Pasaule ir dzīvojusi ar deflācijas periodiem visu savu mūžu līdz pat 20. gadsimta vidum. Līdz Lielai Depresijai garie inflācijas periodi nomainīja garos deflācijas periodus, bet mūsu galvās (centrālo baņķieru galvās, droši vien) paliek tikai Lielās Depresijas sūrie laiki.

Neliela deflācijā (0-3%) kā tāda nav nekas slikts – tā maz ar ko atšķiras no nelielas tik visiem patīkamās inflācijas. Bez deflācijas nav iedomājama industriālā revolūcija, jauno high-tech industriju bums, ražošanas efektivitātes kāpums. Kāpēc to neviens nepiemin?

Daudzviet sevi pieteiks deflācija 

Vīruss pamatīgi sašķobījis pasaules tautsaimniecību, un ievērojami audzis risks, ka daudzviet...

Problēma ir tāda, ka centrālām bankām, kuru darbība ir balstīta uz monetāristu teorijām un modeļiem, deflācija ir bīstama, jo var novest pie nekontrolētās deflācijas un deflācijas spirāles kaut kāda ārējā šoka gadījumā (kā, piemēram, Covid-19), kur monetārie transmisijas mehānismi jau nestrādā. Sanāk, ka centrālās bankas vienkārši nezinās, ko darīt. Vispār monetārā politika var ietekmēt pieprasījumu īstermiņā (ar vairākiem "bet"), taču knapi var ietekmēt piedāvājumu. Lielās deflācijas laikā ražotājiem grūti izvērtēt situāciju un nākotni, viņi paredz ekonomiskās aktivitātes mazināšanos, peļņas kritumus, izvēlas samazināt ražošanu. Pieprasījuma pusē notiek līdzīga bilde, cilvēki sāk uzkrāt vairāk, mazāk tērēt utt.

Ieguvēji ir tie, kuriem ir uzkrājumi, jo naudas vērtība pieaug. Kā jau minēju, vēsture rāda, ka efektīvie uzņēmumi bez lieliem parādiem, jaunās tehnoloģijas, modernas industrijas var justies diezgan labi. Zaudētāji ir visi pārējie - parādnieki, neefektīvie uzņēmumi un industrijas, kuras nevar pat nedaudz kāpināt vai turēt stabili cenas. Tie būtu fermeri, resursu ieguves kompānijas, naftinieki, šobrīd arī aviokompānijas. Ja viņus visus, protams, neglābj. Taču tagad problēma ir tāda, ka valstis ir uzkrājušas tik daudz parāda, kas deflācijas laikā kļūst dārgāks (diez vai Keins varēja iedomāties, ka parādi būs tik lieli, kad rakstīja par kontrciklisko fiskālo politiku), ka vairākas valstis principā nevar atļauties vēl vairāk palielināt budžeta deficītu un parādu. Taču tas turpina notikt. Līdz kam tas novedīs – grūti teikt. Parasti hiperinflācijas periodi noved pie deflācijas un otrādi. Var pat teikt citādāk – vēsture parāda, ka tādas ekstrēmās lietas kā hiperinflācija vai liela deflācija nenotiek pašas no sevis un ir iespējamas pie vairāku faktoru "mijiedarbības": ilgstošas bezatbildīgas monetārās un fiskālās politikas + ekonomiskais šoks + neveiksme.

Lai, iestājoties deflācijai, veicinātu inflācijas atgriešanos, tikai ar monetāro politiku nepietiks, jo tā ir neefektīva piedāvājuma puses stimulēšana deflācijas laikos. Jāvēršas pie fiskālās politikas un valsts tēriņiem, stimulējot tādējādi arī privātā sektora investīcijas (ar valsts garantijām, tēriņiem, projektiem, utt.). Jautājums, vai jau nav par vēlu? Jā, naudas printēšana ir viens no veidiem, kā var īstermiņā stimulēt pieprasījumu un radīt "bagātības efektu". BET. Bijušais FRS galva – Bens Bernanke skaitījās viens no galvenajiem Lielās Depresijas ekspertiem, taču kāpēc tad nedz ASV, nedz citas attīstītas valstis neturpināja diezgan veiksmīgus 30. gadu Ruzvelta plānus cīņā ar recesiju (pirmkārt, attīrīt ekonomiku no vājiem un neefektīviem uzņēmumiem, fiksēt algas un aizsargāt reālo darbaspēku, mazināt izejvielu ražošanu / importu)? Vismaz daļēji? Un nedara to tagad, turpinot palīdzēt zombiju uzņēmumiem un dalot naudu bez jebkādas idejas? Par šo tēmu, protams, var diskutēt ļoti ilgi, taču mēs nonāksim līdz neefektīvai valsts pārvaldei tik un tā, ko starp citu arī pārmet Džonam Meinardam Keinsam – fiskālā palīdzība, tā saucamais "welfare state" noved pie valsts aparāta palielināšanas, neefektivitātes un korupcijas.

