«Pēdējās nedēļas SIA Līcis-93 Ģipkas zivju apstrādes ceha vadītāja Ņina Basalajeva pa telefonu runā daudz. Enerģiskā kundze baltajā halātā runā ar darba meklētājiem. Cehs, kurā top zeltainas šprotes stikla burciņās, atsācis strādāt maija sākumā, un zivju sagatavotāji te ir ļoti vajadzīgi. Tomēr pat ar samērā labu algu un citiem labumiem krietnus strādniekus nemaz nevar tik viegli piesaistīt,» raksta laikraksts Diena.
Dundagas centrā Diena satikusi pāris bezdarbnieku, kuri labprātāk saņem pabalstus nekā cehā ver brētliņas.
Tiesa, salīdzinot ar citiem novadiem, Dundagas novads izceļas ar to, ka maz ir garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa pabalsta saņēmēju. Novadā mīt aptuveni 4700 iedzīvotāju, no viņiem GMI pabalstu saņem tikai 17 trūcīgo ģimeņu un personu. GMI līmenis pieaugušai personai ir 40 latu, bērnam – 45. Bezdarba līmenis novadā ir zems – šogad 1. aprīlī tas bija 5,3% (vidēji valstī – 11,7%), liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati, skaidro laikraksts.
«Mēs jau viņus motivējam strādāt – saucam šurp, piedāvājam vakances, rakstām vienošanās protokolus, viņiem ir jāpiesakās darbā,» datus komentējusi Ineta Mauriņa, Dundagas novada Sociālā dienesta vadītāja. Pabalstniekiem, kuriem ir nelāgas atkarības vai neprasme rīkoties ar naudu, novadā GMI pabalstu vai tā daļu mēdz izmaksāt pārtikas talonos, protams, iepriekš ar pabalsta saņēmēju vienojoties. Patlaban gan ir tikai viens pārtikas talonu saņēmējs. Taču joprojām kāda daļa pabalstnieku ir vai nu ļoti izvēlīgi, vai arī nemaz nevēlas strādāt. I. Mauriņa Dienai sacījusi – novadā četros uzņēmumos ir vakances. Kūdras purvā meklē strādniekus, arī zivju apstrādes cehā, pārtikas veikalā, ēstuvē. To, ka sociālais dienests mudina savus klientus pieteikties darbā, pamanījuši arī darba devēji. Taču daļa strādāt īsti negrib.
Armands (50), vīrs elegantā spaidermena cepurē, stādījies priekšā kā četrdesmitlatnieks – GMI pabalsta saņēmējs. Jautāts, cik ilgi jau ir bez darba, viņš atmetis ar roku: «Kā es varu zināt, neatceros, smadzenes nestrādā.» Kad strādājis, tad gan smagi un dažādās vietās, arī mežistrādē. Tagad labprāt vēlētos cirst malku, taču šādu darbu varot dabūt tikai ar pazīšanos. Armands esot par vecu, piecdesmitgadniekus jau vairs nekur neņemot pretī. Tā viņam sacījis kāds paziņa. Vakanto darbvietu kūdras purvā gan viņš noraidījis: «Man mugura sāp. Kuņģis arī. Es nevaru turēt. Ja varētu turēt, būtu aizgājis.»
Arī par strādāšanu zivju apstrādes cehā Ģipkā Armands esot kategoriskās domās: «Es nemāku [zivis] vērt. Nē, nē, kur nu vēršana, tur ir jāsēž, tur kājas nogurst.» Arī Veneta (53) piebalsojusi: «Zivapstrādē esmu bijusi mēnesi pirms diviem gadiem, man veselība neļauj, nevaru izturēt to sēdēšanu.»
Armands uzskata – laba alga ir virs 200 latiem, pie trīssimt uz rokas. Taču ar savu 40 latu pabalstu viņš iztiekot: «Iztieku. No 40 latiem nopīpēju trīsdesmit. Pērku sarkano Main par latu piecdesmit pieci.» Jautāts, ko darītu, ja pabalstu viņam noņemtu, tā kā brīvās darbvietas viņš atsakās pieņemt, Armands teicis: «Tad haltūru kaut kur uztaisīšu, malku paskaldīšu.» Ogās un sēnēs gan viņš neiešot – nepazīstot ne vienas, ne otras. Armands arī šaubās, vai kāds uzņēmums vēlētos viņu ņemt darbā – viņu te labi pazīstot.