Interešu mudžeklis starp ķildniekiem Persijas līcī der tepiķa rakstam, bet ne rīcībspējīgai stratēģijai reģionā un attiecībās ar Eiropu un ASV
Ak, skaistā un vienkāršā Dimā laikmeta romantika, kad lietu noskaidrošanai atlika vien atrast pareizo sievieti! Nenoliedzami, ka arī tolaik tas nenozīmēja atrisinājumu – tā dēļ romantiķi šāvās, dūrās un, sniega vērpetēs vīti, lēca zem vilciena, tomēr rīcību motivējošais emocionālais strāvojums bija skaidrs un monolīts, kaut arī iemiesojās katram savā liktenīgajā femme fatale. Kopš romantiskā cherchez la femme vietā ir stājies pragmatiskais «meklējiet naftu!», viss ir sagriezies ar kājām gaisā. Nafta ar tās ieguves, tirgošanas, dažādu embargo, sankciju un cenu politiku kā «paskaidrojošais» kopsaucējs ir palaidusi pasaulē tādu interešu un emociju džinu plejādi, ka tikt ar tiem kaut vai apmēram vienos vārtos ir principā neiespējami.
Kāda no tā ir izeja? Acīmredzamā atbilde ir atjaunojamie energoresursi, bet pagaidām vien Ziemeļvalstīs notikumu gaita šai sakarā liek domāt par tiešām reālām alternatīvām. Globāli un arī Eiropas līmenī kopumā mēs tomēr paliekam iepīti naftas intrigu, interešu un spēcīgu emociju arabeskā.
Šonedēļ pat tam uzskatāms piemērs ir aizvien asākais konflikts starp Saūda Arābiju (SA) un Irānu. Mūsu šaurā interese tā nomierināšanā ir fakts, ka bez abiem strīdniekiem pie viena galda Sīrijas militāro un politisko krīzi komplektā ar Islāma valsts (ISIS) ambīciju apspiešanu (diez vai var cerēt uz to iznīdēšanu) atrisināt ir mazticami. Attiecīgi, ja netiks panākta abu pušu turpmāka mierīga sadzīvošana, izpaliks arī Eiropas bēgļu krīzes daudzmaz ilgtspējīgs atrisinājums. Mūsu plašākā interese savukārt sevišķi sakrīt ar ASV, arī ar citiem partneriem, kuru centienus apkarot islāma teroristu vienu daļu atbalsta SA.
Tiesa, tas nedrīkst notikt uz reģionā paralēlo stratēģisko interešu – attiecību ar Irānu normalizēšanas – rēķina. Ar SA vēstniecības un konsulāta dedzināšanu Irāna pašlaik diemžēl ir ieskrējusi tieši tai izliktajā slazdā, par kādu acīmredzot ir vērtējama nāvessoda izpilde SA 47 šiītiem, ieskaitot arī Irānā populāro garīdznieku Nimru al Nimru. Naftas peripetiju vērotāji skaidro, ka SA – otrā lielākā naftas ieguvēja pasaulē pēc ASV – ar to ir mēģinājusi iegriezt Irānai, kas pēc Rietumu sankciju noņemšanas ar savām rezervēm un tūlītējai pārdošanai gataviem pamatīgiem krājumiem atgriežas globālajā tirgū.
Skaidrs, ka loģika «ja nu jūs atsākat ar mums konkurēt, tad mēs nogriežam galvas 47 jūsu ticības biedriem» ir nenormāla, un tāds stratēģiskais partneris par pilnīgi adekvātu nav uzskatāms. SA un citu arābu taktika turpināt pumpēt naftu lielos apjomos, lai ar zemo cenu apspiestu ASV slānekļa gāzes un naftas industrijas attīstību, jau nu arī nav komplimentāra. Pagaidām Rijāda ir panākusi taktisku uzvaru, ka ANO Drošības padome ir nosodījusi Teherānu par pieļauto uzbrukumu kaimiņu karalistes vēstniecībai, kas tiešām ir ļoti rupji no starptautisko tiesību viedokļa, savukārt sašutuma iemesls – masveida nāvessods – ir palicis otrajā plānā kā acīmredzot karalistes iekšējā padarīšana. Un pati Islāma Republika ar apmēram 1000 nāvessodiem gadā jau tiešām nav labāka. Tomēr jāņem vērā, ka labo šai konfliktā nav vispār, tāpēc nepareizi būtu pieslieties kāda vienpusīgam atbalstam.