Viens no mūsdienu cilvēka ikdienas neatņemamiem pavadoņiem ir ātrums – komunikācijā, klientu apkalpošanā, pārvietošanās iespējās. Daudzi no mums, vēloties kaut kur nokļūt ātri, jau ierasti izvēlas vieglo auto. Nupat uzsāktā Autotransporta direkcijas un Pasažieru vilciena kampaņa «Pamēģini sabiedrisko!» izaicina atklāt citas iespējas.

Noteikti atradīsies oponenti, kuri teiks, ka nav nekā mobilāka par personisko automašīnu. Taču mobilitāte ir ne tikai iespēja pārvietoties ātri un bez šķēršļiem (ko pagrūti izdarīt ar auto rīta un vakara sastrēgumstundās), mobilitāte ir arī daudzveidība. Un tā pilsētas labsajūtai ir ne mazāk svarīga kā sabalansēts uzturs cilvēkam.

Kā atgūt līdzsvaru pilsētas satiksmē?

Mūsu valsts trīsdesmit gadus ir dzīvojusi uz vienveidīgas «auto diētas». Līdz neatkarības atgūšanai automašīnu bija maz, jo auto bija deficīta prece un vairums iedzīvotāju to vienkārši nevarēja atļauties. Pēc 1990. gada auto ietekme nemitīgi ir tikai augusi, automašīnai kļūstot ne vien par ērtību, bet arī statusa simbolu, lielā mērā dominējot mūsu ikdienā un nosakot mūsu paradumus. Piemēram, ja es varu 45 minūtēs atbraukt ar vilcienu no Jelgavas līdz Rīgai, bet pēc tam man jāpatērē vēl tikpat daudz laika, lai nokļūtu savā galamērķī Rīgā, nebraukšu es ar vilcienu, bet sēdīšos vien savā auto.

Kamēr iepirkumos prevalēs zemākās cenas princips, par ilgtspēju runāt būs ļoti grūti . Šobrīd tas ļoti uzskatāmi redzams ceļu būves iepirkumos, kur asas konkurences apstākļos cīņas par uzvaru un zemāko cenu novedušas pie tā, ka uzvarētāju piedāvātās līgumcenas ir uz pusi vai pat 2,5 reizes zemākas par pasūtītāju paredzētajām.

Cik ilgi tā tas var turpināties, nozarē prognozēt neņemas. «Pieļaujam, ka būvdarbu sezonas otrajā pusē cenas varētu kāpt. Konkurence diez vai mazināsies, tāpēc lielu kāpumu neprognozējam,» pauž ceļu būves uzņēmuma Binders rīkotājdirektors Aigars Sēja.

Ceļu būvē valda īstermiņa domāšana – no valsts puses pieejamais finansējums zināms vien gada griezumā, vairākgadu programmas tiek pieņemtas vien zināšanai, kas neuzliek par pienākumu tās īstenot. Gadiem iepirkumos nav iespējams tikt vaļā no zemākās cenas principa. Papildu tam šoruden vēl gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Rezultātā «nozares uzņēmējiem nav ticības nākotnei, tādēļ visi cīnās šodienai,» notiekošo kodolīgi raksturo biedrības Latvijas ceļu būvētājs izpilddirektors Zigmārs Brunavs.

Saeimas divu gadu darba rezultāts ar Maksātnespējas likuma grozījumiem izrādījies kaķim zem astes – pirms galīgā balsojuma jautājums no Saeimas darba kārtības piepeši izslēgts

Tas nozīmē, ka tie parādnieki, kuri kvēli gaidīja šos likuma grozījumus, cerot uz nolikto atslēgu principa ieviešanu dzīvē, būs spiesti vēl nenoteiktu laiku paciesties. Ņemot vērā, ka pirms vēlēšanām tautas kalpiem ļoti patīk vēlētāju priekšā izcelties ar visādiem populistiskiem gājieniem, nolikto atslēgu princips jeb parādnieka atbildības ierobežošana tikai ar ieķīlāto īpašumu būtu lieti noderējis ne vienam vien deputātam, kurš varētu sev sist pie krūts un teikt: «Es to panācu! Balsojiet par mani atkal!» Taču tagad sanāk muļķīgi un atliek tikai teksti: «Es jau gribēju, tikai ļaunie spēki man neļāva, bet nākamajā sasaukumā gan noteikti...»

