Ja atļausiet, neliela personiska atkāpe. Kad pirms vairākiem gadiem pirmoreiz pavērās iespēja ieskatīties politiskajā drāmā no kuluāru otras puses, bija viena lieta, kas izraisīja pilnīgu izbrīnu. Un nē - tas nebija, kā varētu likties, politiķu dekadentais dzīvestils, zaļām banknotēm piebāzti koferi, kokaīns uz apspriežu galdiem vai kādas citas ekstravaganzas. Nekā no tā visa, ko savā iztēlē politiskajai elitei piebur malā stāvoši vai komentāros mūždien sēdoši prāti. Realitātē viss bija tieši tikpat garlaicīgi un pelēcīgi kā jebkurā citā radošajā industrijā vai avīzes redakcijā, kur bija gadījies strādāt pirms tam, ja nu vienīgi drusku labāk apmaksāti. Izņemot vienu lietu. Paranoiskas bailes no izsekošanas.

Ikviens - sākot no sekretāres un beidzot ar listes pirmo numuru - bija pārliecināti, ka viņus nemitīgi noklausās. Ja ne noklausās, tad vismaz novēro. Un ja nenovēro, tad pilnīgi noteikti ziņo dažādās instancēs. Šī pārliecība bija tik dziļi iesēdusies, ka kļuvusi vienkārši par normu - traucējošu, bet neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Un līdzīgi kā cilvēks pielāgojas un vairs nemana kādu fizisku defektu, tā visi bija apraduši ar mūžīgās izspiegošanas atmosfēru. Neteikt neko svarīgu pa telefonu. Izmantot kodus un sadzīviskus šifrus. Svarīgākās sanākšanās izslēgt telefonu pavisam. Ja gribējās pajokot, varēja pēkšņi sākt runāt ar vienmēr klātesošo Jutu - un pārējie nedaudz skumji pasmējās, jo neviens nešaubījās, ka Juta, caur paslēptiem mikrofoniem un visādiem par ASV vēstniecības naudu pirktiem moderniem gadžetiem, tiešām bija visu-dzirdoša un visu-redzoša.

Kaut pētījumu dati liecina, ka ēnu ekonomikas apjomi Latvijā ietiepīgi nesamazinās, uzņemtais kurss ir pareizs un progress desmit gadu nogrieznī ir ievērojams. Tiesa, joprojām valsts maks pelēkās ekonomikas dēļ zaudē miljonus, iespējams, pat ap miljardu eiro. Daļa no šīs naudas varētu papildināt stratēģiski tik svarīgo veselības budžetu, bet nepieciešama lielāka sabiedrības iesaiste.

Viens no tautsaimniecības pamatresursiem ir cilvēks, vesels darbinieks, kas atrodas darba attiecībās, iekļaujas ekonomikas apritē, rada pievienoto vērtību un maksā nodokļus. Jo vairāk ir cilvēku darbspējas vecumā, jo augstāks būs valsts iekšzemes kopprodukts un straujāka ekonomikas izaugsme.

Diemžēl Latvijā cilvēku resursi pēdējos gados ir samazinājušies par simtiem tūkstošu. Turklāt ir liela sabiedrības novecošanās, augsti nabadzības riski un negatīvas prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām. Šādā situācijā ir jādara viss iespējamais, lai cilvēku resursus saglabātu, un kvalitatīva un ilgtspējīga veselības aprūpe ir atslēgas risinājums.

Ēnu ekonomikā slēpjas simtiem miljonu

Viens no lielākajiem apdraudējumiem valstij, sagaidot Latvijas simtgadi, ir nodokļu nemaksāšana vai arī nespēja iekasēt nodokļus. Šajā kontekstā sabiedrības pasūtījums pēc spēcīga Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ir ļoti būtisks elements šī apdraudējuma mazināšanai, sacīja revīzijas, nodokļu, darījumu un konsultāciju pakalpojumu sniedzēja EY partneris Andris Lauciņš.

«Manuprāt, mēs visi nedaudz vairāk publiski varētu propagandēt to ideju, ka spēcīgs VID ir viens no šīs valsts esības stūrakmeņiem. Ja domājam par to, kādi valstij ir apdraudējumi, tad uzskatu, ka viens no lielākajiem apdraudējumiem, sagaidot Latvijas simtgadi, ir nodokļu nemaksāšana vai arī nespēja iekasēt nodokļus. Šajā kontekstā sabiedrības pasūtījums pēc spēcīga VID ir ļoti būtisks elements šī apdraudējuma mazināšanai,» sacīja Lauciņš.

Viņš uzskata, ka valstī pietrūkst kopīga sabiedrības pasūtījuma tam, ka kopīgiem mērķiem ir jāsavāc noteikts budžeta apjoms. Vajadzības, kuras kopīgi jārealizē ar budžeta palīdzību, ir pietiekami lielas un svarīgas - aizsardzības nozare, izglītības reforma, veselības aprūpes reforma un citas, tāpēc sabiedrībā jāveido sapratne, ka līdzekļi šiem mērķiem var rasties tikai no budžeta.

«Domāju, politiķi un ierēdņi apzinās, ka arī tie uzņēmumi, kuri visus nodokļus nemaksā, tomēr balsta Latvijas ekonomiku, ražo preces, piedāvā pakalpojumus, veicina konkurenci, nodrošina darbvietas,» intervijā laikrakstam Diena sacījis ekonomists Arnis Sauka.

