Jau pagājušonedēļ tika gaidīts lēmums par to, ko OPEC+ veidojums (Jēlnaftas Eksportētājvalstu organizācija un vairākas valstis, kas formāli nav šī karteļa sastāvā) nolems saistībā ar savu melnā zelta ieguvi.
Līdz ar straujo ekonomikas uzrāvienu pēc pandēmijas šoka spēji audzis pieprasījums pēc naftas. Rezultātā kopš krīzes zemākajiem punktiem tās cena daudzkāršojusies. Tas savukārt teorētiski šī resursa ieguvējiem ļauj domāt par aizturēto barelu atgriešanu tirgū, lai palielinātu savus ieņēmumus un neizraisītu kādas ievērojamākas naftas tirgus nesabalansētības.
Kopumā gan notiekošais liecina, ka realitātē lēmumi par naftas barelu laišanu tirgū ir krietni sarežģītāki. OPEC+ nespējot pieņemt kādu konkrētu lēmumu, tiek apspriesta šī veidojuma krīze un pat pajukšana.
Domstarpības starp sabiedrotajiem
Pieejamā informācija liecina, ka, spriežot par naftas politiku, ievērojamas domstarpības plaukušas starp OPEC līderi Saūda Arābiju un ilggadējo tās sabiedroto – Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Pamatā Saūda Arābija (un otrs OPEC+ smagsvars - Krievija) grib redzēt pakāpenisku naftas ieguves palielināšanu, kas paredz visai ciešu veidojuma dalībvalstu resursa ieguves kvotu kontrolēšanu arī ilgākā termiņā (jeb - nevis vien līdz nākamā gada pavasarim, bet arī ilgāk). Savukārt Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) pārstāvji pauduši uzskatu, ka atbalsta vien naftas ieguves palielināšanu īstermiņā, bet ilgākā termiņā OPEC naftas ieguves kvotu kontrolēšanai tā nepiekrīt. AAE arī norādīja, ka tās samazinātā melnā zelta ieguves kvota neesot godīga un tā šajā ziņā grib labākus noteikumus. AAE teic, ka tai dīkstāvē šobrīd esot aptuveni trešā daļa no tās naftas ieguves kapacitātes. Tas esot vairāk nekā pārējām karteļa dalībvalstīm, un valsts tādējādi negūstot labumu no savām lielajām investīcijām naftas ražošanas jaudā. Būtībā AAE norāda, ka tā, kartelim cērpot savu ieguvi, ir ziedojusi visvairāk un īsti ar to mierā būt negrib. Var domāt, ka Saūda Arābija un Krievija negrib pieļaut lielākas AAE ieguves kvotas, jo tad pastāv risks, ka arī citi karteļa biedri pieprasīs kādu īpašu attieksmi attiecībā uz to melnā zelta ieguvi.
Jāteic, ka šāds tik publisks strīds starp Saūda Arābiju un AAE ir visai liels retums. Vēl pirms laika tika, piemēram, pat spekulēts, ka abas šīs valstis pat virzīsies ciešākas politiskās savienības virzienā. Jau pagājušajā vasarā Apvienotie Arābu Emirāti atmeta savu parasto izpatikšanu Saūda Arābijas diktētajai karteļa disciplīnai, un sāka iegūt melno zeltu virs tās oficiālās kvotas. Saūda Arābija, demonstrējot savu sašutumu, uz Rijādu tad skaidroties izsauca Emirātu enerģijas ministru. Drīz pēc tam Emirātu kvota atkal tika pildīta, lai gan aizvainojums palika.
OPEC+ pēdējos mēnešos pasaules tirgū jau ir ieplūdinājis daļu pandēmijas krīzē aizturētas naftas (sākotnēji no pasaules naftas piedāvājama OPEC dienā izņēma teju 10 miljonus barelus naftas). Tiesa gan, šobrīd joprojām šis veidojums vidēji dienā aiztur aptuveni piecus miljonus barelus naftas, ziņo Bloomberg (šādā politika daļēji atbildīga par šogad vērojamo naftas cenas pieaugumu 50% apmērā). Visticamāk, tiks lemts, ka no augusta katru mēnesi tirgū dienā tiks ieplūdināti papildu 400 tūkstoši bareli, kas ir mazāk nekā daudzi grib redzēt, raksta Bloomberg.