Vēl viena deflācijas problēma starp citu, ir ekstrēmo politisko partiju popularitāte. Nacisti neatnāca kopā ar hiperinflāciju, bet ar deflāciju. Protams monētai ir divas puses – tādi laiki "ražo" arī izcilus politiķus un līderus, kuru mums trūkst.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

Viens no Eiropas ekonomikas izaicinājumiem pēdējos gados ir spītīgi zema inflācija. Pieejamie provizoriskie dati liecina, ka oktobrī tā varētu būt sarukusi jau līdz 0,7% atzīmei.

Šāda patēriņu cenu samazināšanās gājusi roku rokā ar ekonomiskās aktivitātes kritumu. Katrā ziņā, inflācijai jau tagad esot tik zemai un ekonomikai potenciāli pie kādu apstākļu sakritības sabuksējot vairāk, nav izslēgts, ka Eiropas tautsaimniecība tuvināsies deflācijas slazdam.

Sākotnēji varētu šķist, ka patēriņa cenu kritums nav nekas slikts, jo, piemēram, ierindas mājsaimniecības par savu sapelnīto naudiņu varētu nopirkt vairāk. Savukārt biežāk redzamā parādība – inflācija - ir slikta, jo apēd naudas vērtību. Tomēr no modernās ekonomikas teorijas izriet – ja šāda situācija, kad ir vērojama deflācija vai pat tikai ļoti zemas inflācijas gaidas, ieilgtu, tas būtu daudz nozīmīgāks risks tautsaimniecības stabilitātei, jo mazina cilvēku vēlmi tērēt. Proti, ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi (kādēļ man kaut ko pirkt jau tagad, ja pēc diviem mēnešiem es to varēšu dabūt lētāk un pēc sešiem - vēl lētāk?), gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, kreditēšanas krituma, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma un tad - viss sākas no gala. Jeb - lielais risks ir, ka šāda deflācijas sniega bumba turpina velties no kalna un cenas un ekonomika sarūk vēl tālāk. Situāciju Eiropā var saasināt arī neizteiksmīgas demogrāfiskās tendences.

Deflācijas beigas liecina par iedzīvotāju gatavību atvērt makus, tādējādi palielinot arī tautsaimniecības izaugsmes tempus

Viena no šī mēneša būtiskākajām un, iespējams, arī priecīgākajām ziņām Latvijas ekonomikas vidē ir saistīta ar statistiķu aprēķiniem par inflācijas atgriešanos valstī pēc sešus mēnešus ilgstoša deflācijas perioda. Turklāt vērts pieminēt, ka cenu izmaiņas notikušas visai strauji. Vēl jūnijā patēriņa cenas Latvijā, rēķinot gada izteiksmē, bija sarukušas par pusprocentu, taču mēnesi vēlāk jau reģistrēta 0,1% inflācija. Lai gan viena mēneša rādītājs vēl nav norāde uz ekonomisko tendenci, tomēr, ja raugāmies vairāku iepriekšējo mēnešu kontekstā, tomēr varam secināt, ka valsts iekšējais pieprasījums varētu būt sācis atdzīvoties. Ja runājam par lielākajām cenu pārmaiņām, tad noteikti ir vērts pieminēt pārtiku, kura piedzīvojusi lielāko gada inflāciju kopš 2014. gada pavasara. Tas zināmā mērā varētu būt apliecinājums tam, ka realizācijas iespējas ir uzlabojušās un iedzīvotāji ir gatavi maksāt vairāk. To pašu varētu teikt par dažādiem pakalpojumiem, kuru cenas turpina demonstrēt pieaugumu.

