A/s Parex banka valstij vajadzēja pārņemt jebkurā gadījumā un veids, kā tas tika izdarīts, ir vienkārši izcils — šādi apgalvojumi no tiem cilvēkiem, kas atradās valdībā pērnā gada rudenī, ir dzirdami laiku pa laikam, faktiski nepieļaujot iespēju, ka šajā procesā varētu tikt pieļautas kļūdas.
Tātad valdība ļoti labi zināja, ka šīs bankas glābšana kļūs par vienu no ekonomiskās krīzes Latvijā stūrakmeņiem. Citiem vārdiem sakot, 2008. gada 8. novembra vakarā konkrēti cilvēki ar savu lēmumu par Parex bankas pārņemšanu bija nolēmuši visus nodokļu maksātājus iedzīt parādu jūgā vismaz viena miljarda latu apmērā. Taisnības labad gan jāatzīst, ka laikam gan ir faktori, ko tābrīža valdība tomēr nezināja. Pirmkārt, nav noslēpums, ka Parex vispirms tika pārņemts, bet tikai pēc tam tajā veica auditu. Grūti iedomāties situāciju, kad kāds privātais investors pirktu šādu «kaķi maisā», taču politiķi jau nerīkojas ar savu, bet gan nodokļu maksātāju naudu, un tāpēc tiem ir maza rūpe par attiecīgo ieguldījumu pamatotību. Otrkārt, neoficiāla, bet gana droša informācija liecina, ka tā laika finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) Parex bankas pārņemšanas līgumu nav lasījis.
Savukārt par to, kā šī pārņemšana notika, ir šokēts ne viens vien eksperts. Naudu no tās pietiekami ilgu laiku varēja turpināt izņemt bez ierobežojumiem, pēkšņi parādījās līguma punkti, kas bija izdevīgi nevis valstij, bet gan bankas bijušajiem īpašniekiem Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim utt.
To visu ņemot vērā, varbūt Parex bankas pārņemšanas jautājumu būtu vērts izskatīt nevis VK, Latvijas Bankai vai vēl kādai institūcijai, bet gan tiesai. Tādā veidā būtu iespējams noteikt, vai tie cilvēki, kas ir pieņēmuši attiecīgos lēmumus, ir cienījami, godājami un katram no viņiem jāpiešķir pa ordenim, vai arī vienkārši «jāsēdina», piemēram, par valsts līdzekļu šķērdēšanu ļoti lielos apmēros.
