Izmantojot iespēju, ka Saeimā ir atvērts Maksātnespējas likums, daļa deputātu ir panākusi, ka tajā tiek iekļauts tā dēvētais atstāto atslēgu princips. Proti, gadījumā, ja kredītņēmējs vairs nespēs segt saistības par mājokli, kas iegādāts, izmantojot kredītresursus, viņš varēs no tā izvākties, paņemot līdzi visu savu mantību, bankai atdodot atslēgas, un ar to arī viss būtu beidzies. Turklāt beidzies ne tikai kredītņēmējam, bet arī viņa galvotājam.
Diez vai ar to bija rēķinājušies tie politiķi, kuri savulaik rosināja minētā likuma atvēršanu, taču šobrīd acīmredzot priekšvēlēšanu gaisotnei ir bijusi nopietna loma, un liela daļa parlamentāriešu ir nolēmuši tajā iebalsot normu, kas varētu izrādīties populāra sabiedrībā. Principā tas nav nekas slikts. Pasaules valstīs ir zināmi divi galvenie scenāriji, kuri tiek izmantoti gadījumā, ja parādnieks maksāt vairs nespēj. Viens ir nupat aprakstītais atstāto atslēgu princips, otrs – pašreiz Latvijā īstenotā prakse, kad tiek pārdots parādniekam piederošais mājoklis, bet šā procesa rezultātā neiegūto summu persona joprojām paliek parādā kredītdevējam. Tomēr, ieviešot atstāto atslēgu principu, būtu jāņem vērā viens otrs visnotaļ būtisks aspekts.
Pirmkārt, nedrīkst izveidoties situācija, kad paliek tikai jaunais parādu piedziņas princips, izslēdzot līdzšinējo. Tas ir nepieciešams tādēlai saglabātu kredītņēmējiem izvēles iespējas. Jāņem vērā, ka, izsvēloties atstāto atslēgu jeb lombarda principu, kredītņēmējam ir jārēķinās ar pavisam citiem nosacījumiem sadarbībā ar banku. Visticamāk, šādā gadījumā ir jārēķinās ar lielāku pirmo iemaksu, augstākām procentlikmēm un tamlīdzīgi. Paredzams, ka tas nevarētu apmierināt visus kredītņēmējus. Turklāt vienmēr ir labāk, ja tirgū pastāv izvēles iespēja.
Otrkārt, nedrīkstētu būt tā, ka bankām uzliek par pienākumu respektēt atstāto atslēgu principa normu attiecībā uz jau izsniegtajiem kredītiem. Proti, tas ir ieviešams tikai gadījumos, kad tiek slēgti jauni kredītlīgumi. Protams, nevar izslēgt iespēju, kad banka vienojas ar klientu par totālu kredītlīguma pārslēgšanu, tomēr tas nedrīkst notikt direktīvā kārtā, un tam ir tikai viens iemesls – tiesiskā paļāvība. Respektīvi, slēdzot kredītlīgumu, abas puses ir vienojušās par zināmiem noteikumiem, kurus nav pareizi mainīt spēles laikā, turklāt darot to vienpusēji. Pretējā gadījumā jau tagad diezgan viegli ir iztēloties, kā banku juristi gatavo pieteikumu, teiksim, Satvermes vai pat strarptautiskajai tiesai.
Nav nepareizi, ka tiek mēģināts viest noteiktus uzlabojumus kredītiestāžu attiecībās ar klientiem, it īpaši ņemot vērā, ka līdzšinējā pieredze šajā jomā ne vienmēr ir bijusi pozitīva. Tomēr jebkuriem likumdošanas grozījumiem ir jābūt kvalitatīviem. Visiem ir skaidrs, ka banku izsniegtie kredīti nav salīdzināmi ar nebanku kredītiestāžu piedāvātajiem ašajiem kredītiem. Tāpat arī nevar bāzt vienā maisā dažādus parādu piedziņas principus, galvenokārt domājot par gaidāmajām vēlēšanām, nevis kaut ko citu.