Prasību, ka no 2023. gada 1. janvāra visai biomasai, kas tiek izmantota siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanā Latvijā, jābūt iegūtai ilgtspējīgā ceļā un tas jāspēj dokumentāri apliecināt - pierādīt, izpildīt varētu tikai vairākus mēnešus pēc šīs prasības spēkā stāšanās
Tāda atziņa skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā.
Jāatgādina, ka 1. janvārī spēkā stāsies direktīva, kura prasa centralizētajā siltumapgādē izmantojamās dedzināmās koksnes izsekojamību, bet, ja tādas nebūs, tad būs jāpērk CO2 kvotas, kas savukārt paaugstinās izmaksas un palielinās apkures tarifus.
Nav sistēmas“2. novembrī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus, kas nosaka, ka siltumapgādes uzņēmumiem, kuru jauda ir 20 MW un vairāk, ir jāpierāda biomasas izcelsme, ilgtspēja. Sistēmas, kā to pierādīt, īsti nav, un tas nozīmē, ka, visticamāk, siltumapgādes uzņēmumiem būs jāpērk CO2 izmešu kvotas līdzīgi kā par dabasgāzi, bet tikai to apmērs būs divas reizes lielāks, jo biomasai ir apmēram divas reizes lielāki izmeši nekā dabasgāzei,” situāciju skaidro Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas padomes loceklis Edgars Vīgants.
Viņš uzsver, ka uzņēmumiem nav izvēles iespēju, jo jādara tas, ko prasa. “Nē, šī iemesla dēļ siltumapgādes uzņēmumu tarifi ar 1. janvāri nepieaugs, bet tā varētu notikt ar vairāku mēnešu, iespējams, pat gada nobīdi (izmešu atskaites sistēmas dēļ), bet tas nav mierinājums siltumenerģijas patērētājiem,” uz jautājumu, vai tā rezultātā jau no 2023. gada nepieaugs siltumenerģijas tarifi, atbild E. Vīgants.
“Biomasas ilgtspējas pierādīšanas princips nav nekas jauns, jo atsevišķās Eiropas valstīs tas eksistē jau 7- 8 gadus,” skaidro Latvijas Biomasas asociācijas vadītājs Didzis Palejs. Viņš norāda, ka patērētāji Lielbritānijā, Dānijā, Nīderlandē jau sen saviem piegādātājiem pieprasa pierādīt piegādājamās biomasas izcelsmi, izsekojamību un ilgtspēju, kā arī tās ieguves procesā radīto CO2 izmešu apjomus. “Lai to pierādītu, ir ieviestas brīvprātīgās sertifikācijas sistēmas, kur piegādātājam un patērētājiem ir jābūt sertificētiem un piegāžu ķēdei jāpierāda sava atbilstība,” tā D. Palejs. Viņaprāt, Latvijā viss tiek darīts pēdējā brīdī, tieši tāpat kā kaimiņos — Igaunijā, Lietuvā, Somijā. “Rietumeiropā biomasas ilgtspējas pierādīšanas sistēma jau ir ieviesta pirms vairākiem gadiem, turklāt, tā kā Latvija ir viens no lielākajiem kurināmās koksnes piegādātājiem, tad tās kompānijas, kuras šo resursu eksportē, ar šādu biomasas ilgtspējas pierādīšanas un izsekošanas prasību saskaras jau sen, un viņiem jau ir atbilstošs sertifikāts,” tā D. Palejs. Viņš gan piemetina, ka tās ir salīdzinoši sarežģītākas sertifikācijas sistēmas, bet Latvijā tomēr būtu jāievieš vienkāršākas sistēmas.
Trīs iespējas
“Tā kā Ministru kabineta noteikumi ir pieņemti nesen, tad var novērot situāciju, kad tiek meklēti vainīgie, nevis risināta problēma pēc būtības,” secina SIA BM Certification valdes loceklis, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes sertifikācijas eksperts Jānis Švirksts. Viņš norāda, ka pēc būtības ir trīs veidi — voluntārā, nacionālā vai paša uzņēmuma izveidotā sistēma, kura apliecinās iegūtās biomasas ilgtspēju. “Situācijā, kad deg, vienīgais reālais risinājums ir voluntārā sistēma, kura jau tiek piedāvāta tirgū un tiek izmantota citās valstīs, vienlaikus ir uzņēmumi, kuri pat šajā situācijā kaut ko gaida. Aicinu nekavējoties uzsākt sertifikācijas procesu, izvēloties vienu no divām sistēmām, kaut arī kopumā tās ir 14,” tā J. Švirksts.
