Daugavas ūdensceļa izveidošana, kas savienotu Daugavu ar Dņepru varētu izmaksāt aptuveni divus miljardus eiro, intervijā laikrakstam Neatkarīgā prognozē Latvijas kuģniecības padomes loceklis un Enerģētika un ūdens transports valdes priekšsēdētājs Uldis Pumpurs.
«Ar diviem miljardiem pietiek, par to liecina aprēķini. Par 90 miljardiem var runāt cilvēks, kurš pats neko nav nopelnījis un neko nesaprot no finansēm,» atbildot uz jautājumu, kāpēc tik maz, salīdzinot ar Štamera plāniem, norāda U. Pumpurs.
Savukārt otrā komandā ir ekonomists Uldis Osis, uzņēmēji Vasilijs Meļņiks, Guntis Rāvis, Gunārs Ķirsons, ekspremjers Māris Gailis, pārtikas rūpnieki Atis Sausnītis un Ivars Strautiņš, jurists Egons Rusanovs un citi, kopumā vairāk nekā 30 cilvēku. Viens no galvenajiem idejas bīdītājiem ir Uldis Pumpurs.
«Lai veiktu šo projektu, ir jābūt trim pusēm – mūsu akciju sabiedrībai, Latvijas valdībai un Baltkrievijai. Šis projekts būs labs ne tikai biznesa attīstītājiem, bet arī visiem Latvijas iedzīvotājiem. 2020. gadā šis projekts jau strādās ar peļņu. Peļņas masa varētu būt ap 560 miljonu,» uzsver U. Pumpurs.
Uz jautājumu, kas notiks, ja Latvijas sabiedrība nostāsies kategoriski pret jūsu plāniem un tauta pieprasīs referendumu, U. Pumpurs atbildēja: «Lai referendumu taisa tā otra kompānija ar Štameru priekšgalā. Es teiktu, ka tas ir idiotisms – rīkot referendumu uz emociju pamata. Esmu personiski bijis tajos novados, kas iziet uz Daugavas krastiem, un es zinu, kas tur notiek. Tas ir ārprāts. Tur ir nesakārtota vide, bezdarbs. Daudz runājam par tūrisma veicināšanu. Bet kurš tad uz turieni brauks, ja tur būs tāds bardaks?! Tāpēc vide ir jāsakārto, un mēs to izdarīsim.»
Sapnis par nepārtrauktu ūdensceļu no Baltijas jūras līdz pat Melnajai jūrai ir bijis dzīvīgs teju pusotru gadsimtu: 1854. gadā Krievijā tapa projekts par ūdensceļa izveidi, kas savienotu Daugavu ar Dņepru; 1911. gadā Krievijas Valsts dome pieņēma lēmumu būvēt šādu ūdensceļu, taču projektu izjauca Pirmais pasaules karš.