Ekvadorā es atgriezos otro reizi, jo pirmoreiz tur viesojos pirms aptuveni 15 gadiem, kad devāmies braucienā uz Galapagu salām, kas joprojām starp daudziem citiem ceļojumiem, kas pēc tam vēl piedzīvoti, ir viens no spilgtākajiem iespaidiem.
Galapagu salas ļauj cilvēkam nokļūt dzīvnieku pasaulē, un es joprojām atceros, kā pludmalē sauļojās jūras lauvas ar kuplām ģimenēm, nevis cilvēki. Šoreiz ceļojuma mērķis nebija vēlreiz nokļūt starp dzīvniekiem, bet bija vilinājums doties maģiskā braucienā ar seniem un mistiskiem ceremoniju piedzīvojumiem. Bija vairākas sakritības, un acīmredzot, ja cilvēks ir kaut kam nobriedis, tad tas dzīves ceļā nāk. Es pavisam nejauši saņēmu uzaicinājumu šī gada februārī piedalīties ceļojumā uz Ekvadoru un Kolumbiju pie senajiem džungļu dziedniekiem. Man tas šķita tieši laikā, un es pieteicos braucienam, kura programmu veidoja puisis no Igaunijas, kurš pirms četriem gadiem ar visu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Ekvadorā. Grupā bija 12 pieredzējuši cilvēki, daudzi no viņiem bija ciguna praktizētāji.
Kad turp labāk braukt?
Man šķiet, ka pie ekvatora laika apstākļi visu cauru gadu ir samērā nemainīgi. Visu laiku ir saulains un silts. Protams, gaisa temperatūru ietekmē tas, vai esi kalnos vai nē. Piemēram, februārī pilsētās, kas atrodas kalnos, bija vēsāks – ap 25 grādiem, bet, jo zemāk nokļuvām, jo siltāk kļuva. Pie okeāna bija 30–32 grādi. Tur valda tropu klimats – lietiņš uzlīst, bet no tā nekļūst auksti, drīzāk tas ir patīkams. Daba tur bija zaļa, džungļi – sulīgi, un pie okeāna viss ziedēja.
Ko tur redzēt?
Viss brauciens tika sadalīts divās lielās, skaistās daļās – viena bija tradīciju un dziedniecības daļa, bet otra bija veltīta dabas skaistuma un varenības sajušanai. Dabas daļā man ne reizi vien elpa no redzētā aizrāvās. Man ļoti patīk Andu kalni. Tie ir ļoti seni, pilni vieduma, tie nav šerpi, bet gudri. Brauciena ilgums bija trīs nedēļas, un sākumā mēs devāmies uz Ekvadoras galvaspilsētu Kito, kas atrodas kalnos. Aizlidojuši uz pašu ekvatoru, tur izstaigājām parku, kur redzama ekvatora līnija un var pastāvēt ziemeļu un dienvidu puslodē, kā arī uzkāpt uz nulles latitūdes. Ģeogrāfi uzskata, ka precīza ekvatora līnija ir grūti nosakāma, jo tā ir piecu kilometru robežās. Pamanīju, ka parks ir labi apmeklēts un, esot tur, cilvēkiem ir iespēja padomāt, ka pasaulē ir tāda vieta, kur satiekas ziemeļu un dienvidu puslodes. Varētu šķist, ka uz ekvatora ir karsti, bet, tā kā tas atrodas vairāk nekā 3000 m augstu kalnos esošajā Kito, tad tur nemaz tik karsti nav. Ievēroju, ka pilsētas ir ar spāņu arhitektūru un tās visas, it īpaši mazā izmēra, bija organizētas pēc līdzīga šablona – centrālais laukums, kurā ir liels parks ar varoņa vai valdnieka monumentu, valdības māja un baznīca.
