Katrai valstij, kurā tiek domāts tālāk par šodienu, ir sava industriālā politika. Tiesa gan, daudzos gadījumos līdz šim kautrējās lietot šo terminu, taču tas nemaina lietas būtību.
Vienkāršāk sakot, tā ir nepieciešamība definēt, ko valsts vēlas noteiktā laika periodā sasniegt un kā to realizēt. Piemēram, Eiropas kontekstā bieži tiek piesaukts tā dēvētais Nokia fenomens, kas pietiekami daudzus gadus sildīja Somijas ekonomiku. Bet, iespējams, tas bija lielā mērā tieši tāpēc, ka somiem bija konkrēts mērķis un stratēģija, kā to sasniegt. Par savu stratēģiju jeb industriālās politikas nepieciešamību jau ilgstoši tiek runāts arī Latvijā, tomēr mums šajā jomā diez ko nesokas. Turklāt nesokas jau kopš brīža, kad tika atjaunota Latvijas valsts. Un nesokas vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, par normālu valsts attīstības stratēģiju var runāt, teiksim, desmit gadu periodā. Savukārt Latvijā par kaut ko nevar būt drošības pat vienu gadu uz priekšu. Proti, kolīdz nāk jauns ministrs, tā nereti mainās arī prioritātes un dažādu jautājumu iespējamie risinājumi. Cerības uz zināmu pēctecību ir gadījumos, ja politiķi, kas viens pēc otra ieņem kāda ministra posteni, ir no vienas partijas. Savukārt, ja mainās ne tikai paši politiķi, bet arī viņu pārstāvētās partijas, situācija nereti kļūst pavisam neprognozējama. Otrkārt, joprojām nevar runāt par konkrēti formulētām Latvijas nacionālās attīstības interesēm. Vieni saka, ka mūsu valstiskajās interesēs ietilpst eksporta palielināšana, otri - tranzītbiznesa veicināšana, trešie - demogrāfiskās situācijas uzlabošana utt.
Treškārt, Latvija, risinot vienu vai otru jautājumu, nepārtraukti ir pārņēmusi kādas citas valsts pieredzi. Principā jau tas nav nepareizi, ir īpaši ņemot vērā, ka gadījumos, kad mēs mēģinām kaut ko pilnībā izdomāt paši, sanāk, piemēram, fotoradaru pasākums, kad policijas darbinieki nav pat tiesīgi dot pavēles radaru uzstādītājiem, un viņiem par to nav nekādu soda sankciju. Tomēr attiecībā uz šo pieredzes pārņemšanu ir jāmin kāds godmanisks «bet»… Neatkarības gadu laikā Latvija vienā jomā pieredzi ir pārņēmusi no Dānijas, otrā - no Vācijas, trešajā - no Zviedrijas, ceturtajā… Ir pārņemtas dažādas pieredzes, nemodelējot, vai tās darbojas kopā, un tādējādi - vai katra no tām dos pozitīvu efektu. Rezultātā nereti ir radusies, informācijas tehnoloģiju speciālistu terminoloģijā runājot, sistēmu nesaderība. Nu, nevar kaut ko izraut no konteksta un cerēt, ka tas dos neapšaubāmi pozitīvu efektu.
Lai situāciju šajā jomā mainītu, Latvijai ir jāpārtrauc grābstīt pa druskai no daudzu citu valstu pieredzes, jo pretējā gadījumā mūsu valsts attīstība, tēlaini ronājot, sāk līdzināties Frankenšeinam. Tas ir - paņemot daudzas ne īpaši saderīgas detaļas, kaut kas ir salipināts kopā, un «nez kāpēc» notiek teju kolektīva brīnīšanās par to, ka nekas prātīgs kaut kā nav sanācis. Kā jau minēts, valstij ir jādefinē skaidrs ilgtermiņa mērķis un uzdevumi tā sasniegšanai. Turklāt ļoti cenšoties to visu nemainīt kādus desmit gadus.