Viens no Eiropas ekonomikas izaicinājumiem pēdējos gados ir spītīgi zema inflācija. Pieejamie provizoriskie dati liecina, ka oktobrī tā varētu būt sarukusi jau līdz 0,7% atzīmei.
Šāda patēriņu cenu samazināšanās gājusi roku rokā ar ekonomiskās aktivitātes kritumu. Katrā ziņā, inflācijai jau tagad esot tik zemai un ekonomikai potenciāli pie kādu apstākļu sakritības sabuksējot vairāk, nav izslēgts, ka Eiropas tautsaimniecība tuvināsies deflācijas slazdam.
Sākotnēji varētu šķist, ka patēriņa cenu kritums nav nekas slikts, jo, piemēram, ierindas mājsaimniecības par savu sapelnīto naudiņu varētu nopirkt vairāk. Savukārt biežāk redzamā parādība – inflācija - ir slikta, jo apēd naudas vērtību. Tomēr no modernās ekonomikas teorijas izriet – ja šāda situācija, kad ir vērojama deflācija vai pat tikai ļoti zemas inflācijas gaidas, ieilgtu, tas būtu daudz nozīmīgāks risks tautsaimniecības stabilitātei, jo mazina cilvēku vēlmi tērēt. Proti, ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi (kādēļ man kaut ko pirkt jau tagad, ja pēc diviem mēnešiem es to varēšu dabūt lētāk un pēc sešiem - vēl lētāk?), gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, kreditēšanas krituma, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma un tad - viss sākas no gala. Jeb - lielais risks ir, ka šāda deflācijas sniega bumba turpina velties no kalna un cenas un ekonomika sarūk vēl tālāk. Situāciju Eiropā var saasināt arī neizteiksmīgas demogrāfiskās tendences.
Dažādi eksperti jau vairākkārt Vecajam kontinentam piesaukuši ko līdzīgu Japānas scenārijam (runāts par Eiropas japanizāciju). Japānas valdība un centrālā banka ilgstoši centusies valsti izvest no vairāk nekā desmit gadu ilgstošas deflācijas. Ekonomikas terminoloģijā šis laika posms iegājis vēsturē ar nosaukumu zaudētā desmitgade.
Protams, ļoti cītīgi pie cenu stabilitātes uzturēšanas strādā Eiropas Centrālā banka, kuras galvenais uzdevums ir reģiona inflāciju noturēt 2% atzīmes tuvumā. Tieši šo Centrālā banka atzinusi par optimālo inflācijas līmeni, kas neliecina ne par pārāk karstu, ne pārāk vēsu ekonomiku. Uzglūnošās deflācijas spirāles efektus šoreiz var izrādīties ļoti grūti ierobežot, jo procentu likmes jau ir ļoti zemas. Ne velti, lai nekādā gadījumā nepieļautu deflāciju, kopš iepriekšējās finanšu krīzes arī īstenoti triljonu monetārie eksperimenti. Tomēr, kā redzams tagad, tie inflāciju īsti iegriezuši nav, lai gan ļoti iespējams, ka tie pasargāja no jau krietni agrākas ekonomikas ieslīgšanas deflācijā. Skaidrs ir tas, ka bija nopirkts laiks.
Tomēr tagad risks ir, ka centrālo baņķieru pasākumu efektivitāte šoreiz var būt izsmelta un šis nopirktais laiks ir tuvu tam, lai beigtos.
Kas no centrālajām bankām varētu pārņemt stafetes kociņu? Daudz variantu, šķiet, jau nav, un pēdējā laikā Eiropā bijuši mudinājumi valdībām atkal tērēt arvien vairāk. Interesanti būs vērot, kā laiku mēģinās nopirkt tās.