«Īstermiņā visai valstij ir ieguvums no tā, ka uzņēmumi, kas daļēji atrodas pelēkajā zonā, turpina strādāt. Ilgtermiņā gan rodas trieciens sociālajai sistēmai. Valstij pastāv risks nonākt situācijā, kad finanšu līdzekļu trūkuma dēļ valdība vairs nespēj pildīt savas funkcijas, jo nav naudas pat kvalitatīvam valsts pārvaldes darbam, par ceļu kvalitāti vai izglītības sistēmas uzlabošanu nemaz nerunājot,» skaidrojis ekonomists.

«Tāpēc valstij tiem uzņēmējiem, kuri saka: «Ja maksātu nodokļus no visas tās algas, ko darbinieki tagad daļēji saņem aploksnē, tad uzņēmums nemaz nevarētu pastāvēt, līdzekļu pietrūktu», ātrāk vai vēlāk būtu jāpasaka: «Vai cilvēki, kuri nevar sakārtot savu biznesu tā, lai varētu oficiāli maksāt visus nodokļus, ir profesionāli uzņēmēji? Ja jau uzņēmējs nespēj veidot biznesu bez aplokšņu algām, varbūt pašam jābūt darba ņēmējiem, nevis biznesa veidotājiem un darba devējam?»,» Dienai teicis A. Sauka.

«Viegli ir vienā dienā pateikt: mēs jūs vairs neapkalpojam, jo lidostu neapmierina jūsu samaksas disciplīna vai tās apmērs par sniegtajiem pakalpojumiem,» spriež lidostas Rīga vadītājs Aldis Mūrnieks, uzsverot, ka ir jāskatās plašāk, ņemot vērā valsts iedzīvotāju intereses, kuri izmanto Ryanair pakalpojumus.

Starptautiskā lidosta Rīga finansiālās domstarpības ar Īrijas zemo cenu lidsabiedrību Ryanair plāno atrisināt sarunu ceļā, Rietumu Radio atzina Mūrnieks.

«Ar Ryanair ir jārunā, bet aviokompānija ir smags sarunu partneris un vairākās Eiropas lidostās tai neizdodas veikt sarunas pozitīvā gaisotnē,» atzīst Mūrnieks. Viņš norāda, ka Ryanair un lidostai Rīga ir dažāda izpratne par līguma punktiem - «viens uzskata, ka tas ir parāds, otrs, ka ne».

«Ņemot vērā, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies strādāt uz ārzemēm, Ryanair pilda arī tādu kā sociālo funkciju - ārzemēs strādājošajiem ir iespējas biežāk apciemot radiniekus Latvijā. Jāsaprot, ka, Ryanair aizejot no lidostas, par ceļošanu nāktos maksāt vairāk,» uzskata Mūrnieks, norādot, ka Ryanair Latvijā mainījis izpratni par ceļošanas tradīcijām.

Pagājušajā nedēļā masu medijos izskanēja ekonomistu sniegtā informācija, ka ēnu ekonomika Latvijā pērn salīdzinājumā ar 2014. gadu ir samazinājusies, turklāt vairāk par cerēto 1%. Neraugoties uz to, Valsts prezidents ir norādījis, ka līdzšinējā ēnu ekonomikas apkarošanas politika nav devusi vajadzīgo rezultātu.

Ar kādām metodēm ir panākts samazinājums? Vai tas ir pietiekams, ņemot vērā kopējos ekonomikas attīstības tempus? Vai samazinājums gaidāms arī ilgtermiņā?

Pozitīvām prognozēm par agru

SSE Riga pētījumā atspoguļojas, ka visas trīs Baltijas valstis ir piedzīvojušas ēnu ekonomikas relatīvā apjoma samazinājumu kopš 2009. gada, un visievērojamākais kritums ir bijis Latvijā, lēšot, ka 2015. gadā Latvijas ēnu ekonomika ir samazinājusies par 2,2 procentpunktiem.

Ēnu ekonomiku Latvijā veido vairākas komponentes – neuzrādītie ienākumi, aplokšņu algas, neuzrādītie darbinieki u.c. Pētījumā atspoguļotās izmaiņas patiesībā jau nav tik lielas, tāpēc arī Valsts prezidenta komentārs ir saprotams. Mēs vēl ne tuvu nevaram priecāties, ka šajā jautājumā viss ir sakārtojies. Domāju, ka vēl ir par agru pozitīvām prognozēm, nākamā gada rādītāji būs daudz būtiskāki, jo šobrīd visas aplēses liecina, ka nākamajā gadā varam saskarties ar ēnu ekonomikas rādītāju pieaugumu.

Informācijas tehnoloģiju (IT) infrastruktūras problēmu dēļ Nacionālais veselības dienests (NVD) gada sākumā nebūs spējīgs dzīvē ieviest likuma izmaiņas, kas paredz medicīnas pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem dalīt divos grozos - pamata un pilnajā, kas pieejami atkarībā no veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

NVD ir izplatījis paziņojumu, kurā informē, ka 31.decembrī NVD savā IT infrastruktūras darbībā, kurai ir jānodrošina veselības aprūpei apdrošināto personu datubāzes darbība tiešsaistē, konstatējis darbības kļūdu, tāpēc līdz īpašam NVD paziņojumam visām ārstniecības iestādēm joprojām ir jāievēro 2018.gada pacientu pieņemšanas nosacījumi, kas neparedz iedzīvotāju dalīšanu divos grozos.