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Šobrīd mēs esam nonākuši pārspīlētā un birokratizētā finanšu sektora kontrolē, kur dabīgais banku bizness un risku pārvaldība ir transformējusies par noguldījumu un kontu administrēšanu.

Rezultātā jaunā Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītāja primārajam mērķim jābūt situācijas normalizēšanai finanšu sektorā, “nelecot” no viena grāvja otrā.

Cerības jāliek uz Platača FID vadību

Lai izpildītu visas šobrīd spēkā esošās Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas (AML) prasības, uz uzņēmējiem gulstas pārspīlēts administratīvais slogs, kā rezultātā radīta zināma "pelēkā" zona, paverot iespējas esošās prasības apiet.

Šī gada sākumā Saeimā tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, lai izvērtētu “kapitālā remonta” ietvaros ieviestās finanšu un kapitāla tirgus stiprināšanas sistēmas samērību ar leģitīmo mērķi – novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu caur Latvijas finanšu sistēmu, kā arī izvērtēt uzraugošo iestāžu darbību pamatotību. Komisija nu savā vērtējumā atzinusi, ka līdz 2018. gadam valsts nepietiekami uzraudzīja ar nerezidentu klientu apkalpošanu saistītos riskus - Latvija ar risku pārvaldību strādāja vāji. Tāpēc likumsakarīgi, ka Eiropas Padomes (EP) noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas “Moneyval” vērtējumā 2018. gadā Latvija saņēma “sarkano kartīti”.

Kad ekspluatācijā nodeva rekonstruēto ātrgaitas ceļu Tīnūži –Koknese, daudzi priecājās par tā kvalitatīvo segumu, apgaismojumu, ceļu norādēm. Segums patiešām labs, taču atklājas ne viena vien nepilnība, neizdarība un kļūmes, vēsta reģionālais medijs Daugavas balss.

Nav vairs uzbrauktuves no Ogresgala iepretim viesu namam Debesu bļoda. Kad sāka projektēt šoseju, daudzi zemnieki izteica neapmierinātību, ka turpmāk uz saviem tīrumiem būs jāmēro garāks ceļš. Tas ir lielāks laika un degvielas patēriņš, taču tā ir tikai viena bēda, norāda medijs.

«Grāvis beidzas pie iepriekšējās uzbrauktuves, bet caurteka ielikta par seklu. Agrāk grāvis bija gar visu ceļa malu, tagad tas tālāk nav izrakts. Meliorācijas kolektori ir zem ūdens, liekajam mitrumam nav kur aizplūst,» saka SIA Kārļi valdes loceklis Juris Kusiņš. «Daudzas lietas nav līdz galam sakārtotas. Tām firmām un organizācijām, kas būvēja šo ceļu, arī grāvis bija jāizrok. Man pie šīs kādreizējās uzbrauktuves kreisajā pusē ir nomas zeme, kur aug auzas. Labajā pusē citam zemniekam ir papuve, bet viņš neko nevar iesākt darīt, jo ir pārlieku slapjš, tehnika stieg,» situāciju komentē J. Kusiņš.

Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) ir saņēmis informāciju no Polijas kolēģiem, ka Polijas pierobežā, 900 metrus no robežas ar Baltkrieviju, Podļaskas (Podlaskie) provincē, meža cūkai apstiprināta Āfrikas cūku mēra (ĀCM) vīrusa klātbūtne.

Polijas Veterinārais dienests informēja, ka pēc slimības atklāšanas ir ieviesis pasākumus, lai nepieļautu slimības tālāku izplatīšanos, nosakot pastiprinātu uzraudzību skartajā teritorijā.

PVD Latvijā aicina:

- Medniekus ziņot veterinārārstam vai PVD pārvaldei par katru beigtu vai aizdomīgu mežacūku. Visas aizdomu gadījumu izmeklēšanas izmaksas sedz PVD.

- Par jebkuru cūkas saslimšanas, nobeigšanās gadījumu aicinām ziņot PVD un apkalpojošam veterinārārstam! Ātra un atbildīga saimnieka rīcība var pasargāt citas dzīvnieku novietnes no ĀCM, tāpēc PVD atgādina – ja cūkas izskatās neveselas, nekavējoties jāinformē veterinārārsts un/ vai sava reģiona PVD pārvalde.