Pirmajā ceļojuma dienā mēs kāpām Kotopaksi (Cotopaxi) vulkānā (5897 m). Kalns būtībā paceļas virs Kito pilsētas, un, jo augstāk kāpām, jo plašāka bija pilsēta mums pie kājām. Jau iesākumā, uzbraucot ar pacēlāju, acīm pavērās grandiozs skats. Mani pārsteidza, ka šajos kalnos sastapām ļoti maz tūristu. Ņemot vērā, ka pilsētas ir lielas un cilvēku ir daudz, nevienu brīdi nebija sajūtas, ka dabas klusums jādala ar atpūtnieku pūļiem, kā tas mēdz būt Austrumu zemēs. Šeit bija ļoti mierīgi, kalnos varēju būt pati ar sevi, dabu, vēju un dažiem ziedošiem augiem, kas tur ir sastopami. Tas bija ļoti skaisti. Jāatzīst, ka kāpiens bija fiziski grūts un iesākumā bija plakāts, kurā bija instrukcija un paskaidrojumi, kas notiek ar cilvēku, kad viņš paceļas augstāk un augstāk. Tas liek būt apdomīgam, sajust sevi un nedarīt sev pāri. Es atzīstos, ka līdz vulkānam neuzkāpu, jo man nebija sportiskā mērķa. Drīzāk es vēlējos izbaudīt un sajust savas robežas – cik es varu un spēju. Esot kalnos, man patika sajūta, ka varēju būt ar sevi un padomāt, kur es esmu plašajā pasaulē. Tas mani piepildīja ar sajūsmu, prieku un dzīvotspēku.
Ceļojuma noslēguma daļā kalnos devāmies atkal, to ieskāvumā atrodas ezers, un tam varējām pa kalna korīti apiet apkārt. Tā ir Kuikoča (Cuicocha) vulkāniskā lagūna ar pastaigu taku piecu stundu garumā. Tur infrastruktūra ir fantastiski sakārtota – taka iezīmēta, izvietoti soliņi, kur piesēst un atpūsties, un atkal mani pārsteidza fakts, ka nebija cilvēku. Baudi taku, kura iet pa kalna kori, un veries plašumā. Sirdī radās tāds prieks, ka vari būt ar sevi un ar dabas varenību, un krāšņumu.
Šamaņus braucām sastapt uz Kolumbiju, kur ceļojuma laikā iebraucām mazu līkumiņu džungļu ciematā. Kolumbijas robežas šķērsošana bija interesanta – pat pasi nepaprasīja, bet sarakstā ierakstīja, jau izbraucot. Un tad vēl nesaprata, kā ierakstīt, jo viņiem mūsu vārdi šķita nesaprotami. Tāds neliels haoss – it kā sargā, bet ne līdz galam. Kolumbijā viesojāmies džungļu ciematā Ipiales Nariņo (Ipiales Narinjo), kas pazīstams ar to, ka tur dzīvo dziednieki, kurus sauc par Taitām, tostarp viedais Taita Kerubins Keta (Querubin Queta), kurš ir jau 105 gadus vecs. Viņu sauc par skolotāju skolotāju, un joprojām viņš aktīvi darbojas starptautiskā veselības kustībā un ir vietējās pašvaldības vadītājs. Teju visi ciema iedzīvotāji apgūst dziedniecību, kā arī mācās izgatavot un pielietot augu novārījumus. Tas notiek no paaudzes paaudzē, un Taita Kerubins Keta jau 80 gadus veic ceremonijas ar jage. Visi ciema bērni piedalās ceremonijās, un pamanīju, ka viņu vidū bija arī aptuveni astoņus gadus vecs puisītis ar zvēru zobu krellēm ap kaklu, kas apliecina, ka viņam ir spējas dziedināt, – jo spēcīgākas spējas un ilgāka pieredze, jo iespaidīgākas zvēru zobu krelles tiek nēsātas un greznāks tērps tiek uzvilkts ceremonijās. Tumši zils krekls un sarkans lakatiņš norāda uz piederību ceremonijas rīkošanā. Acīmredzot ir zināms, kuram lielākas spējas un kuram mazākas, un tur tiek audzināti