NVD apgalvo, ka dienesta sistēmās notiek kļūdu novēršanas darbi, tādējādi pacientu statuss tiešsaistē nav pieejams.

Plašāku redzējumu par to, cik IT problēmas ir lielas un cik drīzā laikā tās varētu atrisnāt, NVD pārstāvji vēl nesniedza.

NVD direktore Inga Milaševiča vēl 28.decembrī preses konferencē apgalvoja, ka veselības aprūpei apdrošināto personu datubāze ir gatava, tomēr uzsvēra, ka tehnisku problēmu gadījumā, ja ārstniecības iestādēm nebūs elektroniski pieejama informācija par pacienta apdrošināšanas statusu, tad pakalpojumus pacientam sniegs atbilstoši iepriekšējai kārtībai - neiedalot pacientus apdrošinātajos un neapdrošinātajos.

No šodienas Latvijā tiek ieviesta valsts veselības apdrošināšana, paredz pagājušā gada beigās pieņemtais Veselības aprūpes finansēšanas likums.

Ieviešot valsts veselības apdrošināšanu, Latvijā valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšana tiek saistīta ar veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Pakalpojumi turpmāk tiks dalīti divos grozos - pamata un pilnā.

Visi valsts veselības aprūpes pakalpojumi jeb pakalpojumu pilnais grozs, kas līdz šim pienācās visiem Latvijas iedzīvotājiem, turpmāk par valsts naudu tiks sniegti tikai personām, kuras apdrošinātas valsts veselības aprūpes saņemšanai. Pārējiem pienāksies tikai valsts veselības pakalpojumu minimums.

Veselības aprūpes minimumā jeb pamata grozā, kas pienāksies visiem iedzīvotājiem, ietilpst neatliekamā palīdzība, tostarp grūtniecības un dzemdību aprūpe, valsts vēža skrīnings un procedūras pacientiem ar nieru mazspēju, ģimenes ārsta aprūpe, tostarp ārsta veiktās manipulācijas, diagnostiskie izmeklējumi, kas veikti ar ģimenes ārsta nosūtījumu, ārstniecība, kā arī kompensējamās zāles personām ar psihisku saslimšanu, atkarībām, cukura diabētu un infekciju slimībām, piemēram, HIV, AIDS, tuberkulozi un citām. Šajā grozā iekļauta arī onkoloģisko ārstēšanu, kā arī sirds un asinsvadu slimību diagnostiku.

«Normālās valstīs, kur ir progresīvā nodokļu sistēma, tiek aplikti visi ienākumi: gan dividendes, gan ienākumi no īres vai vērtspapīru pārdošanas. Taču šis «solidaritātes nodoklis» attiecas tikai uz darbaspēku. Cilvēkam, kurš pelna 75 000 eiro gadā, faktiski būs jāmaksā 56% nodokļu likme. Vienlaikus mēs zinām, ka mums valstī ir 40% strādājošo cilvēku, kas saņem «aplokšņu algas» un nemaksā neko. Kādēļ cilvēkiem, kas daudz mācījušies, dienu un nakti strādājuši, investējuši savā izaugsmē, tagad būtu «jāsolidarizējas» ar tiem, kas saņem algu aploksnē? Kāpēc mums jāmaksā par tiem, kas nemaksā nekādus nodokļus? » intervijā žurnālam Sestdiena saka Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis.

Fragments no intervijas

Kādēļ esat vērsies pret valdības plānoto «solidaritātes nodokli», ko varētu apstrīdēt Satversmes tiesā?

Pirms gada sociālie partneri (darba devēji un arodbiedrības) vienojās ar valsti par nodokļu politikas stratēģiju. Vienošanās paredzēja, ka netiek ieviesti jauni nodokļi, jāsamazina darbaspēka nodokļu slogs, kā arī jāpaplašina nodokļu bāze uz citu avotu rēķina (nekustamais īpašums, kapitāls, patēriņš). Taču augustā Finanšu ministrija no atvilktnes izvilka «solidaritātes nodokli», kas ir pretrunā visiem šiem principiem: tas ir jauns nodoklis, ar ko aplikt darbaspēku, un tas nav ne progresīvs, ne solidārs.

Latvijas paradokss esot tas, ka valstī reģistrēti 130 tūkstoši uzņēmumu, bet nodokļus pilnībā nomaksā un valsts budžetu pilda vien 20 tūkstoši.

Tā TV24 raidījumā “Dienas personība” atklāj Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.

Pārējie uzņēmumi nodokļu optimizējot caur ēnu ekonomu vai nodokļus maksā daļēji, kas rezultējoties ar atšķirīgām likmēm starp nodokļu maksātājiem, kā arī negodīgiem konkurences apstākļiem.

“Ja mēs samazinām nodokļus, tajā brīdī tas, protams, būtu ļoti labi priekš tiem, kuri maksā visus nodokļus, bet savukārt tie, kuri [nemaksā nodokļus], viņiem būs vēl lielākas iespējas optimizēties,” norāda I. Jaunzeme.