D. Palejs norāda, ka minētās 14 sistēmas lielākoties radītas biogāzei un šķidrajām biodegvielām, bet nav īsti atbilstošas cietai biomasai — koksnei, kam der divas Eiropas Komisijas apstiprinātās SURE un SBP (Sustainable Biomass Program). Ir vēl trešā, taču tā, pēc D. Paleja sacītā, ir derīga tikai Nīderlandē, bet neder Latvijai. “SBP ir senāka sertifikācijas sistēma, un tādēļ tā ir sarežģītāk veidota, smagnējāka administrēšanas sistēma, vajadzīgs garāks laiks attiecīgā sertifikāta iegūšanai, un process ir dārgāks, vienkāršākā ir SURE sistēma, kura plaši attīstās Polijā, Vācijā, Spānijā, Francijā un arī Zviedrijā, tā būtu vispiemērotākā Latvijai,” iesaka D. Palejs.
Kā vēl vienu SURE sistēmas priekšrocību D. Palejs min to, ka tajā var sertificēt arī nemeža biomasu — koksni, kura iegūta no tīrumiem un grāvjiem novāktiem krūmiem (apauguma), jo tādas iespējas nav SBP sistēmai. “Latvijā ir eksperti, kuri var palīdzēt ar šīs SURE sistēmas ieviešanu,” norāda D. Palejs. Viņš atzīst, ka minimālais sertifikācijas ieviešanas laiks, ko rāda Polijas un Vācijas kompānijas, ir apmēram divi mēneši, bet atkarībā no paša uzņēmuma mobilizācijas iespējām sakārtot uzskaiti atbilstoši prasībām varētu ilgt trīs līdz četrus mēnešus.
“Praksē arī tāds termiņš varētu būt, jo viens ir aizbraukt un veikt auditu uz vietas, kas prasa divas – trīs dienas, bet pirms tam ir jābūt jau sagatavotai sistēmai (iekšējās procedūras, jāizvērtē piegādātāji), kas arī prasa visvairāk laika,” piemetina J. Švirksts. D. Palejs vērš uzmanību, ka sertifikācija ir nepieciešama ne tikai patērētājam — siltumapgādes uzņēmumam, bet jāsertificē visa piegāžu ķēde, tāpēc šis process patērētājiem jāveic kopā ar piegādātājiem, tādējādi nosedzot visu, sākot ar ieguves un beidzot ar patēriņa vietu. “Trīs pīlāri, kur pirmais ir izcelsme un ilgtspēja, otrais – piegādes ķēde no meža līdz katlumājai un trešais — CO2 emisiju aprēķins,” secina J. Švirksts. “Tā kā Latvijā koksnes plūsma ir labi dokumentēta visos līmeņos, tad to kompāniju, kuras šādu sertifikāciju veica, lai varētu eksportēt dedzināmo koksni, pieredze liecina - tas nav ļoti sarežģīti,” skaidro D. Palejs. Savukārt, lai šo procesu varētu nodrošināt, pēc D. Paleja sacītā darbā varētu nākties pieņemt vienu līdz divus darbiniekus.
Jautājumi joprojām ir
“Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir patērētājiem nodrošināt maksimāli zemākus siltumenerģijas tarifus, un, ja siltumapgādes kompānijām, lai izpildītu prasības, nāksies pieņemt darbā papildu darbiniekus, tad tas atsauksies uz cenu, un par to samaksās patērētājs,” skaidro E. Vīgants. Viņaprāt, būtu labi, ja valdība izveidotu tādu sistēmu, lai siltumapgādes uzņēmumiem būtu iespējami mazāk apgrūtinājumu. “Ceru, ka ministrijas atradīs veidu, kā šo sistēmu izveidot,” uzsver E. Vīgants.
D. Palejs norāda, ka katram siltumapgādes uzņēmumam būs jāizveido sistēma, kuru var paņemt no brīvprātīgajām sertifikācijas sistēmām un iešūt konkrētā kompānijā, vienīgā būtiskā atšķirība ir CO2 aprēķins. “Ir daudz neskaidru jautājumu, jo īpaši, ja atbildīgākie siltumapgādes uzņēmumi ir gatavojušies ziemai un uzkrājuši biomasu šim periodam. Kas notiks ar šo uzkrāto biomasu pēc 1. janvāra? Kas notiks ar to biomasu, ko par zemākām cenām piegādā zemnieki, kuri tīra grāvjus un novāc apaugumus, bet kas nav viņu pamatbizness?” retoriski jautā E. Vīgants.
Viņš atzīst: siltumapgādes uzņēmumiem vienīgais, kas ir skaidrs, ir tas, ka ir jāatskaitās par izmešu kvotām. “Lielākais izaicinājums ir laiks, bet problēma ir (būs) čaklākajiem, kuri veiksmīgi sagādājuši šķeldas uzkrājumus ziemai. Kā ar atpakaļejošu datumu varēs pierādīt tās ilgtspēju? Intuitīvi, šķiet, tas nebūs izdarāms, bet ceru, ka tomēr varēs, jo citādi tas atsauksies uz patērētāju maciņiem,” skaidro D. Palejs. “Tas būs atkarīgs no tā, kā katra uzņēmuma izvēlētā sertifikācijas sistēma noteiks risku pret Latvijas koksnes izcelsmi. Ja tas būs augsts, tad - viens risinājums, ja zems, tad - patērētājiem patīkams,” skaidro J. Švirksts. Viņaprāt, lielas problēmas nebūs ar ārpusmeža biomasu, jo ir skaidra dokumentārā pierādījumu bāze, bet diskusiju objekts varētu būt attiecībā uz tām biomasas ieguves teritorijām, kurās ir kāds aizsardzības līmenis.
