Valsts var tērēt tik daudz naudas, cik iekasē, nevis tik, cik kāda grupa vēlas, jo agrāk vai vēlāk būs jāatgriežas pie krīzes laikā aizsāktās valsts funkciju pārskatīšanas, kā arī nodokļu iekasēšanas
Par to intervijā DB stāsta LDDK viceprezidents, ilggadējais a/s Latvijas finieris un Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Juris Biķis. Viņaprāt, nosacījumi un mērķi, kas fiksēti Nacionālajā attīstības plānā (NAP), ir pareizi, bet tagad ir vajadzīgi instrumenti to sasniegšanai, arī pareiza ES struktūrfondu atbalsta sadale starp tiem, kas jau sekmīgi strādā, un jaunajiem, kuri savu artavu valstij varētu dot ilgtermiņā.
Kā vērtējat tā dēvētos pēckrīzes gadus Latvijā? Vai valsts rīkojās pareizi, īstenojot «cirpšanu»?
Lai vērtētu, kas un kā tika darīts ekonomiskās recesijas apstākļos gan uzņēmumos, gan valstī kopumā, vispirms jāpalūkojas, kas notika pirms krīzes tā dēvēto trekno gadu izskaņā. Proti, tā brīža valdībai (Ministru prezidents Aigars Kalvītis), veidojot 2008. g. valsts budžetu, tika prognozēta Latvijas IKP dzinēja slāpšana, taču, neraugoties uz to, bija milzīgs spiediens no arodbiedrībām palielināt algas valsts sektorā. Arodbiedrību pienākums ir uzbrukt gan valsts, gan privātajiem darba devējiem, un tā brīža valdību veidojošie politiskie spēki šim spiedienam daļēji pakļāvās. Tobrīd bija interesanta situācija, kad ne vienas nozares uzņēmēji vien sāka izjust ekonomikas bremzēšanos un ne tikai apsvērt, bet pat spert soļus, kas apturēja darba algu izmaksu pieaugumu, kas bija neatbilstošs darba ražīguma augumam, vai arī iesaldēja darba samaksu. Sabiedrība pat nevēlējās dzirdēt par ekonomikas pieauguma kritumu. Ja lēmumu pieņēmēji tobrīd būtu spējuši nostāties pretī šim algu palielinājuma spiedienam, situācija varēja būt citāda, kaut gan kopumā bez izmaksu (diemžēl arī algu) samazināšanas iztikt nevarētu, taču «grieziens» noteikti būtu mazāks, nekā to nācās īstenot krīzes laika valdībām. Izmaksu izvērtēšana, valsts funkciju pārskatīšana, reformas bija nedaudz novēlotas, taču cita risinājuma nebija. Tas, ka netika veikta lata devalvācija, bija pareizs risinājums. Uzņēmumi krīzes situācijā pārvērtēja un sabalansēja darba samaksas iespējas ar darba ražīgumu. Mācība – lielāka risku analīze. Krīze būtībā ir ekonomikas līdzsvara spogulis. Kopumā visi minētie soļi vēlāk ļāva straujāk rāpties ārā no krīzes. Diemžēl ne visas reformas, kas būtu jāveic valsts sektorā (izglītība, veselība), ir īstenotas ar lielu pretestību, un tagad, straujākā atgūšanās laikā no krīzes, ne tikai to īstenošana, bet arī apspriešana ir nolikta uz bremzēm. Pašlaik parādās tāda pati tendence, kāda bija pirms 6–7 gadiem – tiek izvirzītas prasības, cik kuram valsts sektoram valdībai jāpiešķir nauda, pilnībā ignorējot realitāti, cik naudas valsts makā ir (būs). Prasības bieži vien tiek pamatotas ar to, ka konkrētai jomai vajag resursus vairāku procentu apmērā no IKP (tā esot citviet Eiropā), kas, salīdzinot ar plānajiem ieņēmumiem valsts makā, tos pārvērš par simtiem milj. un pat miljardiem eiro un pašreizējam budžetam ir nepārvarams apmērs.
Vai šīs prasības komplektā ar atbildīgo politiķu vēlmi iztapt vēlētājam nesēj kārtējo krīzes sēklu?
Var iztērēt tik naudas, cik iekasē, nevis tik, cik katra grupa vēlas. Ir vajadzīga valsts funkciju novērtēšana – ko sabiedrība vēlas no valsts, un cik daudz naudas tā vēlas un var šajā budžetā dot. Nevar prasīt to, kā nav, nevar prasīt sev par labu to, kas ir iekasēts. Tā vietā, lai analizētu un vienotos par valsts funkcijām, kuras finansē visa sabiedrība, pašlaik izskan prasības, kuru neizpildes dēļ tiek draudēts ar streikiem un piketiem. Baidos, ka tas var ātri izraisīt kārtējo krīzi. Drīzāk sabiedrībai piketi būtu jāorganizē pret nodokļu nemaksātājiem, pret to, ka daļa sabiedrības nevēlas un arī nepiedalās valsts funkciju finansēšanā. Te rodas situācija, kad nodokļus maksājošais konkrētā situācijā nevar saņemt no valsts atpakaļ to, kas viņam pienāktos, jo uz tādu pašu atbalstu pretendē un to saņem arī tie, kas nodokļus nemaksā. Valsti var formēt divējādi. Viena iespēja – kā senos laikos, kad atnāca iekarotāji un pakļautajiem lika maksāt meslus (nodokļus), lai tos vestu uz iekarotājvalsti. Otra iespēja – valsts iedzīvotāji uztic valstij pildīt kādus visiem vajadzīgus pienākumus (aizsardzība, veselība, izglītība, kultūra) un to izpildei pārdala savus ienākumus (maksā nodokļus). Variantu nav daudz: vai nu cilvēks pats maksā par savu veselības aprūpi, aizsardzību un izglītību, vai maksā nodokļus un šīs jomas uztic mediķiem, karavīriem, skolotājiem. Paradoksāli, ka no valsts vēlamies dabūt visu labāko, kas pasaulē ir sasniegts, bet maksāt nodokļus vēlamies daudzreiz mazāk.
Visu interviju Latvijas potenciāls un priekšrocība ir cilvēki lasiet 19. decembra laikrakstā Dienas Bizness.