VID varot piedāvāt savu analīzi un datus par nodokļu maksātājiem – cik katrs uzņēmums maksā nodokļus, kādās nozarēs tos iekasē vairāk, kādās mazāk. “Tajos uzņēmumos, kuros ir normāla nodokļu nomaksa, vidējā alga ir apmēram 1 500 eiro, kur nav – tur ir 670 eiro. Redziet, šo starpību! Ja maksā nodokļus no 1 500 tā ir viena summa, ja maksā nodokļus no 670 – pavisam cita,” norāda VID ģenerāldirektore.

Kopš Latvija 2004. gadā iestājās ES, mūsu valsts ir saņēmusi ES subsīdiju un atbalsta mehānismu finansējumu. Pateicoties šiem naudas līdzekļiem, ir uzbūvēti ceļi, attīstīta infrastruktūra un īstenoti neskaitāmi būtiski projekti, kas uzlabojuši mūsu ikdienu.

Lai gan ir pagājuši sešpadsmit gadi kopš šī brīža, man šobrīd vairāk kā nekad rodas jautājums – vai tik liela valsts pārvaldes paļaušanās uz ārējo finansējumu ir ilgtspējīga?

Turklāt Covid-19 pandēmija vēl vairāk saasina šo jautājumu, jo Latvija un arī citas valstis vairs nav tik spējīgas uzturēt veselīgu līdzsvaru starp finanšu līdzekļu aizņemšanos un ieguldīšanu projektos, kas uzlabos mūsu valsts produktivitāti un spēju atmaksāt aizdevumus. Tāpēc rodas loģisks jautājums, vai mēs spēsim saglabāt mūsu ekonomisko apriti, ja izsīks ES finansējums?

Valsts finansējuma piešķiršanai vajadzīga ilgtermiņa vīzija

Covid-19 pandēmijas dēļ, Latvijas valsts parāds šogad ir palielinājies par vairāk nekā diviem miljardiem eiro. Pat ja procentu likmes ir bijušas zemākas nekā jebkad, parāds tomēr būs jāatdod visai sabiedrībai. Atmaksa notiks vai nu palielinot nodokļus vai samazinot izdevumus – neviena no šīm iespējām nebūs labvēlīga Latvijas uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

«Mana pieredze Norvēģijā ir tāda: ja dzīvo sistēmā, kas labi funkcionē, tas ir tik ērti, ka sistēmu krāpt negribi. Dzīve ir tik sakārtota, ka labprāt maksā nodokļus un zini - kad vajadzēs, tev būs ārsts un viss cits, kas nepieciešams,» intervijā izdevumam Ir sacījusi Norvēģijā dzīvojošā arhitekte un Vesterdāla Komunikācijas skolas profesore Vēsma Kontere McQuillan.

«Pēc Norvēģijā nodzīvotiem gadiem man ir jājautā: kāds ir iemesls cilvēkiem nemaksāt nodokļus? Tas taču ir veids, kā uzturi valsti, sabiedrisko sistēmu! Kādam ir jāmaksā par skolām, medicīnu, kultūru. Norvēģijā cilvēki to apzinās. Ja nemaksā nodokļus, tev nav pat iespējas bankā atvērt kontu. Faktiski nevari dzīvot,» pieredzē dalījusies profesore.

Uz norādi, ka Latvijā ir izplatīts veids maksāt nodokļus no minimālās algas, bet pārējo saņemt aploksnē, viņa atbildējusi: «Norvēģijā tas nav iespējams, jo informācija par katra cilvēka ienākumiem un uzkrājumiem ir publiski pieejama. Ekonomiskā sistēma ir caurskatāma. Labums, maksājot nodokļus, ir tāds, ka vari saņemt izglītības, medicīnas pakalpojumus. Piemēram, vizīte pie terapeita maksā 90 latus. Es kā nodokļu maksātāja par to maksāju tikai 18 latus, valsts sedz pārējo.

Ēnu ekonomikas apkarošanu finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola intervijā DB min kā vienu no galvenajām prioritātēm. Viņa norāda, ka liela daļa sabiedrības un pat valsts iestādēs strādājošie akceptē nodokļu nemaksāšanu. Kā viens no risinājumiem tam būtu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sakārtošana, tostarp tīrīšana.

Fragments no intervijas:

Kuru uzskatāt par steidzīgāk risināmo un neatliekamāko problēmu?

Nav vienas problēmas, bet gan pasākumu kopums, kas mums ir jāveic, lai stiprinātu tautsaimniecību, kas arī ir galvenais uzdevums. Tāpēc arī nācu uz Finanšu ministriju (FM), saprotot, ka FM ir labs instruments, lai attīstītu uzņēmējdarbību, kā arī, lai traucētu, ja tiek veiktas nepareizas darbības. Nodokļu politika – jārada drošības sajūta gan uzņēmējiem, gan sabiedrībai un jāpierāda, ka gadījumā, ja būs kādas izmaiņas, tad tās būs pārdomātas, nebūs sasteigtas un izrautas no konteksta tāpēc vien, lai piepildītu valsts budžetu.

Valsts ieņēmumu dienests (VID), regulāri veicot nodokļu nemaksāšanas risku izvērtējumu, ir konstatēts, ka tieši automobiļu apkopes un remonta nozarē ir augsts nodokļu nemaksāšanas riska īpatsvars, informē VID.

