Juris Cālītis pats uz savas ādas ir izjutis, ko nozīmē doties bēgļu gaitās, meklējot patvērumu no kara, tādēļ par pašlaik aktuālo bēgļu uzņemšanas jautājumu viņš var spriest ne tikai no teorijas, bet arī prakses. Otrā pasaules kara beigās viņš ar ģimeni devās uz Vāciju, pēc tam dzīvojis Lielbritānijā, ASV un Kanādā, bet pirms 20 gadiem atgriezies Latvijā. Tieši viņš savulaik deva patvērumu pirmajām bēgļu plūsmas «bezdelīgām» - septiņiem somāliešiem, ko Latvijas valsts bija izmetusi uz ielas bez dokumentiem un iztikas līdzekļiem. Cālītis stāsta, ka tie somālieši, kas palikuši Latvijā, teicami apguvuši latviešu valodu un integrējušies vietējā vidē.
Fragments no intervijas (publicēts www.diena.lv):
Baznīcas apmeklējums Eiropā ir strauji krities. Vai tas nav krīzes simptoms?
Jāskatās, kur ir krīze. Mans ieskats: krīze ir institūcijās, bet cilvēku reliģiskās vajadzības nekur nav pazudušas. Jautājums ir, vai baznīcas prot atrast to straumi, kas ir tikpat dzīva un aktīva kā jebkad, vai arī tās būvēs mākslīgas formas, kas nevienam nav vajadzīgas. Lielai daļai manu studentu nav nekādas reliģiskās pieredzes ar draudzēm vai konfesijām. Taču viņi arvien meklē, kas viņu dzīvē ir būtiskākais. Kas jūsu dzīvē ir būtiskākais? Alfa, Mols, hokejs un Jūrmala? Baznīcas nesaprot, ka vajadzētu uzrunāt latvieti ar lietām, kas viņam ir svarīgas, nevis tām, kas baznīcai šķiet svarīgas.
Vai tad kristietības piedāvājums nav mūžīgā dzīvošana?
Jā, bet tā nav prece. Tā ir savienība ar visu, ko es jau tagad redzu, kā dzīvoju. Piemēram, bēgļu uzņemšana. Tā ir fundamentāla garīga problēma! Ne jau mans saprāts, mana inteliģence izšķirs, vai es gribu vai negribu svešiniekus savā teritorijā. Visi cilvēki baidās no svešā, tas nav nekas jauns, tas ir ierakstīts mūsu smadzenēs.
Bēgļu uzņemšanas pretiniekiem ir bažas, ka pirmajiem bēgļiem sekos lielāka straume, kas mainīs mūsu ierasto vidi.
Ierastā vide, bez šaubām, mainīsies. Bet vai ir kāds latvietis, kas nedomā, ka mums te daudz kas ir jāmaina, lai mēs būtu normāla sabiedrība? Ja mēs paši ar sevi netiekam galā, varbūt vienīgais risinājums ir kāds cits, kas mums parādīs citu redzējumu, un mēs varēsim būt lepni par to, par ko ir vērts būt lepniem, un labāk redzēsim savus trūkumus.
Netālu no Cēsīm jau ir maza ķīniešu kolonija. Latvieši uz viņiem skatās ar izbrīnu, bet ne ar nepatiku. Mums nav alternatīvas, varam te vārīties, cik gribam. Mēs izdarījām pareizu lēmumu, ka gribam būt Eiropas ģimenē, tajā brīdī mēs esam bēgļu uzņemšanas jautājumu jau izlēmuši. Nezinu, par ko te cepamies.
Imigrantu uzņemšanas pieredze Eiropā nemaz nav tik sekmīga, ir izveidojušies daudzi imigrantu geto, kuros viņi neintegrējas.
Ja mēs pieļausim Eiropas kļūdas, veidojot šādus geto, tad tā arī būs. Tāpēc ir jāintegrē. Mēs to neesam spējuši attiecībā uz krievvalodīgajiem, bet tas mums nav pārmetums, jo mēs nesam vēstures traumu, un tikai ļoti svēts cilvēks varētu tai pacelties pāri un kaut ko radošu darīt. Taču personiskā līmenī latvietis ir ļoti pieņemošs. Tāpēc es pārmetu baznīcai, ka tā nevis mazina bailes, bet tās vairo ar visu bļaustīšanos par Rietumu degradāciju.
Kas tad ir vienīgais kristietības pastāvēšanas iemesls? Ne jau mūžīgā dzīvība un pestīšana. Vienīgais iemesls ir iemācīties to, ko mācīja Jēzus, — mīlēt savu tuvāko. Ja mēs mācām pretējo - baidīties no sava tuvākā, šķirot savu tuvāko, izsijāt savu tuvāko, eksaminēt savu tuvāko, atrast vainu savā tuvākajā - tad kāda jēga baznīcas institūcijai?
Kā jārīkojas kristietim, kurš brauc līdz malām pilnā bēgļu laivā un ierauga ūdenī vēl vienu bēgli - jāpasniedz roka, lai gan tad var nogrimt visa laiva, vai nav jāpasniedz?
Jāpasniedz roka. Aprēķins nevar būt morālās dzīves noteicējs. Ja mēs, pasnieguši roku, aiziesim pa burbuli, tad iesim kā cilvēki, kas ir cits par citu atbildīgi. To mēs jau piedzīvojām kara laikā. Mana vecmāmiņa glāba ebrejus, un daudzi latvieši glāba ebrejus, lai gan viņiem nebija pienākuma to darīt, viņi par to varēja tikt nošauti kopā ar ebrejiem. Tātad, ja mani nošauj, lai nošauj kopā ar to, kas ir mans brālis vai māsa, nevis es izglābjos, bet viņam jānoslīkst. Un, ja tā dzīvo, tad atklājas, ka tā laiva patiesībā negrimst, kad vēl viens iekāpj iekšā.