Teju visi uzņēmumu vadītāji pasaulē sagaida ekonomikas lejupslīdi – atšķiras vienīgi viedokļi, cik dziļa un ilga tā būs, liecina Jaunākais EY (iepriekš Ernst & Young) uzņēmumu vadītāju noskaņojuma pētījums EY CEO Outlook Pulse.

Proti, 25% vadītāju sagaida mērenu un īstermiņa ekonomikas attīstības sabremzēšanos, kamēr 41% domā, ka ekonomiskā lejupslīde būs mērena, taču noturīga. Tikmēr 18% sagaida dziļu, taču īstermiņa ekonomikas lejupslīdi, bet 15% domā, ka ekonomikas attīstības samazināšanās būs gan dziļa, gan noturīga. Tikai 1% uzņēmumu vadītāju pasaulē ekonomisko lejupslīdi negaida.

EY pētījumā tomēr arī novērojamas pozitīvas tendences, proti, salīdzinājumā ar šī gada janvāri, samazinās to vadītāju skaits, kas sagaida “dziļu” ekonomikas lejupslīdi – gan īstermiņa, gan noturīgu sabremzēšanos janvārī gaidīja pat 50% uzņēmumu vadītāju, bet tagad 33%. Tāpat arī 47% uzņēmumu vadītāji šobrīd atzīst, ka viņu noskaņojums par uzņēmuma gaidāmo sniegumu tuvāko 12 mēnešu laikā ir kļuvis optimistiskāks salīdzinājumā ar gada sākumu.

Nule kā Latvijas Televīzijas ziņu raidījums Panorāma vēstīja, ka Tautas panorāmas ietvaros, apbraukājot visus novadus, ir viena tēma, par kuru runā un satraucas pilnīgi visur, – Saeimas deputātu skaita samazināšana. Šī ziņa pati par sevi, šķiet, nebūtu ievērības cienīga, tomēr tās nozīmīgumu nedrīkst novērtēt par zemu. Tā ir daiļrunīga liecība tā dēvētajam antielites jeb antiestablišmenta noskaņojumam, kas valda vienkāršajā tautā.

Faktiski, lai nu par ko, bet par parlamenta deputātu skaitu jau nu gan nebūtu vērts uztraukties, izvirzot to kā svarīgu risināmu problēmu. Jo tautas priekšstāvju skaita samazināšana nedos nekādu būtisku finansiālu ietaupījumu, tāpat nerisinās nevienu citu problēmu, kas svarīga iedzīvotājiem. No deputātu skaita samazināšanas iedzīvotāju dzīves kvalitāte nedz paaugstināsies, nedz pazemināsies. Tā vispār ir viltus problēma. Kādēļ tad cilvēki visā Latvijā par to runā?

Tādēļ, ka tas perfekti ieguļ tautas dusmu pret eliti diskursā, pie kura izveides pati elite ar savu attieksmi lielā mērā ir vainojama. Raksturojot īsi - lielai sabiedrības daļai, kas nedzīvo pārāk labi, ir sajūta, ka pie visām problēmam ir vainojami tie tur augšā, Rīgas kungi, zagļu banda un tā tālāk, pēc katra gaumes.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Konkurence būvniecībā ir, vienlaikus vairākos segmentos novērojams strādājošo uzņēmumu skaita sarukums, kura iemesli meklējami neprognozējamā nākotnē vairāku gadu periodā. Piegādātāju apvienības var būt viens no veidiem, kā palielināt konkurenci, bet jādomā arī par produktivitātes celšanu nozarē.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa rīkotajā tiešsaistes diskusijā Konkurence būvniecības jomā: panākumi un izaicinājumi.

Lejupejoša tendence

“Konkurence pastāv, bet ir duāla sajūta. Publisko iepirkumu dati rāda, ka 2019., 2020. un 2021. gadā uz vienu iepirkumu būvniecībā bija pieci piedāvājumi, 2022. gadā tie bija četri un šogad jau vien trīs. Tātad konkurence 2023. gadā salīdzinājumā ar situāciju, kāda bija pirms Covid-19 pandēmijas, ir sarukusi,” situāciju analizē Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons. Viņš norāda uz pašu būvuzņēmēju secināto, ka lielajos un komerciāli interesantajos būvprojektos konkurence ir, jo pretendentu skaits ir seši – septiņi, savukārt vidēja lieluma projektos (līdz 5 milj. eiro) konkurence ir būtiski mazāka, jo tie dažādu iemeslu dēļ nav tik pievilcīgi. “Iespējams, ka vāja konkurence ir privātmāju būvniecības segmentā, taču tajā mūsu biedri nestrādā, tāpēc ir grūti izdarīt secinājumus,” tā G. Miķelsons.