Tādēļ nodokļu disciplīnas uzlabošanai automobiļu apkopes un remonta nozares nodokļu maksātājiem VID ir noteicis divu taksācijas mēnešu nogaidīšanas periodu – jūliju un augustu. To laikā nodokļu maksātājiem tiek dota iespēja pašiem novērst pārkāpumus nodokļu aprēķinu jomā un deklarēt gan saimnieciskās darbības ieņēmumus, gan darbiniekus, gan darbiniekiem aprēķinātās algas pilnā apmērā. Pretējā gadījumā VID uzsāks vērienīgus preventīvos un represīvos pasākumus automobiļu apkopes un remonta nozares nodokļu maksātājiem.

VID ēnu ekonomikas apkarošanā kā vienu no prioritārajām nozarēm ir noteicis automobiļu apkopes un remonta nozari. Attiecīgi VID šajā nozarē strādājošiem nodokļu maksātājiem pievērsīs īpaši pastiprinātu uzmanību, kas nozīmē, ka tieši šīs nozares nodokļu maksātājiem nodokļu nemaksāšanas risku konstatēšanas gadījumā vispirms tiks veikti preventīvie nodokļu administrēšanas pasākumi un nepieciešamības gadījumā arī nodokļu kontroles pasākumi.

Latvijas iedzīvotāji visnegatīvāk vērtē parādniekus, kas labprātīgi nemaksā uzturlīdzekļus saviem bērniem un nesamaksā kompensāciju cietušajiem krimināllietā. Savukārt, vismazāko nosodījumu izpelnās nodokļu un nodevu nemaksātāji, liecina pētījuma centra SKDS un Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes veiktā iedzīvotāju aptauja.

«Aptaujas dati liek secināt, ka sabiedrība daudz asāk uztver situācijas un ir nosodošāka pret parādniekiem, kuri labprātīgi nepilda savas saistības pret mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām, kurām atbalsts nepieciešams visvairāk. Savukārt, gadījumos, kad piedzinējs ir valsts, novērojama salīdzinoši mazāk nosodoša attieksme pret parādniekiem. Tostarp interesantas atšķirības ir vērojamas arī dažādās vecuma grupās, piemēram, nodokļu parādu atgūšanas jomā salīdzinoši neitrālāku attieksmi pauž jaunieši, bet vecāka gadagājuma iedzīvotāji pret nodokļu parādniekiem ir noskaņoti daudz negatīvāk,» skaidro Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājs Andris Spore.

«Manuprāt visiem ir skaidrs ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā. Pat ne kartībā. Tas ir bandītisms, mūžīga cīņa, reketierisms, reiderisms un melu pasaule,» savās pārdomās sociālajā tīklā Facebook dalās pavārs, Valtera restorāna saimnieks Valters Zirdziņš.

«Reti rakstu. Par šādām lietām vispār nekad nevēlos runāt.Šis pat nav viedoklis, šī ir vienkārši patiesība.Neskatoties pat uz pēdējiem notikumiem saistība ar Latvijas restorāniem un kriminālpoliciju. Manuprāt visiem ir skaidrs ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā. Pat ne kartībā. Tas ir bandītisms, mūžīga cīņa, reketierisms, reiderisms un melu pasaule. Un pats galvenais, manuprāt, ir aizliegums šinī valstī no sirds darīt prieku citiem, mīlēt ar to ko mēs nodarbojamies, darīt labāko ko esam mācījušies, būt godprātīgiem un darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas. Šeit tas vienkārši ir aizliegts,» raksta V.Zirdziņš.

«Runājot par restorāniem, kafejnīcām un pavāra profesiju. Uz jautājumu vai kādam ieteiktu šeit atvērt savu restorānu un censties gatavot godīgu, īstu, labāko ēdienu ko esam mācījušies saredzēt un just? Atbilde noteikti būtu-nekad nedariet to! Jūs noteikti bankrotēsiet, ieliks cietumā, atnāks puiši no ofisa un atņems varbūt jūsu dzimtas mājas. Kļūsiet par zagli, ieslīgsiet parādos, arī paliksiet parādā par to ka strādāsiet 30 dienas mēnesī, gatavosiet savu pastu ar rokām, arī par to ka maizi mīcījāt paši. Tieši par to jums tā neveiksies un saņemsiet sodu. Nedariet tā,»! skarbs ir pavārs.

Ārvalstu uzņēmēji uzskata, ka ēnu ekonomika iedragā Latvijas reputāciju starptautiskajā biznesa vidē. Kā galvenos ēnu ekonomikas cēloņus, uzņēmēji nosauc vāju kontroli un nepilnīgu tiesību normu piemērošanu, korupciju un politiskās spēles, nepietiekamu motivāciju maksāt nodokļus, augstu ienākuma nodokli un sociālo nevienlīdzību, kā arī salīdzinoši zemo nodokļu maksāšanas kultūru valstī kopumā.

Šādas atziņas iekļautas Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) pētījumā par ārvalstu investoru skatījumu uz ēnu ekonomiku Latvijā, tās cēloņiem, izplatītākajām izpausmes formām un ieteikumiem sekmīgai apkarošanai, kas tika prezentēts ceturtdien, 26.maijā, informē padomes projektu direktore Marta Jaksona .

To apstiprina uzņēmēju teiktais (citāti no ziņojuma):

«Latvijā uzņēmumi bieži domā: ja zini, kā krāpties, un ir iespēja to darīt, tad kāpēc gan ne. Tas ir tāpēc, ka valsts nespēj sevi pasargāt; tas ir tāpēc, ka nav paļāvības, ka nodokļos samaksātā nauda tiks jēgpilni izlietota. Vienlaikus tas ir arī kā protests: vispārējā sapratne par to, kāpēc jāmaksā nodokļi, ir ļoti zema.»

