Nule kā Latvijas Televīzijas ziņu raidījums Panorāma vēstīja, ka Tautas panorāmas ietvaros, apbraukājot visus novadus, ir viena tēma, par kuru runā un satraucas pilnīgi visur, – Saeimas deputātu skaita samazināšana. Šī ziņa pati par sevi, šķiet, nebūtu ievērības cienīga, tomēr tās nozīmīgumu nedrīkst novērtēt par zemu. Tā ir daiļrunīga liecība tā dēvētajam antielites jeb antiestablišmenta noskaņojumam, kas valda vienkāršajā tautā.
Faktiski, lai nu par ko, bet par parlamenta deputātu skaitu jau nu gan nebūtu vērts uztraukties, izvirzot to kā svarīgu risināmu problēmu. Jo tautas priekšstāvju skaita samazināšana nedos nekādu būtisku finansiālu ietaupījumu, tāpat nerisinās nevienu citu problēmu, kas svarīga iedzīvotājiem. No deputātu skaita samazināšanas iedzīvotāju dzīves kvalitāte nedz paaugstināsies, nedz pazemināsies. Tā vispār ir viltus problēma. Kādēļ tad cilvēki visā Latvijā par to runā?
Tādēļ, ka tas perfekti ieguļ tautas dusmu pret eliti diskursā, pie kura izveides pati elite ar savu attieksmi lielā mērā ir vainojama. Raksturojot īsi - lielai sabiedrības daļai, kas nedzīvo pārāk labi, ir sajūta, ka pie visām problēmam ir vainojami tie tur augšā, Rīgas kungi, zagļu banda un tā tālāk, pēc katra gaumes.
Šai domāšanai raksturīgs tas, ka visi pie varas esošie ir zagļi un krāpnieki, kas domā tikai par savu labumu un tērē valsts naudu privātām vajadzībām ar arābu šeihu vērienu. Tā ir arī zināmā mērā mitoloģiska domāšana, kam raksturīgi vienkārši burvju nūjiņas risinājumi. Ja vien izdotos samazināt deputātu skaitu Saeimā, ja vien izdotos atlaist pusi ierēdņu, ja vien izdotos apcirpt ministrijās strādājošo algas, tad gan mēs visi dzīvotu labi, tad pietiktu naudas gan pensiju palielināšanai, gan veselības aprūpei. Diemžēl tie ir maldi.
Žēl, ka šis dusmu diskurss sabiedrības domas pievērš nebūtiskām lietām un pamatotai vai mazāk pamatotai atriebībai tā vietā, lai no partijām prasītu risināt patiešām svarīgas problēmas.
Ja tiešām visu iepriekš minēto izdarītu, baidos, ka dzīve nedz Gulbenē, nedz Balvos, nedz citviet Latvijā labāka nekļūtu un arī pensijas nepieaugtu. Tik vien būtu kā prieciņš, ka tiem pretekļiem tur, augšā arī tik labi neklājas. Šīs sabiedrības dusmas, protams, var labi saprast, jo šādu attieksmi paši tautas kalpi ir radījuši ar savu nereti bezjēdzīgo un destruktīvo uzvedību. Lai pieminam kaut vai tikai deputāta Kļaviņa nesmukumu, nemaz nerunājot par tādām nopietnām lietām kā OIK skandāls.
Nenoliedzot, ka politiķi ir devuši gana daudz iemeslu, lai tauta viņus nemīlētu un tiem neuzticētos, tomēr ir žēl, ka šis dusmu diskurss sabiedrības domas pievērš nebūtiskām lietām un pamatotai vai mazāk pamatotai atriebībai tā vietā, lai no partijām prasītu risināt patiešām svarīgas problēmas. Žēl, ka cilvēku prātos dominē deputātu skaitliskā sastāva samazināšana un viņu algas apmērs, nevis finansējuma palielināšana zinātnei, nopietna reģionālā reforma, izglītības kvalitātes paaugstināšana utt. Taču vēl jo skumjāk, ka šādu dienaskārtību ir uzņēmušas arī atsevišķas politiskās partijas, izpatīkot vēlētājiem un solot tiem būt par fejām, kas ķirbi pārvērš karietē ar vienu mājienu. Kas notika pusnaktī, mēs visi zinām.