Lai nu kā – neskaidrība finanšu tirgiem mēdz nepatikt un, bažas ir, ka naftas ieguvēji nespēs laicīgi vienoties par daudzmaz stabilām un, iespējams, pietiekamām naftas piegādēm pasaulei. Rezultātā Brent jēlnaftas cena šīs nedēļas sākumā Londonas preču biržā atradās pie 76,5 ASV dolāru par barelu atzīmes. Faktiski AAE nostāja liek pieņemt vai nu tās notriekumus, vai riskēt ar OPEC+ alianses beigām.
OPEC sairšana
Dramatiskāks scenārijs būtu visa OPEC sairšana, kas resursu tirgu potenciāli ieviestu mežonīgo Rietumu stadijā, kad katrs ar savu naftas ieguvi sāk darīt pa savam. Šādā gadījumā nebūt nav izslēgts arī naftas cenas krahs, jo tirgū visi nekontrolēti, cenšoties tikt pie ieņēmumiem, tad plūdinātu savus aizturētos naftas barelus. Kādā brīdī naftas tirgū var atgriezties arī, piemēram, Irāna, ja tiks panāks kāds taustāmāks progress sarunās par tās kodolambīcijām.
Jāteic, ka jau pirms šīs sanāksmes tika baumots, ka Apvienotie Arābu Emirāti sākuši izsvērt OPEC pamešanu. Vēl pirms laika jau, piemēram, Katara paziņoja, ka tā pēc 60 gadu līdzdalības pametīs OPEC pulciņu. Valsts amatpersonas tad lika noprast, ka Krievijas sadarbība ar OPEC bijis vēl viens signāls tam, ka kartelis tai vairs nav nepieciešams. Katara arī tika minēta kā viena no OPEC savstarpējo naftas cenu dempingu piekopjošām valstīm. Piemēram, Katara deva atlaides savām melnā zelta kravu piegādēm salīdzinājumā ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Katrā ziņā, Tuvo Austrumu arābu pasaulē domstarpības iet dziļāk nekā naftas tirgus. Šobrīd tiek ziņots, ka Saūda Arābijas troņprinča Muhameda bin Salmana attiecības ar AAE troņpricni Muhamedu bin Zajedu neesot tajā labākajā stadijā. Tas sekojis tam, ka AAE mēģinājusi īstenot savu ārpolitiku (izvesti militārie spēki no Jemenas un bijusi virzīšanās uz attiecību normalizēšanu ar Izraēlu). Būtiskais ir faktors, ka tā to dara neatkarīgi Saūda Arābijas.
Saūda Arābija arī aicinājusi starptautiskās kompānijas savas mītnes pārcelt uz Rijādu, kas tiek uzskatīts kā solis pret AAE galvaspilsētu Abu Dabī. Tāpat tiek ziņots, ka Rijāda gatavojot iedzīvotāju ceļošanas ierobežojumus no AAE
Katrs par sevi
Katrā ziņā ir runas par to, ka OPEC un OPEC+ kā kāda kopēja veidojuma dienas varētu būt skaitītas. OPEC nav viendabīgs – katrai valstij ir savas intereses un sava aktuālā situācija. Bijuši gadījumi, kad paša karteļa valstis visai atklāti drīzāk konkurē savā starpā. OPEC sastāvā jau tā, šķiet, Irāna, Lībija un Venecuēla ir tikai vārda pēc. Arī citas veidojuma valstis agrāk "šmaukušās" ar savu naftas ieguves ierobežošanu.
