Ja vien ir vēlme, izdevumus var samazināt – to beidzot pierādījušas Latvijā strādājošās ministrijas, parskatot vēl deviņdesmitajos gados dibinātās līgumattiecības ar mūsu valstī vecāko mobilo sakaru pakalpojumu sniedzēju LMT, tādējādi kopējos ikmēneša tēriņus šajā jomā samazinot divarpus reizes.
Tiesa gan, par šādu soli ministrijas izšķīrās vien pēc tam, kad uz nesamērīgo šķiešanos ar līdzekļiem bija norādījis DB, bet, kā parasti saka, labāk vēlāk nekā nekad. Pašreiz, ņemot vērā nupat minēto naudas ekonomijas piemēru, valsts aparātam ir būtiski izdarīt vismaz pāris secinājumus nākotnei.
Pirmkārt, šobrīd noslēgtie līgumi par mobilo sakaru pakalpojumu saņemšanu nedrīkst kļūt par kārtējām ilgtermiņa attiecībām starp valsti un operatoru. Pretējā gadījumā, paejot noteiktam laika posmam, atkal var rasties situācija, kad ministriju darbinieku telefonsarunu apmaksa vairāk līdzinās līdzekļu šķiešanai. Ņemot vērā straujās izmaiņas gan tehnoloģiju jomā, gan tirgū, optimālā variantā šādi iepirkumi ministrijām būtu jārīko reizi gadā. Šeit nav būtiski, kura kompānija katru gadu uzvarētu – LMT vai kāda cita. Svarīgi ir tas, lai par nodokļu maksātāju naudu tiktu apmaksāts ekonomiski izdevīgākais piedāvājums. Bet tas, kāda ir politika vienam otram Latvijā strādājošam, turklāt ļoti labi atpazīstamam mobilajam operatoram, jau sen nav noslēpums – sadarbības nosacījumi kļūst pievilcīgāki vien tajā brīdī, kad klients piedraud ar pāriešanu pie konkurenta. Turklāt, lai vēl vairāk palielinātu iespēju ietaupīt, varbūt gluži nevajadzētu noteikt, ka datu pārraides vai interneta pārklājumam jābūt katrā pludmalē un pat purvā. Grūti iedomāties, kā ministriju darbinieki kārto valstiski svarīgas darīšanas, gozējamies pludmalē, it īpaši ņemot vērā, ka daudzi no viņiem savus darba kabinetus labprātīgi parasti nepamet. Tāpat diez vai perfektam pārklājumam jābūt teju visās pasaules valstīs.
Otrkārt, ministrijām nevajadzētu priecīgi plaukšķināt roķeles, izrādot sajūsmu par ietaupītajiem līdzekļiem mobilo sakaru jomā, bet gan rūpīgi izpētīt, kas notiek ar savulaik saslēgtajiem līgumiem citās jomās. Piemēram, sākoties ekonomikas krīzei, atklājās, ka vienai otrai valsts budžeta iestādei finansiāli izdevīgāk ir maksāt augstas īres maksas par iznomātajiem limuzīniem, nekā lauzt līgumus un pārstāt izmantot dienesta auto vispār.
Citiem vārdiem sakot, augeja staļļi valsts sektora iepirkumu sistēmā vēl ir pamatīgi. Bažas šajā jomā rada arī apstāklis, ka, maskējoties ar lozungu par Latviju kā veiksmes stāstu, ir pievērsušies tādiem iepirkumiem, ko Valsts kontrole jau ir nodēvējusi par zemeņu kūkām. Tātad, no vienas puses, tiek taupīta nauda, maksājot mazāk par mobilajiem sakariem, no otras – pirkti mobilie tālruņi pustūkstoša latu vērtībā. Tātad «uz papīra» taupība, bet reālajā dzīvē valsts aparāts atgriežas pie tā dēvētajiem treknajiem gadiem, cerot kādreiz arī piepildīt sapni par ministrijas ierēdņa standartu portugāļu gaumē, ar to saprotot četrpadsmitās algas saņemšanu.