Man šķiet, ka jebkuram nekustamā īpašuma attīstītājam un jebkuram nekustamā īpašuma īpašniekam bažas izraisa fakts, ka tagad Latvijā ir divas nekustamā īpašuma vērtības – viena nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanai, bet otra – visām pārējām vajadzībām.

Pirmā balstās uz 2012. gada nekustamo īpašumu kadastra vērtībām, otra – pielīdzināta pašreizējai tirgus situācijai.

Skaidrs, ka šādas otras, aktualizētas, kadastra vērtības parādīšanās ir pazīme virzībai uz jaunu nekustamā īpašuma nodokļu noteikšanu, jo ilgstoši uzturēt divu kadastra vērtību sistēmu nav nekādas jēgas. Domāju, ka šo divu kadastra vērtību parādīšanās galvenais mērķis ir pieradināt sabiedrību pie domas, ka kadastra vērtības agri vai vēlu mainīsies uz augšu. Tādēļ nevajadzētu ļauties iemidzinošajiem vārdiem, ka tuvākajā laikā nekustamā īpašuma nodokļa likmes mainītas netiks. Sagaidīs piemērotu brīdi un mainīs gan, vai nu tādēļ, ka atkal nevarēs sastādīt budžetu vai kāda cita iemesla dēļ.

Pamatproblēma ir tā, ka cilvēki, kas pieņems šo lēmumu, domās valsts budžeta kategorijās – proti, cik simtus miljonu vai miljardu iegūs budžets, bet nekad neskatās uz situāciju tā cilvēka acīm, kuram paaugstinātais nekustamā īpašuma nodoklis būs jāmaksā situācijā, kad jau pieauguši hipotekārā kredīta maksājumi, apsaimniekošanas izmaksas, komunālie rēķini, nemaz nerunājot par to, ka inflācijas ietekmē pieaugušas visu preču un pakalpojumu cenas. Sabiedrības, proti, nodokļu maksātāju attieksmi pret ideju par nekustamā nodokļa paaugstināšanu var skaidri redzēt TAP portālā dokumenta “Kadastrālo vērtību bāze universālās kadastrālās vērtības aprēķinam“ sabiedriskajā apspriešanā – tur ir tikai negatīvi viedokļi no sabiedrības puses, kas kategoriski iebilst šādām izmaiņām.

Var mēģināt modelēt kādas būs šo izmaiņu sekas. Tā, piemēram, kādam nekustamajam īpašumam Rīgā, Artilērijas ielā pašreizējā kadastra vērtība nodokļa aprēķinam ir 32 tūkstoši eiro, bet kadastra vērtība citām vajadzībām ir divas reizes lielāka – 65 tūkstoši eiro. Ir arī krietni ekstrēmāki gadījumi – zinu dzīvokli Jeruzalemes ielā, kura pašreizējā nodokļu vajadzībām lietotā kadastra vērtība ir 82 tūkstoši eiro, bet aktualizētā – 305 tūkstoši, tātad – gandrīz četras reizes lielāka. Ņemsim otro, Jeruzalemes ielas gadījumu - ja cilvēks ir deklarējis konkrēto dzīvokli kā savu dzīves vietu, tad 82 tūkstošu kadastrālās vērtības gadījumā nekustamā īpašuma nodoklis būs 295 eiro gadā, bet ja nav deklarējies – tad septiņas reizes vairāk, proti, 2100 eiro gadā.

Ar aktualizētajām nekustamo īpašumu vērtībām, ja tās sāks izmantot nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam, šie skaitļi būs krietni lielāki. Piemēram, ja nodokļa aprēķinam tiks izmantota vērtība 305 tūkstoši eiro, tad nekustamā īpašuma nodoklis situācijā, kad cilvēks ir deklarējies šajā adresē, būs 1100 eiro gadā, bet ja nav deklarējies – 4000 eiro gadā. Turklāt minētā situācija apraksta tikai gadījumu, kurā cilvēkam ir viens dzīvoklis. Bet kā, ja ir divi vai vēl vairāk? Kā jutīsies nekustamo īpašumu attīstītāji, kuriem var būt desmiti vai simti dzīvokļu, kas jāpārdod un pārdošanas procesa laikā jāturpina maksāt nekustamā īpašuma nodoklis?

Var protams argumentēt, ka mēs tiekam virzīti tādas nodokļu sistēmas virzienā, kurā darba algas tiek mazāk apliktas ar nodokļiem, bet patēriņš – vairāk, proti, naudas cilvēkiem kabatā būs vairāk, bet visas preces un pakalpojumi maksās dārgāk. Šāda viedokļa gadījumā nekustamā īpašuma nodoklis ir viens no patēriņa nodokļa veidiem. Taču pastāv arī otrs viedoklis – ka nekustamā īpašuma nodoklis ir visnetaisnīgākais no visiem nodokļiem, jo vienu reizi jau īpašnieks ir nomaksājis nodokļus, pērkot šo īpašumu. Ir valstis, kurā darbojas tieši šāda sistēma, piemēram, Portugālē jānomaksā 7% nodoklis (reģistrācijas maksa) tad, kad dzīvoklis maina savu īpašnieku, proti, tiek pārdots, bet pēc tam jāmaksā niecīgs nekustamā īpašuma nodoklis.

Pats svarīgākais laikam ir tas, ka divu kadastrālo vērtību sistēma visā nekustamā īpašuma tirgū rada nemiera un nervozitātes atmosfēru, kurā ir ļoti grūti prognozēt darbību ilgtermiņā. Taču nekustamā īpašuma attīstība ir tieši ilgtermiņa darbība, bez šādas prognozēšanas tajā nevar spert ne soli. Mūsu valsts ierēdņiem tipiska pieeja ir skatīties tikai uz budžeta ieguvumiem no nodokļa paaugstināšanas, ignorējot kopējo fonu – kas notiks ar īres maksām, investoru atdevi no ieguldījumiem un vai šāda rīcība nelikvidēs Latvijas pievilcību investīcijām.

Tādēļ būtu vairāk nekā vēlams, lai valsts izskaidrotu savus tālākos nodomus nekustamā īpašuma nodokļa jomā – kā un kad tas tiks mainīts. Ir būtiska starpība vai valsts pasaka, ka nodoklis tiks mainīts 10 gadu periodā par vairākiem procentiem katru gadu vai arī tev kā sniegs uz galvas uzkritīs paziņojums, ka no nākošā gada nekustamā īpašuma nodoklis būs divas reizes lielāks. Pēdējā gadījumā nekustamā īpašuma tirgus tirgus un jaunu projektu attīstīšana varētu uz kādu laiku tikt apturēta vispār.

Vēl viena iespēja, ko varētu darīt vismaz Rīga, būtu pateikt, ka nekustamā īpašuma nodoklis tiks paaugstināts, bet blakus likt arī plānu par to, kā Rīgā tiks uzlabota infrastruktūra, jo tās trūkumi ir kļuvuši par būtisku šķērsli, lai iedzīvotāji atgrieztos Rīgā.