Apsverot jautājumu par tiesību aizsardzību tiesā, vienmēr aktuāls ir jautājums par juridiskās palīdzības izmaksām. Šo izmaksu segšana tiesas procesos ir guvusi dažādu risinājumu. Civillietās kopumā ir panākts līdzsvarots risinājums, kas motivē prasītājus nesniegt nepamatotas prasības, bet atbildētājus – laicīgi nokārtot savas saistības. Bažas raisa juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšana tajos tiesas procesos, kuros privātpersona vēršas pret valsti.
Saeimā šobrīd tiek izskatīti interesanti grozījumi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā. Atbilstoši grozījumu projektam par mantisko zaudējumu neuzskata ne tikai laiku un pūles, ko privātpersona veltījusi konkrētās lietas risināšanai, bet arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību.
Atklāti sakot, šāds likumprojekts šokē. Padomju laika izpratne par valsts rīcības nekļūdīgumu ir pagājusi un ir skaidrs, ka arī valsts var pieļaut kļūdas, radot privātpersonai tiesību aizskārumu. No tā nav pasargāts neviens. Bet nav saprotams, kāpēc kaitējuma atlīdzināšanas jautājumā valsts sevi grib nostādīt „vienlīdzīgākā” stāvoklī, salīdzinot ar pārējiem.
Izdevumu atlīdzināšana
Reti ir tie gadījumi, kad šobrīd vispār tiek atlīdzinātas juridiskās palīdzības izmaksas par administratīvo procesu tiesā. Turklāt izmaksātā atlīdzība ir salīdzinoši neliela. Ministru kabineta noteikumi, kas noteic atlīdzības izmaksas kārtību un tās apmēru, paredz atlīdzību pārstāvim tiesā triju latu apmērā par vienu darba stundu, bet ne vairāk par 20 latiem par pilnu darba dienu.
Savukārt Satversmes tiesas procesā juridiskās palīdzības izmaksas vispār netiek segtas. Tas gan nekavē likumā noteikt, ka Satversmes tiesa var atteikties ierosināt lietu, kad sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai. «Pietiekams» juridiskais pamatojums Satversmes tiesas praksē tiek pielīdzināts turpat vai izvērstai un zinātniskai attiecīgā tiesību jautājuma analīzei.
Salīdzinājumam var minēt, ka civilprocesā mantiska rakstura strīdos izdevumi advokāta palīdzības samaksai tiek atlīdzināti to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas. Tā rezultātā puse, kura zaudē procesā, atlīdzina otrai pusei izdevumus advokāta palīdzībai samērīgā apmērā.
Vai izdevumu atlīdzinājums ir sociālā palīdzība?
Apsverama būtu tā funkcija, kas jāpilda juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājumam. Lasot tiesību normas, kas reglamentē juridiskās palīdzības apmaksu, ir skaidrs, ka juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšana tiek pielīdzināta valsts sociālajai palīdzībai grūtības nonākušiem cilvēkiem. Piemēram, Administratīvā procesa likums sarežģītajās lietās paredz izdevumu atlīdzību, vienīgi ņemot vērā fiziskās personas mantisko stāvokli.
Manā skatījumā juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzības funkcija, pirmkārt, ir saistāma ar to, ka tiek veicināts valsts aparāta darbības tiesiskums. Joprojām nepamet izjūta, ka iestādes dažkārt atļaujas rīkoties bezatbildīgi, jo ir cieši pārliecinātas, ka nekādu nelabvēlīgu seku par to nebūs.
Otrkārt, izdevumu atlīdzība pilda iepriekšējā mantiskā stāvokļa atjaunošanas funkciju, tāpēc ir neadekvāti to pielīdzināt sociālajai palīdzībai. Arī uzņēmējiem ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu par valsts pieļauto tiesību aizskārumu. Tiesvedības procesā radušies izdevumi ir tieši saistīti ar šāda aizskāruma novēršanu. Domājams, ka Dienas Biznesa lasītājam nebūtu jānorāda, ka lietas risināšanā ieguldītais laiks un pūles vienmēr ir izsakāmas konkrētos izdevumu posteņos.
Tiesnesis – advokāts
Kā attaisnojums izdevumu neatlīdzināšanai administratīvajā procesā, parasti tiek minēts t.s. objektīvās izmeklēšanas princips, atbilstoši kuram tiesa ieņem aktīvu lomu un pati noskaidro lietas būtiskos apstākļus, kā arī dod tiem juridisku vērtējumu. Līdz ar to juridiskās palīdzības sniedzējs kļūstot „lieks” un tā funkciju izpildot tiesnesis.
Kopumā objektīvās izmeklēšanas principa ideja ir apsveicama. Tomēr pietiekoši neakcentēta paliek šīs idejas realizācijas praktiskā puse. Kā zināms, administratīvās tiesas noslodzes ziņā nav izņēmums un tiesneši ir spiesti ļoti īsā laikā izskatīt neskaitāmus strīdus. Augsti novērtējot tiesnešu profesionālo kvalifikāciju, tomēr nākas atzīt, ka pārmērīgā slodze deformē sākotnēji iecerēto procesa norisi. Bieži personām tiek pieprasīts pašām iesniegt nepieciešamos pierādījumus.
Turklāt joprojām paliek neatbildēts jautājums par to, kas palīdzēs privātpersonai sagatavot procesuālos dokumentus un sniegs nepieciešamās konsultācijas. Nedrīkst aizmirst, ka pierādījumu vākšana ir tikai viena daļa no tiesvedības procesa.
Diemžēl minētais raksturo kopējo valsts attieksmi, risinot jautājumus par tās atbildību privātpersonas tiesību aizskāruma gadījumā. Šāda attieksme gan nav vērojama gadījumos, kad, piemēram, sakarā ar neuzmanīgi kārtotu grāmatvedību VID rēķina uzņēmējam maksājamās nokavējuma un soda naudas. Iespējams, ka attieksmes dažādība ir saistīta ar amatpersonu bažām par sūdzību kopējā skaita pieaugumu, nodrošinot iedzīvotājiem juridisko palīdzību. Ja raugās no otras puses – ir taču ērtāk nedot iespēju izmantot kvalificētu palīdzību.
