Brīžos, kad kāds Latvijas sportists gūst starptautiskus panākumus, mēs esam gatavi viņu teju celt debesīs, saukt par nacionālo varoni un piešķirt medaļu par pozitīva valsts tēla kaldināšanu. Taču, kolīdz šī eiforijam noplok, tā mūsu sporta sistēma atkal var pērties gluži kā plika pa nātrēm, lai jau nākamajās starptautiskajās sacensībās mēģinātu spēkoties ar dažādām sporta lielvalstīm.
Saliekot kopā visus minētos faktus, jāsecina, ka Latvijas nodokļu politika neveicina sporta attīstību šajā valstī, turklāt tā samazina konkurētspēju tiem uzņēmējiem, kuri ir saņēmušies, lai atvērtu, piemēram, kādu hokeja, basketbola vai futbola klubu. Pašmāju sportisti nereti izvēlas doties prom no Latvijas, jo tas ir finansiāli izdevīgāk, ārvalstu spēlētājiem rodas pamatots jautājums — vai ir vērts braukt uz mūsu valsts klubiem. Savukārt, ja paši klubi apņemas maksāt Eiropas valsts cienīgas sportistu algas plus nosegt visas nodokļu izmaksas, šādu nastu tie var ilgi «nepavilkt». Citiem vārdiem sakot, ja mūsu valsts vēlas, lai sporta industrija šeit attīstītos, lai pasaulē Latvijas vārdu nestu ne tikai Arturs Irbe, Sandis Ozoliņš, Andris Biedriņš un vēl daži individuāli censoņi, bet arī sporta klubi, kuri šeit maksā nodokļus, minētā nodokļu politika pēc iespējas ātrāk ir jāpārskata, piemērojot tai zināmus atvieglojumus.