Ir pat baumas ziņas, ka pat tā pati Saūda Arābija sākusi pētīt to, kā naftas cenas iespaidotu tas, ja sabruktu OPEC. Tiek skaidrots, ka OPEC alianse ar Krieviju nelielākiem karteļa biedriem likusi domāt, ka to pozīcija šajā organizācijā ir mazāk svarīga, jo politiku lielā mēra stūrē abas minētās lielvalstis (jeb – kādēļ OPEC vēl vispār ir vajadzīgs, ja jau tur politiku nosaka un savām interesēm pieskaņo vien Saūda Arābija un Krievija).
Jau rakstīts, ka pēdējos gados jau periodiski bijuši spriedumi par OPEC norietu, kas daļēji noticis uz ASV slānekļa naftas revolūcijas fona. Tam palīdzējušas arī paša karteļa biedru iekšējās cīņas. Daži šī resursa ieguvēji mēģina šo tirgu balansēt un naftu iegūst mazāk, lai mazinātu pasaules valstu šī resursa uzkrājumus un celtu melnā zelta cenu. Savukārt citi no šādas politikas smeļ labumu - tie savu naftas ieguvi koriģē nelabprāt un gūst peļņu no dārgākas naftas, ko mēģina panākt daži OPEC biedri, pārdošanas. Lielā mērā kartelis savu ietekmi pēdējos gados jau ir zaudējis. Ne velti šobrīd drīzāk šajā tirgū var runāt par jauno kopā salipināto "OPEC+" veidojumu, kur "+" apzīmē vairākas valstis, kas formāli nav šīs organizācijas sastāvā, bet tāpat ar to saskaņo savu naftas politiku. Ietekmīgākā no šīm valstīm ir Krievija, kas daļēji mēģinājusi uzņemties "OPEC+" līderību. Kopumā nav izslēgts, ka pārskatāmā periodā OPEC un OPEC+ turpinās irt un varbūt kādā brīdī saris pavisam. Var spekulēt, ka daudziem vecajiem OPEC biedriem nebūt nav patikusi nebūt nav Krievijas iesaistīšanās.
Sausais atlikums ir, ka nestabils izskatās jau pats OPEC kodols. No vienas puses – naftas slūžas ir bīstami atvērt, jo šādā gadījumā, pasaules ekonomikai joprojām esot nestabilai, tirgū ieplūdīs daudzi papildu bareli, kas atkal var rezultēties ar cenu krahu. No otras puses - ja karteļa valstis joprojām ilgi ierobežos savu naftas ieguvi, lai celtu tās cenu, tad to tirgus daļu pie pēcpandēmijas ekonomikas atveseļošanās var aizņemt visi tie šī resursa ieguvēji, kurus nesaista kādi līgumi par apzināti ierobežotu melnā zelta ieguvi. Dauzām OPEC valstīm naftas pārdošana ir nozīmīgākais to ieņēmumu avots, un tām nauda savu budžetu lāpīšanai nepieciešama tagad un uzreiz. Var jautāt: kādēļ man upurēties – aizturēt savu naftu, negūt ieņēmumus un zaudēt tirgus daļu, ja kāds cits – turklāt, iespējams, paša karteļa vai OPEC+ dalībnieks -šajā ziņā var šmaukties un man varbūt vēl pat ir jākompensē situācija, kad viņš naftu iegūst vairāk ar papildu savas melnā zelta pumpēšanas samazināšanu. Situācija ir pietiekami sarežģīta, kur tirgū brīdī, kad papildu nafta, ko piedāvāt ļoti daudz ir gandrīz visiem, jāatbrīvo vieta vēl, piemēram, arī Lībijas naftai. Līdzīgi kādā brīdī var "uzpeldēt" arī Venecuēlas un jau minētā Irānas nafta, jo šīs valstis nav iekļautas kopējā vienošanās par kvotām.
Katrā ziņā vadošie pasaules naftas ieguvēji arvien mazākā mērā izskatās kā draugi, kas gatavi īstenot kopēju stratēģiju. Krīze tos sakostiem zobiem piespieda rīkoties kopā. Tiesa gan, ekonomikai atveseļojoties, katrs var mēģināt iet savu ceļu.