Eiropas Komisija (EK) gatavo rīcības plānu taisnīgākām un izaugsmei labvēlīgākām nodokļu sistēmām Eiropā.

Komisija noturējusi ievirzošas debates par pasākumiem, kas uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu darītu taisnīgāku, labvēlīgāku izaugsmei un labāk pārredzamu. Tāpat panākta vienošanās, ka ir vajadzīga jauna Eiropas Savienības (ES) pieeja uzņēmumu ienākuma nodoklim, lai sekmīgi cīnītos pret nodokļu ļaunprātīgu nemaksāšanu, nodrošinātu ilgtspējīgus ieņēmumus un uzlabotu uzņēmējdarbības vidi iekšējā tirgū, liecina EK paziņojums.

Par eiro un sociālo dialogu atbildīgais priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis (V) atzina, ka EK vēlas, lai uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošana būtu taisnīga un labvēlīga izaugsmei.

Būvfirma Arčers palaidusi garām starptautiskus noteikumus attiecībā uz nodokļu maksāšanu gadījumā, ja Latvijas uzņēmums darbojas citā valstī. Tā rezultātā diviem bijušiem Arčers darbiniekiem patlaban pašiem jātiek galā ar vairāk nekā 2 000 latu parādu.

Divi Latvijas būvfirmas bijušie darbinieki pirms gada gribējuši labi nopelnīt un braukuši strādāt uz Norvēģiju. Pēc atgriešanās, no darba būvfirmā aizgājuši. Liels bijis šoks, kad pirms divām nedēļām viņi saņēmuši draudu vēstules no norvēģu ieņēmumu dienesta. Šajā skandināvu valstī viņus uzskata par nodokļu nemaksātājiem un pieprasa nekavējoties norēķināties par it kā Norvēģijas kasei garām aizgājušajiem līdzekļiem. Atklājies, ka pie vainas ir būvfirmas neizdarība, vēsta raidījums Nekā Personīga.

Miķelis Bērziņš un Herberts Horsts no pagājušā gada februāra līdz novembrim strādāja Norvēģijā. Firma Arčers tur bija uzvarējusi vairākus pasūtījumus un nosūtīja uz šo Skandināvijas valsti savus strādniekus. Gatavoja stikla fasādes un stikla grīdas trim skolām un viesnīcai.

SEB Private Banking aktīvu plānošanas vadītājs Luksemburgā un nodokļu speciālists Jorgens Gronlunds stāsta, ka drīzumā Eiropā dalībvalsīm būs savstarpēji jāapmainās ar banku informāciju par klientu ienākumiem un kontu atlikumiem. Naudu nākotnē paslēpt tādējādi būšot grūtāk, ko varētu arī attiecināt uz vēlmi izvairīties no nodokļu maksāšanas.

Eiropas Savienībā (ES) un OECD valsīs drīzumā stāsies spēkā jaunais regulējums par vienotu ziņošanas standartu, kas paredz informācijas apmaiņu starp valstīm par klientu kontu atlikumiem un ienākumiem. Līdz šim iecienīta valsts, kuras bankās daudzi izvēlējās glabāt savus līdzekļus, bijusi Šveice. Vai, jūsuprāt, arī Šveice izvēlēsies pievienoties šīm prasībām?

Jaunā sistēma paredz, ka dalībvalstis savstarpēji apmainīsies ar informāciju par klientu ienākumiem un kontu atlikumiem. Šveices valdība ir piekritusi pievienoties OECD iniciatīvai, tomēr gala lēmums būs atkarīgs no parlamenta un, iespējams, arī publiska referenduma. Tāpēc šobrīd nevar vēl droši apalvot, ka Šveice pievienosies, bet domāju, ka tai noteikti nāksies pievienoties. Tas, ko mēs pēc kāda laika redzēsim, būs visaptveroša, globāla caurspīdīga sistēma, kurā iesaistīsies visas valstis, ar dažiem nelieliem izņēmumiem. Es nespēju iedomāties, ka kāda no pasaules lielajām ekonomikām varētu nepievienoties, tāpēc domāju, ka arī Šveice noteikti pievienosies – tas varētu notikt vēl pēc gada vai diviem.

Latvijā nav gadsimtiem ilgas patēriņa kultūras pieredzes, kāda ir rietumvalstīm. Mums nav ētikas robežu, cik tālu var iet, lai ietaupītu, un tas raksturīgs gan uzņēmējiem, gan preču un pakalpojumu pircējiem. Nav izpratnes par to, ka ilgtermiņā svarīga kvalitāte ir finansiāli izdevīgāka nekā iespēja šodien iztērēt par dažiem eiro mazāk, saka Auto asociācijas viceprezidents Ingus Rūtiņš intervijā laikrakstam Diena.

Fragments no intervijas

Pēdējā laikā Valsts ieņēmumu dienests (VID) pievērsies pelēkā sektora apkarošanai tieši automašīnu apkopes un remonta nozarē. Kā jūsu pārstāvētā asociācija vērtē VID rīcību?