Augstākā tiesa 3. decembrī atzina, ka komandītsabiedrība EXPO 2015 ir uzvarējusi Ekonomikas ministriju. Spriedums vairs nav pārsūdzams un pasaka, ka uzņēmums līdzekļus 2015. gada Milānas paviljona iecerei tērējis likumīgi.

Uzņēmums Positivus Event bija EXPO 2015 komandīts, tādēļ arī saruna ar īpašnieku Ģirtu Majoru. Intervijas laikā rodas deja vu sajūta. Dienas Bizness jau publicēja sarunu ar vienu no Aerodium īpašniekiem Ivaru Beitānu, kura stāstā strīda ābols bija Šanhajas EXPO izstādes Latvijas paviljons. Lieta uzvarēta Augstākajā tiesā šā gada oktobrī pret LIAA. I. Beitāna gadījumā strīds bija ar LIAA vadītāju Andri Ozolu, bet Majora gadījumā - ar ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu. Abos gadījumos pēc strīda uzvaras civiltiesiskā kārtībā pret uzņēmējiem sāktas krimināllietas. Ekonomikas ministrija pagaidām lietu nekomentē.

Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Zviedrijas un Baltijas korporācijas pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē

«Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr viņi nogaida, jo nav šādas paredzamības,» par korporatīvo investoru noskaņojumu DB saka Swedbank prezidents un izpilddirektors Mikaels Volfs. Intervijā viņš arī neslēpj, ka Swedbank kā banka gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju, vai tā finanšu pakalpojumu biznesu nerezidentiem šeit grib vai negrib.

Nule kā Rīgā bija Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī, kas pēc pāris mēnešiem Latvijā sāks pārraudzīt arī Swedbank. Ko domājat par šiem regulatora jaunumiem?

Mēbeļu ražotājiem ir nācies saskarties ar V veida attīstības scenāriju, kad vienā brīdī ļoti strauji sarūk pasūtījumu apjoms, bet pēc kāda laika tikpat strauji ir jāspēj palielināt ražošanas apjomus. Tas rada pamatīgu pārslodzi visos posmos, taču tā ir jaunāko laiku iezīme.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Bolderāja Serviss valdes priekšsēdētājs Valdis Krauklis. Viņš atzina, ka Latvijā strādājošie ražošanas uzņēmumi nevar ietekmēt globālos procesus, tāpēc vienīgais risinājums ir spēt ātri pielāgoties mainīgajai videi.

Kāda ir situācija mēbeļu tirgū 2024. gadā?

Situāciju kopumā var raksturot kā sarežģītu, tajā notiek dinamiskas pārmaiņas. Vēl jo vairāk – šīs dinamiskās pārmaiņas būtībā notiek jau piekto gadu – kopš 2020. gada marta, kad Covid-19 pandēmija izraisīja šoku ar daudzu gadu garumā izveidoto piegādes ķēžu pārraušanu, ko radīja dažādu valstu valdību pieņemtie šīs slimības izplatības ierobežošanas pasākumi. Ļoti daudzi cilvēki bija spiesti sēdēt mājās, par to pat tika maksāti savdabīgi pabalsti, un daudzi izlēma citādi neiztērēto naudu izmantot sava mājokļa labiekārtošanai, tostarp mēbeļu nomaiņai. Tas radīja papildu pasūtījumus mājas mēbeļu ražotājiem, bet ne SIA Bolderāja Serviss, kura sortiments ir korpusveida mēbeles izglītības sektoram, mēbeles birojiem un dažādiem projektiem, piemēram, studentu viesnīcām. Vienlaikus pārrautās mēbeļu ražošanai nepieciešamo materiālu piegādes ķēdes izraisīja spiedienu uz to sagādi un arī cenām.