Patiesībā ECB samērā klusi jau ir izziņojusi eiro drukāšanas programmu

Eiropas Centrālā banka (ECB) savā šā mēneša sākumā notikušajā sanāksmē paziņoja, ka īstenos ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru uzpirkšanas jeb ABS programmu. Bet ko tad īsti paredz šī programma? Tirgus dalībnieki gaida, ka sīkākas ABS plāna detaļas tiks publicētas oktobrī, lai gan skaidrs ir tas, ka ECB nāksies iepirkt vērtspapīrus simtiem miljardu eiro apmērā. Pagaidām šai programmai starptautiskie mediji nepiemēro kvantitatīvās mīkstināšanas (Quantitative Easing jeb QE) statusu, jeb šī programma netiek atklāti saukta par eiro drukāšanu. Tiesa gan, pieejamā informācija un arī ekspertu teiktais liecina, ka ECB ABS programmu tikpat labi var saukt par eiro drukāšanas paveidu. Proti, pēdējo gadu laikā iegājies, ka kvantitatīvā mīkstināšana paredz valdību obligāciju uzpirkšanu, bet ECB ABS programma pašreizējā stadijā liecina, ka no reģiona finanšu iestādēm milzīgā apjomā tiks izpirkti dažādi vērtspapīri, kuri ir nodrošināti ar banku, piemēram, kredītkaršu parādiem vai aizdevumiem auto iegādei (arī studentu kredītiem utt). Līdzīgi ir arī vērtspapīri, kas nodrošināti ar mājokļu kredītiem.Būtībā plāns ir, ka ECB no finanšu iestādēm izpirks šādus vērtspapīrus, cerot, ka bankām tādējādi atbrīvosies nauda kreditēšanai.

Covid-19 vīrusa uzplūdi pasaules valdībām daudzviet liek lemt par dažādiem ierobežojumiem. Negatīvais ir tas, ka par uzplūdu epicentru kļuvusi Eiropa, kur saslimšanas gadījumu pieaugums ir vislielākais.

Tiesa gan, pozitīvais ir tas, ka mirstība ir mazāka nekā tā bija pavasarī. Lai nu kā – pandēmijas milzīga neskaidrība ir vēl viens trieciens ekonomikai, kas jau drīzumā Eiropā var likt lemt par kādiem papildu stimuliem, kas tautsaimniecības attālinātu no vēl sāpīgākas iegāšanās grāvī.

Piemēram, no Eiropas Centrālās bankas (ECB) līdz gada beigām nu tiek gaidīta tās likviditātes drukāšanās programmas papildināšana vēl par 500 miljardiem eiro, liecina tirgus dalībnieku aptauju rezultāti.

ECB bilances apmērs*

*šogad gaidāms vēl viens straujš ECC aktīvu lēciens Avots: Ecb.europa.eu

Ikdienā šķietami nemanāma, tomēr tautsaimniecībai nepārvērtējami nozīmīga ir uzticamība. Vai varam paļauties, ka preču un pakalpojumu maiņas darījumos iegūsim solīto; vai varam būt droši, ka darījuma otra puse spēj pildīt solījumus; vai vērtības, kuras iegādājāmies, patiesībā pieder to pārdevējam, un kā varam droši zināt, kas tieši kam pieder?

Vai, iegādājoties, piemēram, nekustamo īpašumu, tam nav apgrūtinājumu, vai īpašumtiesību nostiprinājumi ir droši un nevar tikt nesankcionēti mainīti? Visbeidzot, naudas pastāvēšana pašos pamatos ir uzticēšanās rezultāts – tautsaimniecības dalībnieku paļaušanās, ka naudaszīmes, kam pašām par sevi nav gandrīz nekādas vērtības, var un nākotnē varēs apmainīt pret precēm un pakalpojumiem. Līdzās uzticībai naudas pirktspējai, kredītiestāžu emitētā bezskaidrā nauda var pastāvēt, ja klienti uzticas kredītiestāžu spējai pildīt saistības un regulējošo institūciju spējai novērst nelīdzsvarotības, kas rodas banku sistēmā.