VID pārbaudes – tā ir pēdējā aizsardzības līnija. Būtiskāks jautājums ir, kā civilizēt tirgu, lai cilvēki neizvēlētos darboties autoservisu biznesā tikai tāpēc, ka šajā nozarē redz iespēju veidot biznesu, nemaksājot nodokļus. Turklāt runa nav tikai par nodokļu nomaksu. Ir vēl vairāki būtiski jautājumi – par sociālo līdztiesību, respektīvi, vai tiem, kuri nodokļus nemaksā vai maksā daļēji, būtu jāsaņem tas pats sociālais nodrošinājums kā cilvēkiem, kas nodokļus maksā, arī jautājums par autoservisu darba kvalitāti un jautājums par kompetencēm, kas ir cilvēkiem, kuri autoservisos strādā. Vēl viens būtisks jautājums ir godīga konkurence. Valsts mērogā jādiskutē, vai tādā situācijā, kādā atrodas autoservisu tirgus, vispār iespējams runāt par godīgu konkurenci, jo atšķirība cenai tam pakalpojumam, kas aplikts ar nodokļiem, un tam pakalpojumam, par kuru nodokļi netiek maksāti, sasniedz 50%. Mūsu asociācija apgalvo, ka beidzot jāpaskatās uz situāciju kopumā, un es nedomāju, ka atbildīgajās institūcijās strādājošie cilvēki reālo situāciju neizprot, tomēr nekas netiek darīts.

Valsts var tērēt tik daudz naudas, cik iekasē, nevis tik, cik kāda grupa vēlas, jo agrāk vai vēlāk būs jāatgriežas pie krīzes laikā aizsāktās valsts funkciju pārskatīšanas, kā arī nodokļu iekasēšanas

Par to intervijā DB stāsta LDDK viceprezidents, ilggadējais a/s Latvijas finieris un Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Juris Biķis. Viņaprāt, nosacījumi un mērķi, kas fiksēti Nacionālajā attīstības plānā (NAP), ir pareizi, bet tagad ir vajadzīgi instrumenti to sasniegšanai, arī pareiza ES struktūrfondu atbalsta sadale starp tiem, kas jau sekmīgi strādā, un jaunajiem, kuri savu artavu valstij varētu dot ilgtermiņā.

Kā vērtējat tā dēvētos pēckrīzes gadus Latvijā? Vai valsts rīkojās pareizi, īstenojot «cirpšanu»?

Lai vērtētu, kas un kā tika darīts ekonomiskās recesijas apstākļos gan uzņēmumos, gan valstī kopumā, vispirms jāpalūkojas, kas notika pirms krīzes tā dēvēto trekno gadu izskaņā. Proti, tā brīža valdībai (Ministru prezidents Aigars Kalvītis), veidojot 2008. g. valsts budžetu, tika prognozēta Latvijas IKP dzinēja slāpšana, taču, neraugoties uz to, bija milzīgs spiediens no arodbiedrībām palielināt algas valsts sektorā. Arodbiedrību pienākums ir uzbrukt gan valsts, gan privātajiem darba devējiem, un tā brīža valdību veidojošie politiskie spēki šim spiedienam daļēji pakļāvās. Tobrīd bija interesanta situācija, kad ne vienas nozares uzņēmēji vien sāka izjust ekonomikas bremzēšanos un ne tikai apsvērt, bet pat spert soļus, kas apturēja darba algu izmaksu pieaugumu, kas bija neatbilstošs darba ražīguma augumam, vai arī iesaldēja darba samaksu. Sabiedrība pat nevēlējās dzirdēt par ekonomikas pieauguma kritumu. Ja lēmumu pieņēmēji tobrīd būtu spējuši nostāties pretī šim algu palielinājuma spiedienam, situācija varēja būt citāda, kaut gan kopumā bez izmaksu (diemžēl arī algu) samazināšanas iztikt nevarētu, taču «grieziens» noteikti būtu mazāks, nekā to nācās īstenot krīzes laika valdībām. Izmaksu izvērtēšana, valsts funkciju pārskatīšana, reformas bija nedaudz novēlotas, taču cita risinājuma nebija. Tas, ka netika veikta lata devalvācija, bija pareizs risinājums. Uzņēmumi krīzes situācijā pārvērtēja un sabalansēja darba samaksas iespējas ar darba ražīgumu. Mācība – lielāka risku analīze. Krīze būtībā ir ekonomikas līdzsvara spogulis. Kopumā visi minētie soļi vēlāk ļāva straujāk rāpties ārā no krīzes. Diemžēl ne visas reformas, kas būtu jāveic valsts sektorā (izglītība, veselība), ir īstenotas ar lielu pretestību, un tagad, straujākā atgūšanās laikā no krīzes, ne tikai to īstenošana, bet arī apspriešana ir nolikta uz bremzēm. Pašlaik parādās tāda pati tendence, kāda bija pirms 6–7 gadiem – tiek izvirzītas prasības, cik kuram valsts sektoram valdībai jāpiešķir nauda, pilnībā ignorējot realitāti, cik naudas valsts makā ir (būs). Prasības bieži vien tiek pamatotas ar to, ka konkrētai jomai vajag resursus vairāku procentu apmērā no IKP (tā esot citviet Eiropā), kas, salīdzinot ar plānajiem ieņēmumiem valsts makā, tos pārvērš par simtiem milj. un pat miljardiem eiro un pašreizējam budžetam ir nepārvarams apmērs.