Tirgus pārdales riski
“Tā būs,” uz jautājumu, vai siltumapgādes kompānijām, rīkojot jaunus šķeldas iepirkumus, izvirzītās prasības piegādātājiem nesamazinās konkurenci potenciālo piegādātāju vidū, jo mazāki spēlētāji tās nespēs izpildīt vai nevēlēsies pildīt, kas varētu izraisīt šī tirgus pārdali par labu lielākiem spēlētājiem, vienlaikus ceļot cenas, atbild E. Vīgants. D. Palejs pieļauj, ka sākotnējā posmā tāda situācija varētu veidoties, jo arī šķeldas ražotājiem būs vajadzīgs laiks un finanses, lai attiecīgi sertificētos. “Maksimums divu gadu laikā šī sistēma sakārtosies, jo Latvijā ir ļoti daudz kompāniju, kuras strādā šķeldas ražošanā un piegādē, to vidū ir liela konkurence,” prognozē D. Palejs. J. Švirksts uzskata, ka nevar balstīties uz pieņēmumu, ka mazie piegādātāji pazudīs, vienlaikus var notikt centralizācija, un lielāku lomu spēlēs apstiprinātie piegādātāji. Nevarēs vest tieši, lai nebūtu ļoti sadrumstalota audita sistēma. Vēl jāņem vērā, ka mazo piegādātāju transporta pārvadājumu attālumi ir un būs relatīvi nelieli.
Nākotnes izaicinājums
E. Vīgants norāda, ka pašlaik Eiropā norit diskusija par to, lai samazinātu siltumapgādes kompāniju jaudas slieksni no pašreizējiem 20 MW līdz 10 MW vai pat 5MW, uz tām attieksies visas prasības par CO2 un koksnes izsekojamību. Tas jau attieksies teju vai uz visām centralizētās siltumapgādes katlumājām. “Vēl tiks pieņemts pašlaik apspriešanā esošās Atjaunojamo energoresursu direktīvas projekts, kas biomasas izmantošanu kā kurināmo padarīs vēl apgrūtinošāku,” secina E. Vīgants.
D. Palejs steidz piebilst, ka jauno direktīvu ieviesīs pēc diviem – četriem gadiem un pret tās projektu Latvijai būtu ļoti asi jāvēršas, jo atsevišķas zaļās organizācijas cenšas ielobēt, ka enerģētikā nedrīkstēs izmantot primāro kurināmo, kas tiek iegūts no meža, tai skaitā malku, zarus, kas ir nonsenss.“Latvijā iegūtās meža biomasas kurināmā izejvielas atbilst ilgtspējas kritērijiem, līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka Latvijā iegūtais meža biomasas kurināmais ir iegūts ilgtspējīgi, un fakts, ka kāds var to apšaubīt un ar direktīvu liegt enerģijas ražošanai izmantot zarus un malku, tas ir pielīdzināms traģēdijai Latvijas ekonomikai un enerģētikai,” tā D. Palejs.
Viņaprāt, šis ir ļoti būtisks faktors, un tam ir jāpievērš uzmanība visos līmeņos, un valsts struktūrām ļoti asi jāreaģē un jāpanāk, lai tādu tekstu apstiprinātajā direktīvā nebūtu. Runa ir par primārās biomasas definīciju un uzstādījumu, jo pretējā gadījumā zaru šķelda un arī malka netiks uzskatīta par ilgtspējīgu resursu, par kādu tiks uzskatītas zāģskaidas un šķelda, kas iegūta, piemēram, zāģmateriālu ražošanas procesā.
“Latvija ir par šo problēmu diskutējusi, bet reakcija, manuprāt, nav bijusi pietiekami asa, jo pirms kāda laika klajā nāca Zviedrijas pētījums, ko viņiem nozīmētu šāda ideja, — traģēdiju gan ekonomikai, gan enerģētikai, un nav pamata domāt, ka Latvijas situācija būtu radikāli citāda, vēl jo vairāk, ja meža nozarei Latvijas tautsaimniecībā ir vēl lielāka nozīme nekā Zviedrijā,” piemetina D. Palejs.
#1/3
Siltumuzņēmumu asociācijas padomes loceklis Edgars Vīgants.
#2/3
Latvijas biomasas asociācijas vadītājs Didzis Palejs.
#3/3
SIA BM Certification valdes loceklis, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes sertifikācijas eksperts Jānis Švirksts.
