Droši vien reaģējot uz faktu, ka policija vakar veica aktīvas kratīšanas gan kompānijas Liepājas metalurgs (LM) telpās, gan arī tās lielāko akcionāru – Sergeja Zaharjina un Iļjas Segala – īpašumos, Finanšu ministrija izplatījusi paziņojumu, norādot uz jau aprīlī pieņemtu Saeimas lēmumu, kas paredz, ka valsts privātu kapitālsabiedrību kredītsaistībām galvojumus vairs nesniegs.
Ir skaidrs, kāpēc sperts šāds solis – gadījums ar LM, kad visiem nodokļu maksātājiem nākas «samest» naudu savulaik valdības galvota kredīta atmaksai, turklāt vēl īsi pirms gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, ir licis sarosīties un demonstrēt vismaz kaut kādu darbību lietas labā. Tomēr jāatzīst, ka šajā gadījumā parlaments, kā mēdz teikt, ir izlējis vannu kopā ar visu mazuli.
Redz, normālās situācijās kredīti tiek ņemti ar domu to noteiktā termiņā atmaksāt, nevis ar ieceri paņemt no bankas naudu un tad gaidīt, kad galvotājs sāk atmaksāt, kā tas diemžēl ir noticis saistībā ar LM. Nereti valsts galvojums ir nepieciešams kā instruments, lai dabūtu lētāku kredītu vai arī – lai to vispār kāds būtu ar mieru piešķirt. Proti, valsts galvojums ir kā stabilitātes garants, nevis nodrošināšanās pret to, ka aizlienētā nauda varētu arī netikt atmaksāta. Pieņemot attiecīgo lēmumu, parlaments ir būtuski samazinājis jau tāpat gana mazu atbalsta instrumentu klāstu uzņēmējiem. Un te runa, starp citu, ir par instrumentu, kas vairākās Eiropas valstīs plaši tika izmantots, sākoties pēdējai piedzīvotajai ekonomikas krīzei.
Cita runa ir par to, ka, galvojot kādam aizdevumu, it īpaši gadījumos, kad runa ir par daudziem miljoniem, svarīgi ir arī kontrolēt, kā attiecīgie līdzekļi tiek izmantoti, cik saimnieciski rīkojas to saņēmēji. Visi, kas ir aizņēmušies bankās kaut vai dažus tūkstošus latu hipotekārā kredīta veidā, zina, ka šīs komerciestādes mēdz pārbaudīt kredītņēmēja finansiālās iespējas, izvirza tam dažādus nosacījumus un uzmanīgi vēro, lai tie tiktu arī pildīti. Turklāt labi zināms ir teiciens, ka gadījumā, ja persona bankai ir parādā tūkstošus, tā ir šīs personas problēma, bet ja aizņēmums ir vismaz miljona apmērā, uztraukties jāsāk aizdevējam. Lūk, tieši šo patiesību LM gadījumā palaida garām Ivara Godmaņa valdība, pieņemot lēmumu par galvojuma piešķiršanu LM, taču nenozīmējot valsts pārtāvjus šīs kompānijas padomē, kuru uzdevums būtu bijis uzraudzīt, cik pareizi uzņēmums tiek vadīts, kādi lēmumi tiek pieņemti. Zīmīgs gan ir fakts, ka diena, kad piešķīra šo galvojumu, raugoties ilgtermiņā, ir bijusi trakoti neizdevusies. Redz, tajā pašā dienā tieši tā pati Godmaņa valdība pieņēma lēmumu glābt Parex bankas īpašniekus, pārņemot no viņiem grimstošu kompāniju par diviem patiem, tādējādi vēl vairāk padziļinot jau sākušos krīzi. Dažus gadus vēlāk izrādījās, ka šo procesu ir konsultējis ekspremjers Andris Šķēle. Taisnības labad gan jāteic, ka arī nākamās valdības, kuru priekšgalā jau tika ievēlēts Valdis Dombrovskis, nav uzskatījušas par lietderīgu kaut ko mainīt LM uzraudzības jomā, un rezultātā eksperti atzīst, ka attiecībā uz šo uzņēmumu nesāpīgs valstij nebūs neviens risinājums.