Darījumos, kuros nepietiek ar otras puses labu reputāciju, mūsdienās uzticamības panākšanai plaši tiek izmantoti centralizēti institucionāli risinājumi – dažādi reģistri, vidutāji, kas apstiprina darījuma pušu noslēgtās vienošanās, intelektuālā īpašuma izmantošanas tiesības un autoratlīdzības sadali administrējošas iestādes utt. Institucionālie risinājumi ne vienmēr ir ātrdarbīgi un efektīvi, turklāt daudzos gadījumos to darbošanos atbilstoši izveidošanas iecerei apdraud dažādi cilvēciskie faktori – kļūdas, ļaunprātība. Varētu vaicāt, vai iespējams izveidot tautsaimniecības darbības modeļus, lai uzticamība kļūtu par sistēmas neatņemamu īpašību un tautsaimniecības dalībnieku paļāvība būtu sasniedzama bez trešās puses iesaistes? Vai iespējams darījuma slēdzējpusēm izveidot līgumus, kuru izpilde notiktu automātiski, bez darījuma gaitu un nosacījumus pārraugošo pušu iesaistes, un līguma nesankcionēta maiņa būtu neiespējama?

Grieķijas izstāšanās no eirozonas līdz ar Syriza partijas uzvaru izskatās arvien reālāka, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Vēl tikai pirms dažām dienām uz Eiropas finanšu un ekonomiskās sistēmas skatuves optimismu ienesa Eiropas Centrālās bankas (ECB) aktivitāte jaunu monetāro stimulu frontē, bet šīs nedēļas sākumā daudziem omu paspējusi pabojāt Grieķija. Nenoliedzami viens no janvāra otrās puses visvairāk gaidītajiem notikumiem eirozonā bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas šajā valstī. Vairāki politikas un ekonomikas eksperti pirms tam norādīja, ka šīs vēlēšanas parādīs to, uz kuru pusi nākotnē virzīsies vecā kontinenta integrācijas process.

Proti, nu reālāka izskatās situācija, ka Grieķija eiro monetāro reģionu tomēr pamet. Savukārt pēc tam šim piemēram var sekot citas valstis, kuras īsteno smagas izdevumu samazināšanas programmas un kurās joprojām ir vāja ekonomikas izaugsme un milzīgs bezdarbs.

Atbildot uz Nacionālās Būvkompāniju apvienības 31.augustā valsts augstākajām amatpersonām adresēto publisko vēstuli, Kultūras ministrija (KM) norāda, ka maksājumi un aprēķini Nacionālajai Būvkompāniju apvienībai par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvniecības darbiem tiek veikti atbilstoši 2008. gadā noslēgtajam līgumam. Krīzes laikā deflācijas rezultātā samazinājās summa, kura valstij jāmaksā būvniekiem par LNB būvniecību, un kopš 2011. gada būvnieki mainījuši viedokli par darbu gala aprēķinu, teikts KM izplatītajā paziņojumā.

Līguma izpildi administrē un uzrauga neatkarīgs starptautisks būvuzraugs Hill International. Piemērojamos būvniecības izmaksu indeksus Kultūras ministrijai iesniedz Centrālā statistikas pārvalde atbilstoši līgumā noteiktajam, kas paredz arī būvniecības darbu izmaksu indeksācijas kārtību.

Būvnieku viedoklis jautājumā par inflācijas un deflācijas indeksiem mainījās 2011. gadā. Līdz ar krīzi šie indeksi mainījās, samazinot valsts izdevumus par LNB būvniecību, tomēr kopš līguma noslēgšanas brīža līdz 2011. gadam tie netika apšaubīti. Pēc KM rīcībā esošās informācijas, arī LNB Uzraudzības padome līdz šim brīdim nav apšaubījusi līgumā paredzēto kārtību.

Vasaras mēnešos finanšu tirgos bija vērojamas neierasti lielas svārstības, kam iemesls bija 2 zīmīgi procesi - jauni Eirosistēmas monetārās politikas stimuli un Lielbritānijas balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) jeb Brexit.

Ir pienācis rudens, Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes sēde par monetārajiem jautājumiem ir aizvadīta bez jaunu pasākumu izziņošanas, nosaukums "Brexit" aizvien retāk parādās ziņu virsrakstos un, šķiet, ka atkal esam sasnieguši līdzsvara stāvokli. Līdz šim vienīgais taustāmais rezultāts no gaidāmās Lielbritānijas izstāšanās no ES ir Anglijas Bankas atsāktie monetārās politikas stimulēšanas pasākumi. Šajā rakstā atskatīšos uz aizvadīto mēnešu notikumiem no finanšu tirgu perspektīvas, kur esam tagad un ko sola nākotne.

Ko Brexit nozīmētu Londonai kā finanšu centram?

