Kamēr iepirkumos prevalēs zemākās cenas princips, par ilgtspēju runāt būs ļoti grūti . Šobrīd tas ļoti uzskatāmi redzams ceļu būves iepirkumos, kur asas konkurences apstākļos cīņas par uzvaru un zemāko cenu novedušas pie tā, ka uzvarētāju piedāvātās līgumcenas ir uz pusi vai pat 2,5 reizes zemākas par pasūtītāju paredzētajām.
Cik ilgi tā tas var turpināties, nozarē prognozēt neņemas. «Pieļaujam, ka būvdarbu sezonas otrajā pusē cenas varētu kāpt. Konkurence diez vai mazināsies, tāpēc lielu kāpumu neprognozējam,» pauž ceļu būves uzņēmuma Binders rīkotājdirektors Aigars Sēja.
Ceļu būvē valda īstermiņa domāšana – no valsts puses pieejamais finansējums zināms vien gada griezumā, vairākgadu programmas tiek pieņemtas vien zināšanai, kas neuzliek par pienākumu tās īstenot. Gadiem iepirkumos nav iespējams tikt vaļā no zemākās cenas principa. Papildu tam šoruden vēl gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Rezultātā «nozares uzņēmējiem nav ticības nākotnei, tādēļ visi cīnās šodienai,» notiekošo kodolīgi raksturo biedrības Latvijas ceļu būvētājs izpilddirektors Zigmārs Brunavs.
Vienlaikus viņš atzīst – par valsts līdzekļiem vai ar ES līdzfinansējumu realizējamos objektos pasūtītājam ir sasietas rokas attiecībā uz termiņiem, līdz ar to zemākās cenas principa izvēlēšanās dod lielāku cerību, ka konkurss neievilksies un pie projekta īstenošanas varēs ķerties laikus. Proti, saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma izvēlēšanās, kas dotu lielāku drošību par projekta kvalitatīvu īstenošanu, savukārt paver daudz plašākas iespējas konkursa rezultātu apstrīdēšanai.
Uz to norāda arī va/s Latvijas Dzelzceļš projektu vadības daļas vadītāja Aija Poča – rūpīgi neizstrādājot pieteikuma izvērtēšanas kritērijus un nosakot, ka iepirkumos jādod priekšroka saimnieciski izdevīgākajam piedāvājumam, jārēķinās, ka būs iespējams apstrīdēt teju jebkura iepirkuma rezultātus.
Kritēriju lamatās
Saimnieciskā izdevīguma princips iepirkumos noteikti ir piemērojams, taču jāsāk ar precīzu kvalitātes kritēriju noteikšanu, apliecina Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītāja Dace Gaile. DB ziņojis, ka tikko ir sākts darbs pie jauna regulējuma publisko iepirkumu jomā, jo stājušās spēkā jaunas ES direktīvas, kas paredz par obligātu noteikt saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritēriju.
Attiecībā uz pakalpojumiem noteikt precīzus kritērijus ir ļoti grūti, daudz vieglāk precīzi definēt kvalitatīvam produktam atbilstošus – vēlamo elektroenerģijas, ūdens patēriņu, izmešu daudzumu u.tml. «Pēdējā laikā biežāk par saimnieciskā izdevīguma principa ieviešanas nepieciešamību ir runāts būvniecības kontekstā, taču ir jāsaprot, kas ar to ir domāts, jo parametri, kas būtu jāņem vērā, ir dažādi. Piemēram, termiņš, kura laikā būvniekam jāuzņemas segt remontdarbus no savas kabatas, ja rodas kādas problēmas. Skaidrs, ka šis termiņš nevar būt bezgalīgs, turklāt nav izslēgts, ka šādi termiņi būtu jānosaka dažādi gan nesošajām konstrukcijām, gan apdarei, gan vēl kam citam. Jāņem vērā arī darbu izpildes termiņš. Pasūtītājs vēlas, lai objekts tiktu realizēts iespējami ātrāk, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka sasteigt neko nedrīkst, lai nebūtu vēl kādas traģēdijas. Savukārt pierādīt, cik ilgā laika periodā var uzbūvēt vienu vai otru konstrukciju, ir faktiski neiespējami,» – tā D. Gaile.
Pietrūkst izpratnes
Kritēriji katrai nozarei jāizstrādā atsevišķi, iesaistot nozarē strādājošos. D. Gaile gan bilst, ka dažādās jomās strādājošie esot kūtri to izstrādē, iespējams, pašiem netiekot skaidrībā, kā panākt, lai tie nav viegli interpretējami. Jāpiebilst, ka jau šobrīd ir aktīvas nozaru organizācijas, kas cenšas panākt iepirkumu jomas sakārtošanu savā sfērā, piemēram, Latvijas Profesionālās uzkopšanas un apsaimniekošanas asociācija pavasarī ziņoja par konkursu nolikumu standarta izstradi, kas ļautu iepirkumus organizēt kvalitatīvāk. Arī šajā nozarē iepirkumos nereti uzvar kompānija ar vislētāko piedāvājumu, par kuru pakalpojumu sniegt kvalitatīvi nav iespējams.
