Labi zināma ir Latvijas valdības iepriekšējos gados realizētā politika - griezt visu un visur pēc kārtas, daudz neskatoties, kur trāpīs, galvenokārt pievēršot uzmanību tam, lai griezēji netrāpītu paši sev. Tādējādi Latvija it kā esot kļuvusi par veiksmes stāstu Eiropas kontekstā.
Tomēr ir noteiktas jomas, kurās pārāk liela līdzekļu ekonomija var ļauni atspēlēties ilgtermiņā, turklāt raugoties tieši no finansiālā aspekta. Runa ir par faktu, ka, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, mēs gadā atvēlam vismazāko naudas summu uz vienu iedzīvotāju kompensējamo medikamentu apmaksai. Turklāt ir skaidri definēts, ka katras kaites ārstēšanai pirmreizējiem pacientiem valsts apmaksā tikai pašas lētākās zāles, nevis tās, kuras receptēs ir norādījuši ārsti. Rezultātā rodas neapskaužamas situācijas, kad, cilvēkam, kurš ir aizgājis uz aptieku ar recepti, kurā skaidri norādīts, ka norādītais medikaments ir kompensējams no valsts kabatas, tomēr liek par to samaksāt, jo izrādās, ka neviens neko kompensēt negrasās. Veselības aprūpes politikas noteicēji acīmredzot nekad nav slimojuši un uzskata, ka katrai kaitei ir viens universālais medikaments, kas palīdz visiem, un ārsta norādījumiem par katra konkrētā gadījuma specifiku vispār nav nekādas nozīmes.
Protams, var piekrist, ka visi mediķi nebūt nav balti un pūkaini, un pastāv zināmas bažas, ka pēc savstarpējas vienošanās ar zāļu ražotājiem speciāli tiek izrakstītas tieši dārgākās zāles. Taču ir jācīnās ar konkrētiem, iespējams, noziedzīgiem gadījumiem, nevis ar visas sabiedrības veselību. Atbilstoši pašreiz īstenotajai loģikai, arī visus auto vadītājus a'priori var uzskatīt par ātruma pārsniedzējiem un, jau izbraucot no stāvvietas, likt apmaksāt soda kvīti, teiksim, 10 latu apmērā. Ir skaidrs, ka taupīšanai uz iedzīvotāju veselības reķina nav tikai sociāls raksturs. Šeit vistiešākajā mērā runa ir par to, cik efektīvi, rēķinot ilgtermiņā, valsts plāno savus izdevumus. Redz, jārēķinās, ka medikamenti jebkurā gadījumā ir dārgi, un tas nozīmē, ka, apmaksājot visu no savas kabatas,liela daļa iedzīvotāju tos nevar atļauties. Ja cilvēks nevar atļauties, piemēram, pienācīgi atjaunot savu garderobi, tas ir nepatīkami, bet ne pārāk problemātiski. Savukārt, savlaicīgi un pienācīgi neārstējoties, cilvēks arvien vairāk pasliktina savu veselības stāvokli - to pateiks faktiski jebkurš ārsts. Un tālāk jau jārēķinās ar likumsakarīgu notikumu «ķēdi»...
Pienācīgi neizārstējot savas kaites, vienā brīdī cilvēkam ir nopietns risks nonākt stacionārajā ārstniecības iestādē, kur jau ir intensīvāka medikamentu terapija, aizņemta gultas vieta un medicīnas personāla darbs - tas viss kopā izmaksā vairāk nekā savlaicīga medikamentu kompensēšana noteiktām iedzīvotāju grupām. Tā ir nauda, ko «samet» visi nodokļu maksātāji. Tāpat jārēķinās, ka, nonākot slimnīcā, cilvēks uz laiku zaudē darbspējas un viņa darba devējs ir spiests meklēt aizvietotāju, kam ir jāmaksā alga. Respektīvi, šis ir viens no gadījumiem, kad valsts, īstenojot savu politiku, ir aizmirsusi seno patiesību - skopais maksā divreiz!