Šobrīd, kad daudzu pasaules investoru riska apetīte ir kļuvusi piezemētāka, atsevišķi ekonomisti pauž viedokli, ka arī nākotnē ieguldītājiem, iespējams, būtu jārēķinās ar zināmu ekonomisko priekšnosacījumu maiņu, trešdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Proti, industriāli attīstītajām valstīm, neskatoties uz centrālo banku bezprecedenta aktivitāti, vēl ilgi varētu nākties sadzīvot ar ļoti zemas inflācijas (arī zemas ekonomiskās izaugsmes) laikiem. Turklāt The Wall Street Journal aptaujātie eksperti norāda, ka šī problēma aktuāla būs arī ASV (pašlaik gan izskatās, ka ASV tautsaimniecībā tendences ir pozitīvākas).

Tiek vērsta uzmanība uz augsto valsts un privāto parādu līmeni gan ASV, gan Eiropā, gan Japānā. Milzīgs privāto parādu pieaugums pēdējo gadu laikā vērojams arī Ķīnā, kas ir otra lielākā pasaules tautsaimniecība. Uz deflācijas vai ļoti zemas inflācijas fona agrākos parādu kalnus atdot kļūst arvien grūtāk. Situāciju daudzos reģionos var saasināt arī neizteiksmīgas demogrāfiskās tendences (tas, piem., noved pie lielāka sloga valstu budžetiem). Turklāt deflācijas laikus Rietumvalstīs var paildzināt attīstības valstu valūtu straujāka devalvācija (padara to preces lētākas Rietumvalstu pircējiem).

Eiropas Centrālā banka (ECB) eirozonā nesaskata deflācijas vai recesijas pazīmes, taču tā saglabās piesardzību, intervijā beļģu laikrakstiem Tijd un L'Echo izteicies bankas galvenais ekonomists Pēters Prēts.

Mēs nedrīkstam ignorēt vājo ekonomikas klimatu. Mēs šobrīd novērojam virzītājspēka pavājināšanos, norāda Prēts. Ir satraucoši, ka izaugsme palēninās biznesa cikla agrīnajā fāzē. Mēs to uztveram nopietni, taču mums nevajadzētu pārspīlēt - mūsu pamata scenārijs pakāpeniskai ekonomikas atlabšanai joprojām ir reāls.

Atbildot uz žurnālistu jautājumu, vai eirozona ir nonākusi uz jaunas recesijas sliekšņa, Prēts sacīja: Nē, es tā neteiktu.

Pārliecības indeksi trešajam un ceturtajam ceturksni liecina par nelielu izaugsmi eirozonā. Tas ir visai satraucoši, jo virzītājspēks nav pietiekami spēcīgs ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, norāda ekonomists, piebilstot, ka arī deflācijas risks ir ierobežots.

Inflācija ir maza, lai gan tās ietekmi uz ieguldījumiem tāpat var sajust – sevišķi, ja izvēlēti ļoti konservatīvi bagātības saglabāšanas veidi.

Lai nauda tiktu aizsargāta no patēriņa cenu pieauguma, ieguldījumu atdevei jābūt vismaz līdzvērtīgai inflācijas procentam. Pašlaik, lai piepildītu šo mērķi, samērā sērīgi izskatās banku depozīti, kuru liesās likmes piespiedušās klāt nullei. Tādējādi, lai veiksmīgi aizsargātu bagātību, joprojām var nākties domāt par sarežģītāku un agresīvāku investīciju stratēģiju pielietošanu. Bieži tiek pieņemts, ka viens no aktīviem, kas spēj ieguldījumus pasargāt no inflācijas, ir zelts. Tomēr šajā ziņā ļoti svarīgs ir ieguldījumu periods, un ilgākā termiņā straujāko vērtības pieaugumu demonstrējušas tieši akcijas. Zināmas problēmas gan var sagādāt krietni krasākas to īstermiņa cenu izmaiņas.

Straujais naftas cenu kritums palielinājis bažas par deflācijas spirāles iegriešanos pasaules ekonomikā.

