Redzot pēdējā laika publiski pieejamos statistikas un dažādu pētījumu datus, kā arī dzirdot valdības pārstāvju paziņojumus, ka ekonomiskā situācija valstī arvien vairāk uzlabojas, kļūst skaidrs, ka šajā stāstā kaut kas «neiet kopā». Proti…
Jau tagad ir skaidrs, ka parādu summa par aizvadītajā sezonā saņemto siltumenerģiju Rīgā vien ir ap 12 milj. Ls, bet attiecībā uz valsti kopumā tiek prognozēts, ka šis skaitlis varētu sasniegt 100 milj. Ls. Centrālā statistikas pārvalde ir izpētījusi, ka aptuveni 40% valsts iedzīvotāju mēnesī saņem līdz 200 Ls, bet pašvaldības atklāti sūdzas, ka lauku rajonos iedzīvotāju pirktspēja krītas. Plus vēl katru mēnesi jau atkal var sekot līdzi tam, cik lielā mērā ir palielinājusies inflācija.
Uz šī fona rodas jautājums - diez, uz kā rēķina tad aug, atveseļojas Latvijas ekonomika? Par kādu krīzes pārvarēšanu periodiski tiek runāts televīzijas sižetos, kuros ataino valdības darbu? Tā taču ir akcioma, ka valsts tautsaimniecība var pieaugt uz iekšējā patēriņa rēķina. Savukārt, ja patēriņš krītas, par ekonomikas kāpumu runāt ir stipri vien naivi. It īpaši situācijā, kad tieši ar valsts rokām tiek veicināts, lai patērētāju kabatās būtu pēc iespējas mazāk līdzekļu, ko atstāt veikalos, kafejnīcās utt. Jau gari un plaši ir klāstīts par dažādu nodokļu likmēm, kas aug tādā tempā, ka reizēm grūti izsekot līdzi, ieskaitot elektrības nodokli, kas gan gaumīgi ir nosaukts par objektīvi ekonomiski pamatotiem a/s Latvenergo tarifiem. Savukārt mirkli vēlāk plašsaziņas līdzekļos jālasa informācija, ka jaunie tarifi tiek piemēroti jau brīdī, kad tiem vēl nav nekāda pamata.
Protams, sava negatīvā loma ir gan prāvajam pelēkās ekonomikas īpatsvaram valstī, gan arī starptautiskajiem spekulantiem, kuru darbības rezultātā acīm redzami ir palielinājušās gan dažādu izejvielu, gan arī, piemēram, degvielas cenas. Tomēr ir absurdi, ka šādā situācijā eļļu ugunij pielej pašmāju politika, neapdomīgi kāpinot izmaksas gan nodokļu, gan dažādu citu maksājumu veidā.Turklāt valstij un valdībai ir jārēķinās vēl ar kādu aspektu - ar pieaugošiem parādiem, kurus neviens netaisās maksāt, jo gluži vienkārši to nespēj. Šeit runa ir par energoresursiem, galvenokārt siltumenerģiju. Nedrīkst ignorēt faktu, ka nenovēršami veidojas apburtais loks, kad kompānija Latvijas Gāze negribēs parādu nesamaksāšanas dēļ piegādāt dabasgāzi siltumapgādes uzņēmumiem, tie - namīpašumiem, bet rezultātā izsals un tādējādi cietīs mājas. Skaidrs, ka laika gaitā kaut kā vajadzēs mēģināt gan sakārtot citušos namus, gan arī nomaksāt daudzu miljonu latu parādus, kas atkal nozīmē to, ka šī nauda netiks dažādiem citiem mērķiem, un, piemēram, veikalnieki varēs turpināt sūdzēties, ka pirktspēja krītas.
Principā jau tā nav nekāda jaunā situācija - kaut kas līdzīgs tika piedzīvots deviņdesmito gadu sākumā. Vienīgi žēl, ka mūsu valsts nekādi nav spējīga ne tikai modelēt situāciju kaut vai vidējā termiņā uz priekšu, bet pat mācīties no savām pagātnes kļūdām.