Par situāciju īsumā: "Otrā elpa" saņēmusi Valsts ieņēmumu dienesta (VID) atteikumu dīkstāves pabalstam, jo mūsu apgrozījuma kritums 2020. gada martā nav pietiekams salīdzinājumā ar 2019. gada martu. Mūsu gadījumā (tāpat kā daudzu citu uzņēmēju gadījumā), mēs strauji augām, atvērām jaunas struktūrvienības (veikalus), pieauga darbinieku skaits, apgrozījums. Tas viss bija pakāpenisks process, kas iesākās 2019. gada februārī. Līdz ar to mums bija mazs apgrozījums, kurš šā gada laikā pieauga. VID skatās ļoti mehāniski, neiedziļinoties būtībā.

Situācijas izklāsts:

"Otrā elpa" darbojas kopš 2011. gada un mūsu galvenie mērķi ir labdarība, pilsoniskas un sociāli atbildīgas sabiedrības attīstīšana, trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu sociālās labklājības celšana, vides aizsardzība.

Lai sasniegtu šos mērķus, "Otrā elpa" aicina ikvienu sabiedrības locekli dāvināt nodibinājumam sev vairs nevajadzīgas, bet citiem noderīgas mantas (pārsvarā lietotus apģērbus, apavus, grāmatas un citas saimniecībā noderīgas lietas), no kurām aptuveni 40% bez atlīdzības tiek dāvinātas tālāk citām nevalstiskām organizācijām un pašvaldību iestādēm visā Latvijā. Aptuveni 40% no visām dāvinājumā iegūtajām lietotajām mantām par zemām cenām tiek pārdotas "Otrā elpa" struktūrvienībās – labdarības veikalos "Otrā elpa". Savukārt aptuveni 20% no "Otrā elpa" saņemtajām dāvinātajām mantām nonāk atkritumos to zemās kvalitātes dēļ.

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

«Bija konkrēts brīdis, kad Juraša kungs pieteicās uz vizīti pie «donnas Danas». Viņš atnāca ar diezgan biezu mapīti. Tas bija tad, kad Finanšu policijā sākās reorganizācija.»

To intervijā DB saka bijusī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvaldes direktora vietniece un Izmeklēšanas daļas priekšniece Ļubova Švecova.

Advokāts Aldis Gobzems intervijā Dienas Biznesam runāja par «vilkačiem», kas tiesībsargājošajās iestādēs piesedz būtībā organizēto noziedzību. Viņš minēja tādu «zelta trijstūri», ko nozarē visi zinot, - Jurašs, Čerņeckis un Bunkus. Juris Jurašs ir bijušais augsta ranga KNAB darbinieks, Kaspars Čerņeckis un Kaspars Bunkus - augstas VID amatpersonas. Jūs ilgus gadus strādājāt VID Finanšu policijā, varat par to kaut ko teikt. Vai jūs lasījāt šo interviju?

Lasīju šo interviju ar interesi un apbrīnu par to, ka cilvēks tik drosmīgi stāsta objektīvi pastāvošas lietas. Varu teikt, ka 99,9% no Gobzema intervijā teiktā ir patiesība. Tikai tas drīzāk nav trijstūris, bet četrstūris vai patiesībā vēl sarežģītāka figūra. Varbūt tā drīzāk ir piramīda, kuras augšgalā ir viena figūra, bet pamatus stiprina vēl dažas. Un notiek aktīvs menedžments šīs trijstūra piramīdas ietvaros starp tajā ietilpstošajiem darboņiem.

Šodien pensiju sistēmas “panelī” deg vairākas “sarkanās lampiņas”. Tā vietā, lai mēs stiprinātu pensiju otro līmeni un palielinātu iemaksas līdz sākotnēji plānotajiem 10%, mēs liekam papildu slodzi pensiju pirmajam līmenim. Tā teikt, esam bedres malā, bet plānojam izrakt vēl vienu lāpstu dziļāk, jo ignorējam demogrāfijas prognozes. Kādi būtu situācijas risinājumi?

Lasot Labklājības ministrijas mājas lapu, redzam, ka stabilai pensiju sistēmai nepieciešami trīs pensiju līmeņi. Tā kā pirmā pensiju līmeņa shēmas finansiālo stāvokli galvenokārt ietekmē demogrāfiskie un darba tirgus faktori, bet fondētās shēmas (tā sauktā pensiju otrā līmeņa) – finanšu kapitāla tirgus, tad šie līmeņi, savstarpēji izlīdzinot riskus, viens otru atbalsta ceļā uz kopējā mērķa – pensionāru labklājības – īstenošanu.