dziednieki. Viņi spēj palīdzēt daudziem cilvēkiem. Par spīti saviem gadiem vecais Taita jeb dziednieks brauc, kur viņu aicina daudzviet pasaulē, un arī pie viņa brauc cilvēki. Kopā ar mums rituālos piedalījās meksikāņu jauniešu grupa, kas bagātināja pasākumu ar dziesmām un mūziku. Senie augi spēj dziedināt pat ļoti smagas slimības, bet tiem, kuriem šādu kaišu nav, augu novārījuma izdzeršana palīdz iepazīt sevi, jo uz katru cilvēku augi darbojas savādāk un nekad nevar iepriekš paredzēt un pateikt, kāds garīgais un fiziskais ceļojums izvērsīsies. Ceremonijas tiek rīkotas mistiskā koka šķūnī, kura sienas rotā dzīvnieku zīmējumi. Tas notiek naktī, un ceremonijas dalībnieki guļ krāsainos šūpuļtīklos. Dziednieki spēlē mutes ermoņikas, un tur valda īpaša atmosfēra. Dzērienu iedzer pirms nakts iestāšanās, un tad tas ved ceļojumā, palīdzot katram sevi atklāt, iespējams, risināt akūtos jautājumus, ieraudzīt savu ēnas pusi, kā arī atjauno organismu. Prāts un ķermenis tiek atslābināts – tas uzlabo sevis un pasaules uztveri. Grūti to nosaukt par reibumu, un augu uzlējums nerada atkarību, drīzāk tā ir viegla saindēšanās, kura ļauj atklāt savas zemapziņas dzīles. Lai to izdarītu ar meditācijas palīdzību, ir nepieciešami daudzi gadi. Ceremonija var arī atvērt dažādus talantus. Ir neskaitāmi gadījumi, kad pēc ceremonijas pie dziedniekiem cilvēki ir sākuši radoši izpausties – dziedāt, gleznot. Tas paver arī durvis uz vispārēju mīlestību, kad saproti, ka patīk šī pasaule un patīk tajā būt, un patīk sajust sevi tajā. Dziedinošā ceremonija palīdz arī noņemt raizes, dzīves uzliktos smagumus.
Ceļojuma turpinājumā mēs apmeklējām nacionālo ciematu pilsētā Otavalo ar nosaukumu Sanklemente (San Clemente), kurā dzīvo Ekvadoras pamatiedzīvotāji. Viņi ir zema auguma, toties ļoti koši ģērbjas. Acīmredzot viņiem ir ļoti košas un spilgtas dvēseles, jo visi nacionālie Ekvadoras izstrādājumi – gan segas un galdauti, gan audumi un somas – ir ļoti krāsaini.
Pēdējo nedēļu pavadījām pie Klusā okeāna pludmalē Jampa (Iyamp) – tas ir lielisks. Mums ļoti paveicās, jo vieta bija maz apdzīvota un tas ļāva pilnībā izjust dabas varenību. Kad okeāna vilnis nāca, tad varēja tikai glābties. Tāds varenums un spēks, silts un tīrs ūdens un putas pie kājām! Mēs daudz pārvietojāmies ar satiksmes autobusiem. Lai arī no punkta A līdz okeānam bija jāmēro apmēram 300 km, tas nebija grūti, jo autobuss kursēja ik stundu. Satiksme bija labi organizēta, biļete nebija dārga – ap trīs, četriem USD, un autobuss bija ļoti ērts. Arī braucot uz Kolumbiju, kad izmantojām nakts autobusu, jāteic, ka komforta līmenis bija augsts.
Ko tur apēst?
Dažādi pagatavota kukurūza ir viņu ēdienkartes vizītkarte – viņi ēd gan dažādi apstrādātus kukurūzas graudus, gan izmanto to miltus, cep plācenīšus un maizi, veido putru u.c. Tā kā man ļoti garšo jūras veltes, tad tās tur varēju baudīt pēc sirds patikas. Kopumā ēdienkartē jūtama spāņu noskaņa.
Ko tur iedzert?
Svaigi spiestas sulas no augļiem, kas turpat izauguši.
No kā uzmanīties?