Jaunu auto tirdzniecībā svarīgākais uzdevums krīzes laikā bija noturēt galvu virs ūdens, bet šobrīd jaunu auto tirdzniecība ir stabila, bez galvu reibinoša pieauguma

Tajā pašā laikā konkurence ir nesalīdzināmi pieaugusi, maksātspējīgā auditorija joprojām ir tik liela, cik ir, un nākas meklēt jaunas peļņas iespējas. Tās jau tiek realizētas pieprasītos, konkurētspējīgos servisa produktos, ir jāturpina meklēt dažādos integrētos mobilitātes, apdrošināšanas un finansējuma pakalpojumos un, protams, arī lietotu automobiļu tirdzniecībā. Tiesa, tirgotāji arvien vairāk saskaras ar kopīgām problēmām lietotu auto tirgū – pircēja nepietiekamajām zināšanām, zemu patēriņa kultūru un tirgus spiediena rezultātā deformējušos izpratni par kvalitātes un cenas attiecību.

Paužot autotirgotāju viedokli, Auto asociācijas viceprezidents Ingus Rūtiņš uzsvēra, ka «lielākais jaunu auto tirgus vilcējspēks ir valsts un privāto uzņēmumu iepirkumi, taču privātais sektors no kopējā apjoma veido tikai aptuveni 20%. Bēdīgākā ziņa ir tā, ka pēdējos gados šis skaitlis ne par mata tiesu nav izkustējies no vietas un nav indikāciju, ka tas varētu mainīties. Arī valsts un pašvaldību iepirkumi ir pieticīgi.»

Lai gan nodokļu atgūšana no ārvalstu darbavietas valsts Latvijā nav vairs nekāds jaunums, liela daļa cilvēku joprojām vilcinās izmantot pārmaksāto nodokļu atgūšanu. Ienākuma nodokļa atgriešana un vispārējais pārmaksu atgūšanas process daudziem joprojām šķiet pārāk mulsinošs. Kāds tam varētu būt iemesls? Sākot no dažādajiem mītiem un zināšanu trūkumam, līdz pat laika un pūļu taupīšanai. Taču tas ir tikai pats pirmais un bieži vien nepareizs priekšstats. Jaunais gads ir lieliska iespēja bez kavēšanās sākt nodokļu atgriešanas procesu.

Lielākie šķēršļi ir nepamatotas bailes

Neskaitāmi cilvēki katru gadu dodas uz ārvalstīm strādāt, gluži tas pats notiek pretējā virzienā – cilvēki pēc strādāšanas atgriežas dzimtenē. Daži, lai nopelnītu papildu naudu, dodas uz daudzu cilvēku iecienīto Lielbritāniju, savukārt citi izvēlas Norvēģiju, Vāciju un bieži vien arī Dāniju. Nesen arī Nīderlande ir iekarojusi lielu popularitāti latviešu vidū. Izdevīgie darba piedāvājumi uz šo valsti vilina gan jauniešus, kas tikko pabeiguši skolu, sezonas darbam, gan vecākus cilvēkus, kuri ir apņēmības pilni strādāt šajā valstī ilgāk. Taču gan jauni, gan vecāka gadagājuma cilvēki aizmirst, ka, atgriežoties mājās pēc strādāšanas ārzemēs, viņiem pienākas nodokļu atgriešana - dāvana, kas rodas no nodokļu pārmaksāšanas. Tāpat arī ievērojama daļa no tiem, kas atgriezušies no strādāšanas ārzemēs, joprojām nevēlas ne atgūt pārmaksātos nodokļus, ne arī deklarēt savus ienākumus.

Juris Cālītis pats uz savas ādas ir izjutis, ko nozīmē doties bēgļu gaitās, meklējot patvērumu no kara, tādēļ par pašlaik aktuālo bēgļu uzņemšanas jautājumu viņš var spriest ne tikai no teorijas, bet arī prakses. Otrā pasaules kara beigās viņš ar ģimeni devās uz Vāciju, pēc tam dzīvojis Lielbritānijā, ASV un Kanādā, bet pirms 20 gadiem atgriezies Latvijā. Tieši viņš savulaik deva patvērumu pirmajām bēgļu plūsmas «bezdelīgām» - septiņiem somāliešiem, ko Latvijas valsts bija izmetusi uz ielas bez dokumentiem un iztikas līdzekļiem. Cālītis stāsta, ka tie somālieši, kas palikuši Latvijā, teicami apguvuši latviešu valodu un integrējušies vietējā vidē.

Fragments no intervijas (publicēts www.diena.lv):

Baznīcas apmeklējums Eiropā ir strauji krities. Vai tas nav krīzes simptoms?

Jāskatās, kur ir krīze. Mans ieskats: krīze ir institūcijās, bet cilvēku reliģiskās vajadzības nekur nav pazudušas. Jautājums ir, vai baznīcas prot atrast to straumi, kas ir tikpat dzīva un aktīva kā jebkad, vai arī tās būvēs mākslīgas formas, kas nevienam nav vajadzīgas. Lielai daļai manu studentu nav nekādas reliģiskās pieredzes ar draudzēm vai konfesijām. Taču viņi arvien meklē, kas viņu dzīvē ir būtiskākais. Kas jūsu dzīvē ir būtiskākais? Alfa, Mols, hokejs un Jūrmala? Baznīcas nesaprot, ka vajadzētu uzrunāt latvieti ar lietām, kas viņam ir svarīgas, nevis tām, kas baznīcai šķiet svarīgas.