Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) īsā laika periodā veicis kratīšanas aptuveni 40 vietās, pārsvarā uzmanību pieveršot trīs Latvijas politekonomiskās dzīves smagsvariem - Ventspils mēram Aivaram Lembergam, ekspremjeram Andrim Šķēlem un LPP/LC līderim Aināram Šleseram.
Nenoliedzami virsraksti šajā kontekstā sanāk skaļi - beidzot ķeras klāt tā saucamajiem oligarhiem. Tomēr kaut kas tajā visā neizskatās diez cik pārliecinoši.
Nevar noliegt, ka jau gadiem ilgi kuluāros ir dzirdama informācija, ka Rīgas tirdzniecības ostā īstais saimniekotājs esot Šķēle, ka aviokompānijā lietu noteicējs esot nevis šā uzņēmuma vadītājs Bertolts Fliks, bet gan Šlesers, savukārt par Lemberga iespējamo saistību ar dažādām kompānijām var veselus stāstus sarakstīt. Iespējams, viss nupat minētais un varbūt arī daudz kas cits ir balta patiesība. Līdzīgi gadījumi pasaules vēsturē ir bijuši, un tie ir beigušies ar pietiekami skaļām prāvām. Parasti tādās reizēs tiek savākts pietiekams apjoms pierādījumu, iespējamajiem vainīgajiem uzrādītas apsūdzības, nepieciešamības gadījumā ievietojot viņus iestādē ar strīpainām pidžamām un rūtainu skatu uz ārpasauli. Turklāt katrai konkrētajai šādai lietai ir jābūt pēc iespējas ātrāk izskatītai un ar pasludinātu spriedumu.
Tā vietā šobrīd ir sarīkots pamatīgs šovs, kratot dažādus uzņēmumus, valsts un pašvaldības iestādes. Līdz pat ceturtdienas pēcpusdienai nevienam nebija uzrādīta neviena apsūdzība, neviens netika aizturēts. Taču vislielākais cirks tika sarīkots saistībā ar Šleseru, prasot Saeimai atļauju veikt kratīšanu viņa dzīvesvietā. Pieņemot, ka politiķa mājās tiešām bija kādi kompromitējoši dokumenti, to daudzo stundu laikā, kad visa sabiedrība zināja, ka KNAB grib kratīt Šleseru, līdz brīdim, kad Saeima šādu iespēju noraidīja, viņš no mājas varēja paspēt izvest visu iedzīvi… Tiesa, te gan vairāk ir runa par to, cik efektīvi vispār Latvijā tiesībsargājošajām institūcijām ir iespējams vērsties pret cilvēkiem ar deputāta mandātu kabatā.
Redzot KNAB darbības, rodas iespaids, ka šis birojs tik ļoti ir aizņemts ar savstarpējām nesaskaņām, ka aizmirst izpildīt savu mājasdarbu. Protams, var teikt, ka tā saucamā Rīgas domes kukuļošanas lieta noslēdzās ar bargiem cietumsodiem, tomēr diez vai notikušo var uzskatīt par ļoti labi paveiktu darbu, ņemot vērā, ka tā arī nav pateikts - kam tad tālāk saņemto kukuļnaudu samaksāja nu jau notiesātās eksamatpersonas Vilnis Štrams un Pēteris Strancis. Vairākos citos gadījumos KNAB vispirms veic kratīšanu un/vai aizturēšanu, bet pēc tam domā, ko darīt tālāk.
Realizējot šādu politiku, tiek panākti divi ļaunumi vienlaikus. Pirmkārt, pastāv nopietns risks, ka šādā veidā var tikt noepietni bojāta reputācija cilvēkiem un uzņēmumiem, kuri nav iesaistīti nevienā nelikumīgā darījumā. Otrkārt, ja nu kaut vai kāda no pēdējās dienās bieži pieminētajām personām tiešām ir savā dzīvē sastrādājis nopietnas nelikumības, KNAB pašreizējā darbība dod iespēju ātri vien mēģināt, kā tautā mēdz teikt, noslēpt galus. Rezultātā Latvijā jau ir viena otra amatpersona, kuras vārdu pieminot, ilgstoši tiek piebilsta frāze «smagos noziegumos apsūdzētais».