Tiesa, Latvijā to pagaidām varam uztvert bez liela dramatisma, baudot lētākas degvielas un siltumenerģijas priekus, tomēr par nākotni ir jādomā. Raugoties no sadzīvisku nianšu viedokļa, ir patīkami ietaupīt kaut vai 5 eiro, veicot kārtējo degvielas pirkumu; šo naudu var iztērēt citiem mērķiem. Ja šī darbība tiek veikta masveidā, ir iespēja runāt par vispārēju patērētāju aktivitātes pieaugumu un kopēju ekonomikas augšupeju valsts līmenī. Tomēr, kas par daudz, tas par skādi, un šķietami labvēlīgie procesi, kurus sākotnēji varēja uzskatīt par patīkamiem, negatīvu apstākļu sakritības gadījumā var izvērsties pilnīgi pretēji.

Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Līdz ar iespaidīgāku naftas cenas kritumu un investīciju trūkumu plaisas Krievijas ekonomikā kļūst aizvien lielākas.

Izskatās, ka arī mērķtiecīgā rubļa vērtības mazināšanās kaimiņvalsts budžetā vairs nespēs aizlāpīt iepriekšējos robus. Kas attiecas uz rubļa saistībām, Krievija līdz šim krītošās naftas cenas kaut kādā mērā varēja kompensēt ar nacionālās valūtas vērtības mazināšanos. Protams, tas radīja samērā pamanāmu inflācijas pieaugumu, tomēr, ja šādas negatīvas svārstības ir īstermiņa rakstura, tad tās var pieciest. Sevišķi vēl, ja rubļa vērtības samazināšanās līdz jauniem antirekordiem naftas cenu vietējā valūtā padarījusi gandrīz vai zelta vērtu. Svārstību rezultātā barels Brent naftas bija sadārdzinājies līdz 3800, kas bija vēsturiski vēl nebijis skaitlis. Tādējādi budžetā ienākošo rubļu plūsma kļuva aizvien intensīvāka, un kaimiņvalsts amatpersonas publiski varēja smīkņāt par Rietumu izvirzītajām sankcijām. Tomēr šāda šķietama eiforija var saglabāties pie pāris nosacījumiem, proti, naftas cenu kritumam ir jābūt īslaicīgam, turklāt rubļa kursam jāmazinās straujāk, nekā krītas melnā zelta cena.

Kapitāls Baltijā uzkrājas - cilvēkiem paliek pāri nauda, nosedzot ikdienas vajadzības, un viņi sāk domāt, kur izvietot brīvos līdzekļus. Savukārt banku tirgus ir mainījies - līdz šim ierastajam finansējuma veidam piekļūt ir aizvien grūtāk, tādēļ pieaug alternatīvo finansētāju loma tirgū, intervijā stāsta Redgate Capital Jānis Dubrovskis.

Nereti dzirdams, ka uzņēmumi vēlas attīstīties, taču nepieciešams ārējais finansējums. Kāda situācija patlaban ir aizņēmumu tirgū un kur ņemt naudu tālākai izaugsmei?

Banku tirgus nenoliedzami ir mainījies, pieaugusi regulācija ne tikai nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas virzienā, bet arī augušas kapitāla pietiekamības, likviditātes un citas prasības, kas būtiski sarežģījušas situāciju tirgū. Pēdējo gadu laikā banku tirgus ir konsolidējies – banku skaits it kā aizvien ir liels, taču faktiski tās bankas, kas ir gatavas kreditēt Baltijas uzņēmumus un reāli izsniedz kredītus, ir palikušas vien 5-6. Lielajiem uzņēmumiem situācija ir vēl sarežģītāka, jo pastāv kapitāla ierobežojumi – viens kredīts vienam aizņēmējam nedrīkst pārsniegt ceturtdaļu kapitāla, bet tik lielas summas reti kura banka aizdod, un visbiežāk šie limiti ir vēl daudz mazāki. Tāpat pēdējo pāris gadu laikā no tirgus aizgājušas arī vairākas bankas, kas aktīvi kreditēja uzņēmumus. Daudzi uzņēmumi, kuriem ik pa laikam jārefinansē kredīts vai jāatjauno ilgtermiņa kredīts, saskaras ar situāciju, ka aizdevumu likmes ir pieaugušas.

Zviedrijas un Baltijas korporācijas pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē

«Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr viņi nogaida, jo nav šādas paredzamības,» par korporatīvo investoru noskaņojumu DB saka Swedbank prezidents un izpilddirektors Mikaels Volfs. Intervijā viņš arī neslēpj, ka Swedbank kā banka gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju, vai tā finanšu pakalpojumu biznesu nerezidentiem šeit grib vai negrib.

