Jau otro nedēļu pēc kārtas Saeima ir izslēgusi no darba kārtības jautājumu par Mikrouzņēmumu nodokļa likuma grozījumiem. Un šis ir gadījums, kad jāteic – pareizi dara, ka izslēdz!
Vispirms droši vien jāatgādina, ka šis likums savulaik tika pieņemts, noteikts, uz ko tas attiecas un kādas ir maksājamās likmes, piebilstot, ka noteiktu laiku šim jautājumam jānosaka moratorijs. Doma ir vienkārša – tieši mikrouzņēmēji ir tie, kuri visvairāk izjūt jebkuras izmaiņas likumdošanā, it īpaši, ja tās skar nodokļu sistēmu.
Protams, pārāk bieža nodokļu politikas maiņa rada problēmas jebkuram uzņēmumam, taču lielās kompānijas tās absorbē vieglāk. Piemēram, lielās energokompānijas vispār jebkuras izmaiņas iestrādā galatarifā patērētājiem un mierīgi dzīvo tālāk. Mikrouzņēmējiem nav brīvu līdzekļu, nav savas finanšu nodaļas, nav bezgalīgu iespēju jebkuras izmaksas iekļaut cenā utt. To ņemot vērā, būtu tikai pareizi noteikt, ka, piemēram, tuvākos piecus gadus kopš Mikrouzņēmumu nodokļa likuma ieviešanas tas nepiedzīvo pilnīgi nekādas izmaiņas, tādējādi ļaujot mazajiem uzņēmējiem nostabilizēties, nostāties uz kājām, rēķinoties, ka uz viņiem attiecinātās likumdošanas normas netiks nemitīgi raustītas. Iespējams, šādā laika periodā daļai pašreizējo mikrouzņēmumu izdosies izaugt līdz SIA līmenim, un tas būs tikai ieguvums valsts tautsaimniecībai kopumā. Problēmas sākas brīdī, ja pāris Saeimas deputātu uzskata, ka katru brīvu brīdi tomēr kaut kas ir jāmaina, turklāt viņu domas darbojas pilnīgi pretējos virzienos.
Proti, deputāte Elīna Siliņa ir iesniegusi priekšlikumu samazināt mikrouzņēmumu maksimāli pieļaujamā apgrozījuma slieksni no pašreizējiem 70 tūkst. Ls gadā līdz 40 tūkst. Ls gadā. Savukārt cits tā dēvētais tautas kalps Romāns Naudiņš iesniedzis priekšlikumu, kas paredz jau minēto apgrozījuma slieksni paaugstināt līdz 100 tūkst. Ls gadā. Turklāt viņš uzskata, ka ir vērts palielināt arī mikrouzņēmumos nodarbināmo skaitu – patlaban tas nedrīkst pārsniegt piecus cilvēkus, bet deputāts rosina likumā noteikt, ka mikrouzņēmumi drīkst nodarbināt desmit cilvēkus. Domājams, šo visu redzot, pašiem mikrouzņēmējiem jau tagad mati ceļas stāvus gaisā – kārtējo reizi kādam ir vēlme kaut ko mainīt viņu dzīvē, turklāt pašiem potenciālajiem mainītājiem nav vienprātības par to, kurā virzienā tas īsti jādara.
Nenoliedzami – neviens likums nav perfekts, un nevar arī liegt iespēju veikt izmaiņas Mikrouzņēmumu nodokļa likumā, apzinoties, ka tajā, iespējams, ir atstāti robi, taču šobrīd to darīt ir pāragri. Pašreiz spēkā esošajai kārtībai šajā jomā ir jāļauj iedzīvoties, laika gaitā ir rūpīgi jāizanalizē tās plusi un mīnusi, un tad arī var sākt izstrādāt, pieņemt un ieviest grozījumus. Nevajag aizmirst, ka Latvija ļoti nesenā pagātnē jau ir piedzīvojusi situāciju, kad nodokļu likumdošana mainījās ar intensitāti divas reizes gadā, un tas nenāca par labu nevienam.