Latvijai ir savi nebeidzamie problēmstāsti, kuriem laika gaitā pat ir atrasti risinājumi, bet kurus pie varas esošie prāti spītīgi negrib īstenot. Droši vien spilgtākais piemērs šajā jomā ir ceļu stāvoklis, kuru, taisnību sakot, nekad nav varēts nosaukt par kaut cik sakarīgu. Turklāt pārsvarā gadījumu kaut ko uzlabot šajā jomā tiek mēģināts kampaņveidīgi, bez jebkādām ilgtermiņa perspektīvām.
Izskatās, ka arī pārskatāmā nākotnē nekas šajā jomā nemainīsies - vismaz uz labo pusi noteikti ne. Sagaidot nākamo ES plānošanas periodu, ir paredzēts, ka ceļu attīstībai Latvija no Eiropas fondu līdzekļiem saņems itin pieklājīgu summu - 970 miljonus eiro, ko ir paredzēts novirzīt ceļu sakārtošanai deviņās tā dēvētajās lielajās pilsētās, kā arī 21 novadā. Vienkāršāk sakot, naudu plānots dot lielajiem ceļiem, atstājot novārtā mazos lauku ceļus. It kā jau izklausās loģiski, ka vispirms tiek domāts par lielajiem ceļiem, kas nereti pilda arī tranzītceļu funkcijas, otrajā plānā atstājot mazos lauku ceļus. Tomēr problēma slēpjas faktā, ka tieši pa mazajiem lauku ceļiem sava produkcija pie pārstrādātājiem ir jāaizved lauksaimniekiem. Daudzās vietās vasaras periodos ar dievpalīgu to vēl izdodas izdarīt, lai gan ceļu stāvoklis ir tāds, ka nu jau lūst ne tikai automašīnas, bet arī traktori, toties rudeņos un pavasaros attiecīgajos reģionos dzīvojošie zemnieki jūtas nošķirti no ārpasaules. To, ka situācija ar mazajiem ceļiem var izveidoties vēl draņķīgāka, nekā ir jau šobrīd, acīmredzot ir apjautušas arī atbildīgās Latvijas valsts amatpersonas, un nonākušas pie teju ģeniālas ieceres - mazajiem ceļiem jānovirza daļu no tās naudas, ko ES nākamajā plānošanas periodā plāno piešķirt lauku attīstībai.
Protams, ir vērts analizēt, cik efektīvas ir lauku atbalsta programmas, vai to ietvaros jau līdz šim ir apgūts viss iespējamais finansējums un tamlīdzīgas lietas. Var piesaukt arī sen zināmo patiesību, ka bizness ir iespējams tikai tur, kur ir izbraucams ceļš, tāpēc lai jau nu paši lauksaimnieki samaksā par saviem ceļiem, kas gan būtu vērtējams kā visnotaļ negodīga attieksme. Taču tas viss nerisina problēmu, jo šāda grābstīšanās gar citiem mērķiem paredzētu naudu ir vērtējama kā vienreizēja aktivitāte, kad vienam nauda tiek atņemta, lai otram iedotu, bet negarantē iespēju kaut cik normāli uzturēt ceļu sistēmu arī nākotnē. Šajā kontekstā jāatgādina, ka reiz Latvijā jau bija izveidota optimāli strādājoša sistēma, kuras ietvaros degvielas akcīzes nodokļa veidā samaksātā nauda tika novirzīta ceļiem. Un nebija nevienam nekas jāņem nost!
Būtu lieki apcerēt, kuram asprātim, kādu kosmisku apsvērumu dēļ ienāca prātā šo sistēmu likvidēt, visu budžetā ieplūstošo naudu samaisot vienā katlā. Produktīvāk būtu, ja vides un reģionālās attīstības ministrs apsēstos pie viena galda ar satiksmes un finanšu ministriem, lai vienotos atjaunot to, kas reiz jau ir veiksmīgi darbojies - specializēto autoceļu budžetu. Tas ļautu nevis vienreiz paņemt citām nozarēm vajadzīgu naudu, bet gan nodrošināt ceļu nozari ar pastāvīgu finansējumu.