Nule kā Rīgā bija Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī, kas pēc pāris mēnešiem Latvijā sāks pārraudzīt arī Swedbank. Ko domājat par šiem regulatora jaunumiem?

Izejvielu sadārdzinājums un darbaspēka pieejamība būs galvenie ēdināšanas nozares izaicinājumi

Uzņēmēji DB un DNB bankas rīkotā apaļā galda diskusijā prognozē jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū un paredz, ka nākotnē varētu pieaugt gatavo maltīšu piegādes klientiem.

Kāda šobrīd ir situācija sabiedriskajā ēdināšanā? Vai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un augot iedzīvotāju labklājībai, ēdināšanas uzņēmumi izjūt tendenci vairāk ieturēt maltīti ārpus mājas?

McDonald’s Mārketinga direktore Baltijas valstīs Baiba Zaķe:

Šobrīd noteikti ēšana ārpus mājas kļūst arvien populārāka. Ja kādu laiku bija sajūta, ka cilvēki vairāk gatavo, tagad vairs tā nav. Jo laika, kas paliek pāri pēc saspringtās ikdienas, ir tik maz, ka cilvēki labāk izvēlas vairāk laika pavadīt ar draugiem un ģimeni, nekā būt pie katliem. Redzam arī, ka McDrive vairāk cilvēku brauc, lai ietaupītu savu laiku, paņem maltīti un brauc tālāk.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Norises pasaules naftas tirgū vedina domāt par tālāku cenu kritumu un zemu patēriņa cenu pieaugumu arī turpmāk

Raugoties no ierindas iedzīvotāja viedokļa, varētu šķist, ka vispārējā patēriņa cenu izmaiņu kontekstā piedzīvojam īstenu zelta laikmetu. Proti, neraugoties uz to, ka ekonomiskā izaugsme valstī ir nedaudz paātrinājusies, gada inflācijas rādītājs jūlijā bija apaļa nulle. Turklāt saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, cenu līkne strauji tiecas lejup. Vēl maijā dzīves dārdzības pieaugums gada izteiksmē sasniedza 1,2%, jūnijā šis skaitlis nokritās līdz 0,6%, savukārt mēnesi vēlāk patēriņa cenu indekss jau nonācis uz deflācijas sliekšņa.

Kritums ir visai iespaidīgs, un, turpinoties šādai dinamikai, augustā statistiķiem jau vajadzētu fiksēt deflāciju, kas tradicionāli norāda uz ekonomikas pagurumu vai pat krīzi. Latvijā šobrīd par to runāt nevaram, jo, kā liecina pirmās aplēses par ekonomisko izaugsmi gada otrajā ceturksnī, valsts attīstība ir nevis sabremzējusies, bet gan paātrinājusies. Turklāt šobrīd var izvirzīt teoriju, ka pašreizējo inflācijas mazināšanos izraisošie faktori, vismaz īslaicīgi, ekonomisko pieaugumu varētu paātrināt vēl vairāk.

Latvijas iedzīvotāji šogad varētu baudīt labklājības līmeņa paaugstināšanos uz algu palielinājuma un lēna patēriņa cenu kāpuma rēķina. Tiesa, uz ilgstošu labklājības līmeņa noturīgumu pagaidām cerēt nevar

Nule kā publicētie Centrālās statistikas pārvaldes dati par ražotāju cenu pārmaiņām Latvijas rūpniecībā daudziem varētu šķist pievilcīgi, jo liecina par to, ka rūpniecības produkcijas cenu pieauguma temps uzrāda samazināšanās tendenci, kas no patērētāja viedokļa varētu pozitīvi atsaukties uz cenrāžiem veikalu plauktos. Vienlaikus dati norāda uz aizvien ieilgstošu pasaules ekonomikas lēnīgumu, kas var negatīvi atsaukties uz tautsaimniecības attīstību arī Latvijā.

