Kā ieguldīt pietiekami lielu darbu, iztērēt noteiktu naudas summu un rezultātā panākt minimālu rezultātu – par to veselu lekciju ciklu droši vien varētu nolasīt daudzās valsts sektora iestādēs strādājošie, tostarp tie, kam bija gods izstrādāt e-paraksta ieviešanu Latvijā. Principā e-paraksts mūsu valstī ir, turklāt ne vienu vien mēnesi. Bet teikt, ka tas arī optimāli darbojas, gan būtu pamatīgi pārspīlēti.
Vēl precīzāk būtu teikt, ka tā lietošanu pārsvarā ir apguvuši uzņēmēji, kuriem allaž ir bijis tuvs viss, kas saistās ar nepārtrauktu jauno tehnoloģiju apgūšanu. Respektīvi, elektroniskais paraksts Latvijā ir uzmeistarots tik sarežģīts, ka liela daļa uzņēmumu un iedzīvotāju, vienreiz izmēģinot to lietot, ir nolēmuši, no laba prāta nekad dzīvē to vairs nedarīs. Ja nu tomēr šāda nepieciešamība gadās, tā var izvērsties par veselu piedzīvojumu. Redz, piemēram, uz klientu servisu vērsti privātuzņēmumi ir parūpējušies, lai gadījumā, ja patērētājam, rokoties pa internetu, rodas kādas neskaidrības, viņam būtu iespēja paņemt telefona aparātu, nospiest noteiktu ciparu kombināciju un noklausīties, kā viņam laipnā balsī tiek izklāstīts, kā soli pa solim rīkoties tālāk. Kā šis serviss darbojas e-paraksta gadījumā? Visai draņķīgi...
Protams, attiecīgajā interneta mājaslapā var atrast mazā šriftā nodrukātu tālruņa numuru, kurp jāzvana neskaidrību gadījumā, taču daļa praktisko šā paraksta lietotāju atzīst, ka šādai zvanīšanai īpaši lielas jēgas nav, jo nekādas atbildes vienalga nav. LVRTC gan skaidro, ka tas esot darīts apzināti, lai komunikācija ar patērētājiem notiktu, izmantojot e-pastu, nevis tālruni. Muļķīgi, ņemot vērā, ka gadījumā, ja rodas kādas neskaidrības, mēģinot izmantot e-parakstu, atbildi parasti vajag uzreiz, nevis brīdī, kad kādam ienāks prātā atbildēt uz e-pasta vēstuli.
Absurds ir arī apgalvojums, ka šīs sistēmas modernizēšanā, pilnveidošanā un viekāršošanā ieguldīt līdzekļus neesot jēgas, kamēr nav pietiekami liels tās lietotāju skaits. Redz, kamēr šī sistēma nebūs skaidri saprotama «vienkāršajam» cilvēkam, lietotāju skaits būtiski arī nepieaugs. Ne velti visnotaļ daudzi uzņēmumi, iestādes, organizācijas labāk dod priekšroku tik ļoti ierastajam papīram ar parakstu un zīmogu, nevis e-parakstam. Rezumējot to, kas iznācis no mēģinājuma Latvijā iedzīvināt elektronisko parakstu, sanāk aptuveni tā... E-paraksts ir pārāk sarežģīts, lai to lietotu, bet lietotāju ir pārāk maz, lai būtu vērts ieguldīt naudu šā paraksta vienkāršošanā.
Šāda attieksme ved strupceļā! Interesanti, kāds liktenis būtu piemeklējis Latvijā strādājošās komercbankas, ja to bosi būtu sēdējuši un funktierējuši – jāpagaida, lai internetbanku sāk izmantot vismaz pusmiljons klientu, un tikai tad tā jāizveido cilvēcīgā veidā... Visticamāk, uzņēmums, kura bosiem būtu šāda attieksme, bet vienlaikus gribētos piesaistīt arvien vairāk klientu, jau sen būtu pakļauts maksātnespējas procedūrām.