Tas, ka politiķi līdz bezgalībai var blefot saistībā ar dažādiem ideoloģiskiem uzstādījumiem un vīzijām par valsts nākotni, nevienu nepārsteidz. Faktiski to dara visu kalumu politiķi visās valstīs, gan sabiezinot krāsas, gan piešpricējot kādu populisma devu, lai labāk ietiektos elektorāta prātos un sirdīs.
Tas, kas ir pārsteidzoši šajās vēlēšanās, ir lielā melu klātbūtne. Proti, politiķi nekautrējoties sauc nepareizus skaitļus, min nepatiesus statistikas datus, runā lietas, kas neatbilst likumos noteiktajam. Līdz ar to tas, ko dēvē par cietajiem faktiem, kas parasti ir neapgāžams arguments, ir neglābjami diskreditēts un zaudējis savu uzticamību.
Par to, kā un par ko partijas melo, katrs pats var pārliecināties, ielūkojoties LSM izstrādātajā rīkā Melu detektors.
Piemēram, var nekautrējoties apgalvot, ka Latvijā ir dārgākā elektroenerģija Eiropā. Jo kurš gan no potenciālajiem vēlētājiem vērs vaļā interneta pārlūku, lai to pārbaudītu. Tiesa, ir žurnālisti, kas to izdara un atklāj, ka apgalvojums ir nepatiess. Taču kaitējums jau ir nodarīts. Aplūkojot Melu detektoru par partiju priekšvēlēšanu debatēm Lielbritānijā, kur ir pārbaudīti tikai cietie fakti (proti, skaitļi), mati slienas stāvus, cik brīvi politiķi sauc dažādus skaitļus, procentus utt. Kāds pie varas esošs politiķis, kurš strādā izpildvarā, pamanās apgalvot, ka pensiju nepaliekamais minimums tiek paaugstināts katru gadu, lai gan tas neatbilst patiesībai. Var tikai minēt, vai tā ir nekompetence vai apzināta vēlētāju maldināšana. Grūti pat pateikt, kurš variants ir sliktāks. Protams, var jau teikt, ka visus skaitļus galvā turēt nav iespējams un tas nav vajadzīgs. Tam varētu piekrist, ja skaitļi netiek minēti.
Var tikai minēt, vai tā ir nekompetence vai apzināta vēlētāju maldināšana.
Taču, ja tas tiek darīts, tad tomēr politiķu pienākums būtu negrēkot pret realitāti. Jo pievilkt klāt saviem ideoloģiskajiem uzstādījumiem apzināti nepareizi minētus skaitļus un faktus, lai, tā teikt, labāk pamatotu savu domu, ir, mazākais, nekorekti.
Tā vien šķiet, ka politiķi par pilnu nopietnību ir uztvēruši Hēgeļa ironisko izteikumu: ja fakti neatbilst manai teorijai, jo ļaunāk faktiem. Protams, katru statistikas rādītāju katrs var interpretēt pēc savas gaumes un pārliecības, un tas nav nekas aizliegts, taču nelaime ir tā, ka politiķi apzināti vai nezināšanas dēļ vilto skaitļus un faktus. Līdz ar to vēlētājiem tiek rādīta realitātei neatbilstoša aina.
Skumjākais ir tas, ka šis politiskais balagāns ir radījis tik perversu situāciju, ka cilvēkiem, noliekot priekšā precīzus skaitļus un faktus, kas neatbilst politisko mīluļu proponētajiem, bieži nākas dzirdēt, ka oficiālā statistika jau noteikti ir sagrozīta un tikai iecienītie politiķi ir tie, kas atļaujas pateikt patiesību. Šāda realitātes izkropļošana aizmiglo skatu un neļauj nopietni izvērtēt politiskos piedāvājumus. Jo fakti ir pievilkti teorijai, nevis otrādi.