Ražotāju cenu pārmaiņas lielā mērā var uzskatīt par ekonomikas veselības indikatoru, kas normālos apstākļos liecina par patērētāju aktivitāti un to, kādas tendences tā uzrāda. Zīmīgi ir tas, ka šā gada maijā, rēķinot gada izteiksmē, ražotāju cenas ir uzrādījušas pirmo kritumu kopš 2010. gada marta, ko faktiski var uzskatīt par laika posmu, kurā iepriekšējās krīzes ietvaros ekonomiskā aktivitāte bija sasniegusi savu zemāko punktu. Kopējais rūpniecības cenu samazinājums šā gada maijā salīdzinājumā ar pagājušā gada piekto mēnesi ir bijis visai neliels, sasniedzot vien 0,1%. Taču šajā gadījumā svarīgs ir ne tik daudz skaitlis kā kopējā dinamika, un no veselīgas tautsaimniecības viedokļa tā nepavisam nav patīkama. Salīdzinājumam – pagājušā gada maijā kopējais ražotāju cenu līmenis gada izteiksmē bija palielinājies par 2,2%, savukārt šā gada janvārī rūpniecības produkcijas sadārdzināšanās gada izteiksmē bija sarukusi līdz 0,6%. Līdzīgas tendences ir vērojamas arī tradicionālajā izpratnes līmenī par «ražošanu» sauktajā apstrādes rūpniecībā. Tās produkcijas cenu līmenis gada laikā nav mainījies, taču samērā nepatīkami var šķist skaitļi, kas norāda uz pārmaiņām atkarībā no preču noieta tirgus. Saskaņā ar tiem vietējā tirgū realizētā produkcija gada laikā ir sadārdzinājusies par 0,9%, kamēr uz ārvalstīm izvesto ražojumu cenas kritušās par 0,6%, kas zināmā mērā var liecināt par tirgus piesātinājumu, tam spiežot lejup arī produkcijas realizācijas cenas. Sevišķi negatīvi izmaiņas sevi pieteikušas pārtikas rūpniecībā, kur eksporta produkcijai cenas ir samazinājušās par 1,3%, kamēr vietējam tirgum paredzētā pārtika sadārdzinājusies par 0,7%.

Pašreizējās tendences gan preču biržās, gan ražotāju un mazumtirdzniecības cenās norāda uz to, ka cīņa ar deflāciju vēl nav galā

Pēdējie Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina par aizvien izteiktākām, uz deflāciju virzītām tendencēm Latvijas rūpniecībā. Saskaņā ar tiem, Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumi novembrī savu produkciju pārdevuši par 1,3% lētāk nekā pagājušā gada vienpadsmitajā mēnesī un 1,3% – 1,4% liela ražotāju cenu mazināšanās gada izteiksmē ir vērojama jau kopš augusta. Salīdzinājumam – gada pirmajos mēnešos rūpniecības produkcijas cenu kritums bija 0,8% apmērā. Šis samazinājums lielākoties tiek saistīts ar izejvielu cenu krišanos, kas zināmā mērā ļauj cerēt uz kaut kādiem ietaupījumiem ražošanas procesā. Taču vienlaikus tas norāda uz to, ka tirgū ir ļoti augsta konkurence un patiesībā izejvielu cenu samazināšanās vismaz daļēji var būt saistīta ar zināmām galaprodukta realizācijas grūtībām. To, ka tirgus piesātinājums ir augsts, atzīst arī rūpnieku organizāciju pārstāvji. Tādēļ gan izejvielu, gan realizācijas cenu krišanās lielā mērā ir izskaidrojama ar zemu patērētāju aktivitāti.

Ekonomikas dati liecina par Rietumeiropas patērētāju kūtrumu, tomēr centrālās bankas radītie naudas plūdi ļauj cerēt vismaz uz nelielu izaugsmi

Statistika par norisēm tautsaimniecībā pēdējā laikā iezīmējas ar zināmu pretrunīgumu. Proti, kamēr vieni vedina domāt, ka situācija valsts tautsaimniecībā ir labāka, nekā domāts, un šeit uzskatāms piemērs ir valsts iekšzemes kopprodukta, būvniecības un transporta nozares trešā ceturkšņa izaugsmes dati, tikmēr citi vedina domāt, ka nākotnes perspektīvas nav tik rožainas. Tas lielā mērā ir attiecināms uz oktobra apstrādes rūpniecības datiem, kuri pēc salīdzinošas pievilcības iepriekšējos mēnešos gada desmitajā mēnesī ievērojami pasliktinājušies. Protams, viena bezdelīga pavasari nenes, tāpat kā viena mēneša sniegums nekādā gadījumā nav uzskatāms par tendenci. Taču vispārējās kopsakarības (piemēram, pēdējā laikā vērojamā ražotāju cenu samazināšanās) oktobri Latvijas ražošanas sektorā neļauj atstāt bez uzmanības.