Latvijā strādājošie uzņēmēji jau ir pieraduši – lai saņemtu būvatļauju un varētu sākt reālus celtniecības darbus, proti, attīstīt kādu projektu, ir jāizskraida neskaitāmi kabineti, no viena uz otru pārnēsājot papīra ķīpas. Varētu šķist, ka brīdī, kad visas nepieciešamās atļaujas beidzot ir saņemtas, var mierīgi nodarboties ar būvniecību, ne par ko citu nedomājot. Naivi!
Vēl pastāv iespēja, ka jebkurš valsts iedzīvotājs var tiesā apstrīdēt būvatļaujas izsniegšanas likumību, kas automātiski nozīmē arī projekta realizācijas apturēšanu, nodarot investoram lielākus vai mazākus zaudējumus. Protams, tiesiskā valstī ir tikai normāli, ka jebkura persona var meklēt savu taisnību tiesā, un šo principu nekādā gadījumā nevajag likvidēt. Tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka Latvijā dažādu projektu, atļauju un konkursu rezultātu apstrīdēšana jau ir kļuvusi par nacionālo sportu jeb, vienkāršāk sakot, instrumentu savu vēlmju īstenošanai.
Nav taču noslēpums, ka savulaik neskaitāmi valsts vai pašvaldību iestāžu rīkotu iepirkumu rezultāti tika apstrīdēti Iepirkumu uzraudzības birojā nevis tāpēc, ka tiešām būtu aizdomas par nelikumību, bet gan tādēļ, lai pabojātu dzīvi konkurentam, kuram ir izdevies uzvarēt. Savā ziņā līdzīga situācija ir arī saistībā ar jau izsniegtām būvatļaujām... Nereti būvatļaujas tiek apstrīdētas nevis tāpēc, ka būtu vērojama kliedzoša nelikumība, bet gan tādēļ, ka prasības iesniedzējs tādējādi vēlas izsist kādu labumiņu sev. Piemēram, vienoties – samaksā man «uz rokas» dažus desmitus tūkstošus latu, un nekādas tiesvedības nebūs. Investors tādējādi nonāk dilemmas priekšā – vai nu jākļūst faktiski par šantāžas upuri, vai arī jāiekonservē būvniecība un jāstaigā pa tiesas zālēm. Ciniskāk sakot, jāizrēķina, kas iznāk lētāk.
Vietējiem attīstītājiem šāda prakse rada papildu izdevumus, taču viņi pie pašmāju tradīcijām vismaz ir pieraduši, savukārt rietumvalstu uzņēmēji, konstatējot principā izspiešanu, ātri vien sāk apsvērt varbūtību aiziet no Latvijas. Kā jau minēts, sabiedrībai nevar liegt iespēju par jebkuru jautājumu vērsties tiesā, taču šis process ir jāpadara racionālāks, ņemot piemēru kaut vai no mūsu kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas. Respektīvi, likumdošanas ceļā jānosaka, ka būvniecības apturēšana jāveic nevis brīdī, kad kādam ir ienācis prātā aizskriet ar iesniegumu uz tiesu, bet gan tikai līdz ar atbildīgo iestāžu lēmumu, konstatējot būtiskus trūkumus, pārkāpumus.
Jāņem vērā, ka, lai saņemtu būvatļauju, ir jāizpilda zināmas prasības, turklāt tās derīguma termiņš ir ne vairāk kā viens gads – laiks, kura ietvaros nevienu kaut cik lielu projektu īstenot nav iespējams. Tātad gadījumā, ja pirmā gada laikā tiks pieļautas jebkādas nelikumības, attīstītājs būvatļauju vairs nesaņems. Savukārt atbildīgajām valsts institūcijām ir jāstrādā tā, lai neveidotos situācijas, ka nelikumības tiek atklātas vien tad, kad konkrētais objekts jau ir «zem jumta».