Pašvaldībām jāgatavojas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) un nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) sadursmei
Lai gan varētu likties, ka, piekāpjoties darbaspēka un uzņēmējdarbības nodokļu reformu apņēmīgajām aktivitātēm, malā pabīdītais NĪN ir iemidzis, tā gluži nav. Iespējams, tas ir kā bumba ar laika degli. Līdz ar pašvaldību finanšu «apdraudējumu», īsinot IIN likmi un papildus uzpumpējot neapliekamo minimumu, tās var krist kārdinājumā «atgūt» naudu, iespējams, «paspēlējoties» ar NĪN. Pašlaik pašvaldību ieņēmumi no IIN veido daudz lielāku naudas apjomu, nekā no NĪN. Pirmajam lielumam ievērojami sarūkot, varētu rasties interese par otrā palielināšanu. Jau pašlaik ir virkne teritoriju, kur pašvaldības prasa treknus maksājumus un turklāt dara to pēc Finanšu ministrijas norādēm (par ko parasti tiek noklusēts ministrijas retorikā – runa ir par finanšu izlīdzināšanas aprēķinā prasīto). Skaudrākais piemērs ir Jūrmalas iedzīvotāji («parastie»), no kuriem daļai arī 70% NĪN atvieglojums nav pa kabatai. NĪN slogu kāpinot, tas varētu rosināt īpašnieku atkratīšanos no īpašumiem vai pat atbrīvot teritorijas no iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā kadastra vērtību milzīgais diapazons ir savā ziņā adekvāts Latvijas situācijai, jo arī iedzīvotāju turība un darba iespējas ievērojami atšķiras.
Pašvaldībām būs jāmeklē cits veids, kā norīt IIN krupi, piemēram, ļoti nepopulāri, bet – savelkot jostas. Kā nekā uz citu valstu fona mūsējās vietvaras ir pat ļoti dāsni finansētas, varētu par teikt – pārfinansētas. To akcentē Latvijas Darbu devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns, pēc kura domām ir nepieciešama radikāla NĪN nodokļa reforma vai arī tas jāatceļ dzīvojamām mājām un tām piekrītošai zemei, kā to 2013. gadā izdarīja Igaunija. Ja Latvijai to neļauj fiskāli spiedīgi apstākļi, tad P. Leiškalns piedāvā dzīvojamām mājām un tām piekrītošai zemei ieviest trīskomponenšu modeli, piemēram, piemērojot noteiktu summu par kvadrātmetru zemes platības, noteiktu summu par kvadrātmetru ēkas platības un noteiktu procentuālu daļu no īpašuma kadastrālās vērtības. Tas skaidrāk parādītu, par ko ir jāmaksā. Turklāt NĪN Latvijas mērcē vairāk izskatās pēc sodamēra, nevis pēc maksājuma, ar kura palīdzību uzturēt ar šo jomu saistīto infrastruktūru.
Iepriekš Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš (27.02.2017. DB) izteica cerību, ka pašvaldības līdz ar līdz šim drošo IIN ieņēmumu kritumu būs daudz motivētākas meklēt arī citus ienākuma avotus, piemēram, atbalstīt ražotņu atvēršanu. No otras puses, tas var mudināt pašvaldības ķerties klāt vilinošajai NĪN akai, cenšoties no tās izsmelt vairāk, nekā tās atļāvušās līdz šim. Nupat tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs pauda, ka NĪN kā pašvaldību nodoklim ir «119 šī nodokļa politikas». Ja pašvaldības, meklējot iespējas, kā kompensēt IIN ieņēmumu kritumu, pa savam ķersies pie NĪN audzēšanas, tad no iedzīvotāja viedokļa sanāk, ka ar vienu roku valsts būs devusi, bet ar otru – ņēmusi nost. Tādējādi nodokļu sloga pārnešana no darbaspēka uz kapitālu un patēriņu būs nostrādājusi, bet – rikošetā.