Citējot Labklājības ministriju, valsts fondēto pensiju shēmas jeb pensiju otrā līmeņa mērķis ir, nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi valsts vecuma pensijām (t.i. 20% no algas), iegūt pensijas palielinājumu, daļu no šīm iemaksām ieguldot finanšu kapitāla tirgū, kur šie naudas līdzekļi pelnītu procentus. Šajā teikumā vairs ne miņas no demogrāfijas risku izbalansēšanas uzdevuma, vien nopelnīt vairāk par inflāciju, jo tieši tā ir pamatā pensiju pirmā līmeņa indeksācijai. Tas nekas, ka pensiju otrā līmeņa ieguldīšanas nosacījumi šādu iespēju pavēra vien 2018. gadā, kad atļāva vismaz 50% no pensiju plāna līdzekļiem ieguldīt akcijās. Līdz tam tas būtu kā lūgt peldētājam ar sasietām rokām un kājām piedalīties olimpiskā peldējuma sacensībās. Stāsts par to, ka pirmā pensiju līmeņa aizvietojums kritīsies un to kompensēs otrā pensiju līmeņa pieaugums, Labklājības ministrijas mājas lapā netiek atspoguļots.

Ir sajūta, ka pārmetumiem, ko starptautiskās organizācijas attiecina uz visu sistēmu, ir atrasts viens grēkāzis – privāto tiesību subjekts –, ar ko mēģina piesegt ierēdņu un politiķu neizdarību daudzu gadu garumā

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš, kurš ABLV Bankas likvidācijā pārstāv tās akcionārus. Viņš atzīst, ka tas nav pirmais gadījums, kad Latvijā jaunāko laiku vēsturē valsts puse savu padarīto vai nepadarīto ar visu atbildību vēlas novelt uz konkrētiem privātuzņēmumiem, kuri rīkojās tā, kā atļāva normatīvo aktu prasības.

Fragments no intervijas, kas publicēta 5. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kāda ir situācija ar ABLV Bankas pašlikvidāciju?

Nākamā gada februārī būs pagājuši divi gadi no tā brīža, kad aizsākās šīs bankas reālās darbības apturēšana, kam par iemeslu sākotnēji kalpoja FinCen ziņojums, bet pēc tam bankas darbību neļāva turpināt Eiropas Centrālā banka un Vienotā noregulējuma valde. Bankā ir iesaldēti ap diviem miljardiem eiro līdzekļu, un pagaidām to izmaksa ir tikai lēnām sākusies.

Kurp ejam? Kas mūs – valsti, tautu – sagaida nākotnē? Kādi ir Latvijas attīstības mērķi un kas tiks darīts, lai tos sasniegtu? Un vai vispār valstī īstenotā politika ir mērķtiecīga? Bet, ja ir, tad aktuāls jautājums: vai tie mērķi ir labākie iespējamie un sabiedrības akceptēti?

Šādus un līdzīgus jautājumus, ikdienā runājot ar ļoti daudziem uzņēmējiem, nākas dzirdēt aizvien biežāk. Jā, valstī ir pieņemts gan Nacionālais attīstības plāns, gan daudzi citi plānošanas dokumenti, taču kā agrāk, tā arī tagad tie tapuši un apstiprināti bieži vien tikai tāpēc, ka tādiem esot jābūt, nevis lai, līdzībās runājot, būtu par tādu kā koka stumbru ar augšup vērstu galotni, ap ko tad veidoties normatīvu sazarojumam. Tas, kas redzams šobrīd, drīzāk atgādina krūmāju. Ir milzum daudz dažādu mērķu, kuru vārdā kaut kas tiek lemts, kaut kas mainīts, tostarp biznesa spēles noteikumos, taču tas viss nav savstarpēji saistīts, nav virzīts vienā, kaut vai valsts līdzsvarotas, bet straujākas attīstības virzienā. Tad nu nav brīnums, ja ik pa brīdim ar tikpat vērā ņemamiem argumentiem kā pieņemot kāds lēmums tiek atcelts, grozīts vai atlikts.