Jāpiebilst, ka pietiekamu zināšanu iepirkumu jomā nereti nav arī pasūtītājam. Piemēram, Rīgas domes departamenti nopietnu iepirkumu īstenošanā izmanto juridisko biroju konsultācijas. Pēdējos gados tas lielākoties saistīts ar ārvalstu finanšu instrumentu līdzfinansēto projektu īstenošanu.
Vājie punkti uzraudzībā
«Lai Latvijā varētu runāt par ilgtspējīgu iepirkumu sistēmu, ir jāsper vairāki būtiski soļi, un ir skaidrs, ka kvalitatīvai šāda darba veikšanai, kas ļautu, kā mēdz teikt, neiebraukt no viena grāvja otrā, ir nepieciešami augsta līmeņa speciālisti,» domā A. Poča. Kā vienu no nepieciešamībām viņa min efektīvu drošības naudas principu iepirkumu pārsūdzības jomā. Šobrīd pārsūdzēt ir iespējams faktiski jebkura iepirkuma rezultātu, lai cik loģisks un izsvērts tas arī būtu. «Ir pat bijuši gadījumi, kad iepirkuma konkursa rezultātus pārsūdz trešās puses, proti, uzņēmēji, kuri attiecīgajā konkursā nemaz nav piedalījušies. Tādā veidā tiek novilcināts laiks, radot problēmas konkurentiem,» viņa skaidro. Būtu arī vēlams, lai tiktu ieviesta zināma konsekvence IUB lēmumos, turpina A. Poča, kurai zināmi gadījumi, kad, skatot līdzīgas lietas, IUB lēmumi ir pilnīgi pretēji. Jāparedz arī iespēja noraidīt nekvalitatīvi sagatavotus pieteikumus, tos nemaz neizskatot. «Respektīvi, jābūt noteiktam, ka pieteikumā nevar vienkārši iepretim katrai pozīcijai ierakstīt vārdu savienojumu «tiks izpildīts», par to solot zemāko cenu. Tā vietā ir jābūt skaidri norādītām izmantojamajām tehnoloģijām, izejmateriāliem, kā arī gatavajam produktam vai pakalpojumam, tā raksturlielumiem. Pieteikumam jābūt tādam, lai pasūtītājam rastos pārliecība, ka par piedāvāto cenu to tiešām ir iespējams kvalitatīvi realizēt. Pasūtītājs nerīko iepirkumu iepirkuma pēc – viņš to dara tādēļ, lai varētu realizēt projektu,» – tā A. Poča.
Privātie mainās
Privātajā sektorā uzņēmumi izvēlas saimnieciski izdevīgāko, nevis lētāko, izriet gan no IUB mājaslapā rodamās informācijas, gan no uzņēmēju stāstītā.
«Protams, cena vienmēr ir bijusi un būs svarīgs aspekts, un nevajag gaidīt, ka privātie uzņēmēji sāks naudu no helikopteriem bārstīt. Tomēr tās izlietojums ir efektīvāks un pat taupīgāks nekā publiskajā sektorā. Liela uzmanība tiek pievērsta cenas un kvalitātes attiecībai, piedāvātajam apkalpošanas servisam un daudz kam citam,» pauž Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Tas gan lielā mērā skaidrojams ar to, ka iepirkumu jomā privātais sektors ir konkurētspējīgāks par publisko – ja privātais uzņēmums būs izvēlējies kvalitatīvāku, nevis lētāko piedāvājumu, viņš ir pasargāts no tā, ka iepirkuma konkursa uzvarētāja konkurents varētu aiziet ar sūdzību uz IUB.
Arī SIA Re&Re valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš intervijā DB atzinis, ka «privātais pasūtītājs, veicot tenderi, raugās, lai tam visam būtu jēga – lai viņš dabūtu labāko piedāvājumu par labāko cenu. Un, protams, lētākais piedāvājums nav labākais. Labākais piedāvājums nav arī dārgākais. Valsts un pašvaldību tenderos parasti darbojas zemākās cenas princips. Pēdējā laikā gan biežāk tiek piemērots labākā piedāvājuma princips, rēķinot dažādus koeficientus uz piedāvājuma kopsummu. Problēma ir faktā, ka valsts un pašvaldības tenderus vērtē pārāk formāli, savukārt privātie pasūtītāji tos vētī pēc būtības un pēc jēgas.» Vienlaikus privātajā sektorā īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem pasūtījumiem būtiski ir privātie kontakti.
«Runājot par publisko sektoru, neviens jau nesaka, ka tam vajadzētu mētāties ar naudu. Tā vietā jābūt kompleksai pieejai. Piemēram, iegādājoties mēbeles, jāizvērtē, vai pirkt kvalitatīvi izstrādātu vietējā mēbeļu ražotāja produktu, kurš nekādi nevar piedāvāt zemāko cenu, neiznāk izdevīgāk, nekā izvēlēties zemākās cenas mēbeles, kas masveidā saražotas citā valstī un jau drīz vien var izjukt,» nosaka J. Endziņš.
#1/6
Zigmārs Brunavs - Latvijas ceļu būvētāja izpilddirektors