Protams, acis un ausis jātur vaļā vienmēr un visur, bet man nešķita, ka mani kāds apdraud. Arī zādzības faktors nešķita aktuāls. Protams, savas mantas, kā jau visur, vajag pieskatīt. Tomēr nebija sajūtas, ka kāds aiz nabadzības plāno apzagt tūristus. Arī ciemos mājas bija dažādas – viena nebija sakopta, bet tai pašā laikā kaimiņa mājā bija viss jaunākais. Nevar teikt, ka zeme ir nabadzīga, bet arī pārbagātībā cilvēki tur nedzīvo. Drīzāk tā ir pieticīga zeme, nav izšķērdīga, un cilvēki ir taupīgi. Rūpju rieva viņiem ir sejā, bet tas neliek kaut ko sliktu darīt. Arī dabā apdraudējumu nejutu. Tiesa, mums džungļos piekodināja, lai staigājam ar slēgtiem apaviem, jo tur var būt lieli zirnekļi un citi mošķi, bet tos pastaigas laikā nemaz nemanīju.
Vietējā biznesa īpatnības?
Cilvēki ir piezemēti, nav skaļi un ārišķīgi. Vietējie cilvēki bieži ģērbjas nacionālos tērpos un regulāri apmeklē svētkus. Dāmas valkā baltas blūzes, bet kungi galvā liek melnu hūtīti. Ceļot tur ir ļoti viegli, jo viss ir saprotams. Jāņem vērā, ka vietējie runā spāniski, bet arī bez spāņu valodas varēja iztikt. Infrastruktūra ļoti attīstīta – bankomāti ir, autobusu satiksme perfekta. Es neredzēju lielveikalus un iepirkšanās centrus, bet pilsētās bija modes preču veikali. Bija arī tirdziņi, kas vairāk orientēti uz tūristiem, un mans novērojums, ka tie bija gana labi organizēti, – man pat šķiet, ka viņiem ir kaut kāda tūrisma ministrija, kas nosaka vispārējos standartus kādiem suvenīriem vajadzētu būt. Brīžiem man šķita, ka suvenīru sortimentā varēja būt vēl lielāka dažādība. Kopumā viņi iztiek no tā, ko daba dod, – redzēju banānu audzes, augļu koku laukus un kukurūzas klajumus. Viņi ir arī lieli rokdarbnieki, un it īpaši ciemos teju katrā mājā klabēja kādas stelles. Pašu veikumu viņi pēc tam tirgo tirdziņos un audumus arī eksportē. Viņi ir ļoti strādīgi un organizēti, kā arī ļoti draudzīgi, tūristiem neuzbāžas. Lai gan tirgū bija andelēšanās un pierunāšana, tā bija ļoti pieklājīga. Ļoti patīkama zeme. Pamanīju, ka Ekvadorā dzīvo daudz iebraucēju, arī no Eiropas. Iebraucēji tur attīsta savu biznesu, tostarp tūrisma jomā. Mēs arī reiz nakšņojām kādas dāņu kundzes viesnīcā. Ceļošanai tā ir pateicīga zeme, un cenas tur ir pieņemamas gan pārtikai, gan naktsmītnēm, gan sabiedriskajam transportam.
Ko atvest kā suvenīru?
Krāsas, kuras ir ieaustas audumos. Es ieteiktu atvest arī košu šūpuļtīklu vai siltu un vieglu lamas vilnas segu. Garšai – žāvētos augļus un riekstus.
#1/22
#2/22
105 gadus vecais Taita Kerubins (
Taita Querubin) ar kundzi.
#3/22
#4/22
#5/22
Kolumbijas robeža.
#6/22
#7/22
#8/22
#9/22
#10/22
#11/22
#12/22
#13/22
Kotopaksi vulkāna taka.
#14/22
Daba vulkāna pakājē.
#15/22
#16/22
#17/22
Kotopaksi vulkāna kalna takā ir iespēja pašūpoties līdz mākoņiem.
#18/22
#19/22
#20/22
Ceremonijas dalībnieku guļvietas.
#21/22
