Ne izpratnes par uzņēmējdarbību un nodokļu politikas izmaiņas iespējamajām sekām, ne elementāras fantāzijas... Tā varētu raksturot Latvijas politiķu un amatpersonu centienus palielināt valsts budžeta ienākumus uz nodokļu sloga rēķina.
Jāpiekrīt, ka pēdējo nedēļu laikā dazādu nodokļu likmju palielināšanas ierosinājumu bijis tik daudz, ka varētu sākt rakstīt absurda izpausmju aprakstu vairākos turpinājumos. Šoreiz stāsts ir par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ierosinājumu palielinār dabas resursu nodokli dažādiem reklāmmateriāliem, to nosakot 91 santīma apmērā par katru reklāmmateriālu kilogramu.
Pirmkārt, ir vairāk nekā skaidrs šāda ierosinājuma iemesls – dabūt budžetā vairāk naudas, tādējādi faktiski turpinot jau vairākus gadus ilgstošo budžeta konsolidāciju. Līdz ar to VARAM paziņojumi, ka minētā nodokļa likme esot jāpalielina, lai samazinātu dažādu bezmaksas reklāmmateriālu apjomu iedzīvotāju pastkastītēs, ir tikai pasaka, lai uzņēmējiem nebūtu skaidri jāpasaka – ziniet, mums vienkārši gribas iekasēt vairāk naudas! Turklāt tiek noklusēts, ka ar šāda dabas resursu nodokļa palielinājumu sāpīgi tiks sists tiem uzņēmumiem, kuriem ar pastkastīšu piedrazošanu nav vispār nekāda sakara. Proti, ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuri izgatavo reklāmmateriālus, bukletus un tamlīdzīgas lietas oficiālām prezentācijām un citiem ar biznesa attīstību un arī elementāru iedzīvotāju informēšanu saistītiem pasākumiem.
Otrkāt, ja jau bija jāizdomā pasaka, lai paslēptu visai prastu alkatību, atbildīgās amatpersonas vismaz varēja piesaistīt šā žanra speciālistus, kuriem ir spilgtāka fantāzija, nevis centušies kaut ko izdomat paši. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs ir paudis, ka nodokla piemērošana reklāmas materiāliem veicināšot dabas resursu efektīvu izmantošanu un ražotāji divreiz padomāšot, pirms drukās materiālus, kuri bieži vien krājas kaudzēs pie iedzīvotāju pastkastītēm. Uzzinot šo ministra atziņu, kāds uzņēmējs, kurš gan nevēlējās, lai viņa vārds tiktu izpausts, pauda savu viedokli – labi, ka Sprūdžs ir nolēmis demisionēt, bet slikti, ka viņš vēl paspējis kaut ko tādu paziņot. Vienkārši nav skaidrs, kā gan šāda nodokļu politika varētu ietekmēt pastkastīšu spamotājus?!
Protams, var jau pakavēties pie idejas par iedzīvotāju atbrīvošanu no korespondences, ko viņi nekad dzīvē nav pasūtinājuši, bet kas vienalga uzbāzīgi teju vai katru rītu papildina pastkastīšu saturu. Šādu reklāmmateriālu nesankcionētu izplatīšanu var vienkārši aizliegt, paredzot noteiktu atbildību šādu darbību organizatoriem. Savukārt nodokļa likmes palielināšana pastkastīšu spama apturēšanas vārdā vairāk gan atgādinātu ūdens izliešanu no vannas kopā ar visu bērnu. Respektīvi, jāņem vērā, ka vienai nozarei adresētas nodokļu politikas izmaiņas nevar skart tikai dažus tajā strādājošus uzņēmumus.