«Notikumi eirozonā man atgādina kādas pavecas amerikāņu zinātniskās fantastikas seriālu Lost in Space. Katru reizi, kad seriāla varoņus - Robinsonu ģimeni - gaidīja nepatikšanas, viņu robots māja ar rokām un brēca: «Briesmas, briesmas!». Iespējams, šādam robotam vajadzētu doties pastaigās Berlīnes, Parīzes un citu eirozonas galvaspilsētu ielās,» tā Time raksta amerikāņu žurnālists un rakstnieks Maikls Šūmans (Michael Schuman).
M. Šūmans aicina «pievērsties faktiem»: aizvadītajā piektdienā tika samazināts Beļģijas kredītreitings, turklāt tās obligāciju ienesīguma likmes turpina pieaugt. Situācija Itālijā turpina pasliktināties – piektdienā Itālija bija spiesta maksāt rekordaugstas procentu likmes parādiem, kas tiks atmaksāti sešu mēnešu laikā (likmes sasniedz 6,504% līmeni). Turklāt triju gadu parādzīmju likmes pārsniedz desmit gadu obligāciju likmes, sasniedzot 8%. «Tā ir tiešām slikta zīme, kad valstīm ir jāmaksā vairāk par īstermiņa parādiem, nekā par ilgtermiņa parādiem,» norāda M. Šūmans. Viņš piebilst, ka gan Itālija, gan Spānija par īstermiņa parādiem maksā vairāk nekā Grieķija.
Tomēr visu satraucošo notikumu starpā bažas ir radījis «iepriekš neparedzēts avots» - Vācija, raksta Time žurnālists. Aizvadītās nedēļas trešdienā neizdevās Vācijas valdības obligāciju izsole, pārdodot vien 60% no plānotās summas. Daži analītiķi šo faktu skaidroja ar tehniskiem faktoriem un citiem «specifiskiem apstākļiem», tomēr žurnālists uzdod jautājumu – vai varētu gadīties, ka arī pie Vācijas durvīm klauvē parādu krīze?
«Protams, parādu krīze ir iekļuvusi arī Vācijā, vien citādākā viedā nekā Itālijā vai Spānijā. Vācija, kas ir lielākā eirozonas ekonomika, kā arī viena no spēcīgākajām vienotās valūtas zonas ekonomikām, izjūt pieaugošu spiedienu, izmantot savas finanses, lai glābtu pārējo eirozonu,» raksta M. Šūmans.
Vienīgā iespēja, kā glābt eirozonu, ir tās ciešākā integrācija, jau iepriekš autors rakstīja žurnālam Time. Vācijas interese palīdzēt vājākajām eirozonas ekonomikām slēpjas faktā – ja eirozona «kristu», tas satricinātu Vācijas galvenos ekspora tirgus un palēninātu valsts izaugsmi.
Tā nav tikai nejaušība, ka Vācijas parādzīmju izsole izgāzās tajā pašā dienā, kad Eiropas Komisija iepazīstināja ar eiroobligācijām jeb, kā tās nodēvējuši eirokrāti – «stabilitātes obligācijām», kuras ļautu tādām ekonomikām kā Itālijai gūt finansējumu par zemāku maksu, un parādzīmes «balstītu» visa eirozona kopumā. Citiem vārdiem, Itālija, Spānija un citas krīzes bēdā nonākušās valstis, pastarpināti izmantotu spēcīgāku ekonomiku, piemēram, Vācijas, aizvēju. Gala rezultātā, ja Itālija un Spānija, un citas valstis, nebūtu spējīgas pārstrukturēt to ekonomikas, Vācija varētu nokļūt situācijā, kurā tās nodokļu maksātājiem būtu jāmaksā vājāko valstu parādi, stāsta M. Šūmans. «Nav brīnums, ka Berlīne iebilda pret eiroobligācijām,» vinš norāda.
«Vācija jau ir parādu krīzes upuris. Berlīnei no tās neizbēgt, lai kā arī tā censtos,» uzskata M. Šūmans.
