātas darba vietas.
Savukārt Latvijas gadījumā tā vien izskatās, ka šā atbalsta saņemšana varētu būt smagnēja un dārga. Rezultātā var izveidoties situācija, ka mūsu uzņēmumi tā arī nespēj konkurēt ar daudzu citu Eiropas valstu kompānijām, kur eksporta garantiju sistēma ir salīdzinoši vienkāršāka un arī lētāka.
Turklāt pats absurdākais šajā stāstā ir tas, ka jau ir spēkā dažādas normas, kas apgrūtina uzņēmējdarbību, bet par atbalstu vēl tikai tiek diskutēts, domāts, spriests, lemts... Un tāds čiks, izskatās, vien iznācis.
Citiem vārdiem sakot, ir vismaz dīvaini brīnīties, ka mums nodokļu veidā neieplūst tik naudas, cik vajadzētu, ja mēs tik hroniski nemīlam to maksātājus.