Norises pasaules naftas tirgū vedina domāt par tālāku cenu kritumu un zemu patēriņa cenu pieaugumu arī turpmāk
Raugoties no ierindas iedzīvotāja viedokļa, varētu šķist, ka vispārējā patēriņa cenu izmaiņu kontekstā piedzīvojam īstenu zelta laikmetu. Proti, neraugoties uz to, ka ekonomiskā izaugsme valstī ir nedaudz paātrinājusies, gada inflācijas rādītājs jūlijā bija apaļa nulle. Turklāt saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, cenu līkne strauji tiecas lejup. Vēl maijā dzīves dārdzības pieaugums gada izteiksmē sasniedza 1,2%, jūnijā šis skaitlis nokritās līdz 0,6%, savukārt mēnesi vēlāk patēriņa cenu indekss jau nonācis uz deflācijas sliekšņa.
Kritums ir visai iespaidīgs, un, turpinoties šādai dinamikai, augustā statistiķiem jau vajadzētu fiksēt deflāciju, kas tradicionāli norāda uz ekonomikas pagurumu vai pat krīzi. Latvijā šobrīd par to runāt nevaram, jo, kā liecina pirmās aplēses par ekonomisko izaugsmi gada otrajā ceturksnī, valsts attīstība ir nevis sabremzējusies, bet gan paātrinājusies. Turklāt šobrīd var izvirzīt teoriju, ka pašreizējo inflācijas mazināšanos izraisošie faktori, vismaz īslaicīgi, ekonomisko pieaugumu varētu paātrināt vēl vairāk.
Patlaban galvenie cenu bremzējošie iemesli ir saistīti ar pārtikas un enerģētikas nozarēm. Tieši tās lielas iedzīvotāju daļas budžetā veido tēriņu lielāko daļu, un, tā kā par spīti statistiski fiksētajam algu pieaugumam kopējā rocība vēl aizvien ir visai tālu no vēlamās, ir lielāka iespējamība naudu atvēlēt ne tikai pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem, bet arī kaut kam citam. Tās ir labas ziņas uzņēmējdarbībai, jo vismaz pagaidām inflācijas mazināšanos lielā mērā diktē ārējie faktori, galvenokārt izejvielu, sevišķi naftas, cenu kritums pasaules biržās. Šajā gadījumā par ārvalstu izejvielām maksājam mazāk par spīti pēdējā laikā notiekošajam eiro kursa kritumam, jo preču cenas biržās krīt straujāk nekā eiro kursa vērtība.
Gala rezultātā Latvijā paliek vairāk naudas, ar kuras palīdzību stimulēt ne tikai vietējās ekonomikas, bet arī ierindas iedzīvotāja labklājības izaugsmi, turklāt, piemēram, pašreizējais naftas cenu kritums siltumenerģijas tarifos vēl tikai atspoguļosies. Patlaban naftas cena salīdzinājumā ar pagājušā gada vasarā sasniegto pēdējā laika augstāko punktu ir samazinājusies apmēram uz pusi, un šobrīd ir ļoti grūti atrast argumentus tam, lai lejupslīde apstātos.
Norises pasaules preču biržās aizvien pamatotāk ļauj domāt, ka naftas cenas kritums vēl nav beidzies, līdz ar to arī nākamajos mēnešos inflācijas vai nu nebūs, vai arī tā būs pavisam niecīga.
Ja šāda situācija būs īslaicīga, varēsim runāt par to, ka ierindas iedzīvotāja pirktspēja aug, savukārt ja pašreizējās izejvielu tendences pārvērtīsies vispārējas deflācijas gaidās, tas nozīmēs atliktas investīcijas, lēnāku naudas apriti kopumā, problēmas ar kredītsaistību segšanu, kas galu galā apstādinās ne tikai ekonomisko pieaugumu, bet pasauli novedīs pie jaunas ekonomikas krīzes. Sākotnēji tā, visticamāk, varētu skart valstis – izejvielu piegādātājas, taču tad ar finanšu tirgus panikas palīdzību pārņemt arī citas pasaules valstis.