Ja cilvēks Latvijā atļaujas kaut kam iebilst, viņam daudz kas var tikt piekabināts – stagnāts, pārāk vecs, ieguvis sliktu izglītību, bijušais komunists, čekists, Ventspils atbalstītājs… Tā uzskata kādreizējais izmeklētājs, uzņēmējs un Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.
Savulaik viņš bija pazīstams kā viens no latviešiem, kuri tika iekļauti PSRS slavenajā Gdļjana – Ivanova grupā. Neatkarības gados, pārtraucot darbu valsts struktūrās, Aivars Borovkovs pievērsās jurista karjerai, kā arī uzņēmējdarbībai. Viņš faktiski vienmēr atļāvies, kā pats saka, palaist muti, pauzdams viedokli par valstī notiekošajiem procesiem, turklāt tādu, kas nereti ir pretējs valdošajam. Borovkovs pat lepojas ar to, ka publiski viņa izglītotības pakāpi apšaubījusi kādreizējā Valsts prezidente.
Jūs esat bijis pretinieks vairākiem procesiem, kuros Latvijas valsts ir iesaistījusies. Kā jūs šobrīd kopumā raksturotu situāciju šajā valstī?
Viss jau patiesībā ir ļoti loģiski – uz kurieni gājām, uz turieni arī esam atnākuši.
Kādā ziņā?
Piemērām, situācija jurisprudencē ir pilnīgi jauna, turklāt ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. It kā moderno uzlabojumu vārdā nākas veikt soli uz aizmuguri un rakstīt pilnīgi precīzus definējumus. Ir taču lietas, kas ir pilnīgi pašsaprotamas – protokolu nevar rakstīt ar zīmuli utt. Tas nevienā likumā nav ierakstīts, bet nu acīmredzot tas ir jādara. Turklāt šādas izmaiņas tiek veiktas ar attieksmi, ka tie, kuri ir kaut kam «pret», tie ir vecmodīgi. Ar šāda veida argumentiem tiek panākts, ka tad, ja cilvēks atļaujas kaut kam iebilst, viņam daudz kas var tikt piekabināts – stagnāts, pārāk vecs, ieguvis sliktu izglītību, bijušais komunists, čekists, Ventspils atbalstītājs, sorosietis… Pārmešanās no apspriežamās tēmas uz subjektu notiek ļoti mīksti un izplatīti.
Laiku pa laikam par Latvijas tiesu sistēmu izskan ne īpaši glaimojošas replikas – lietas uz priekšu virzās lēni, noteiktas personas neviens tā īsti negrib tiesāt, divi tiesneši jau paši iesēdināti… Kāda, jūsuprāt, ir šodienas situācija Latvijas tiesu sistēmā?
Ļoti normāla. Tā ir atbilstoša visai valstij. Nevar būt tā, ka ir viena joma, kas ir pilnīgi perfekta un izcila, bet kāda cita no konteksta izrauta joma ir pilnīgā grīstē. Tā nemēdz būt. Kāda ir sabiedrība, kādi ir nodokļu maksātāji, tāda ir arī jurisprudence. Neviens nav labāks par pārējiem. Ar to es negribu teikt, ka ar situāciju tieslietu jomā viss ir pilnīgā kārtībā, bet tur viss ir atbilstošs tam, kāds ir kopējais līmenis valstī.
Bet kas tad nav kārtībā? Ko vajadzētu mainīt?
Varbūt vajadzētu nevis kaut ko mainīt, bet gan skatīties, vai katras piedāvātās izmaiņas būtu attaisnotas. Piemēram, nesen dzirdēju radio ziņās, ka KNAB piedāvā variantu, kā vajadzētu organizēt politisko partiju finansēšanas sistēmu. Man šķiet, ka tas ir idiotisms kubā – iestāde, kam ar likumu ir noteikta funkcija uzraudzīt, pati izstrādā noteikumus, ko tā grib uzraudzīt. Tas ir tāds juridiskais kretīnisms, ka lielāku pat grūti ir nosaukt. Savukārt nodokļu likumus mums raksta nevis finansisti, cilvēki, kas saprot makroekonomiku, bet gan VID darbinieki, nodokļu administratori.
Mums daudzas izmaiņas tiek pasniegtas kā uzlabojumi, taču patiesībā tās neuzlabo sistēmu. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir alkohola aprites likums – es kā nedzerošs cilvēks to droši varu pieminēt. Tā vietā, lai valsts pelnītu naudu, tā aizliedz tirgot alkoholu pēc desmitiem vakarā. Ja reiz valsts politika ir vērsta uz to, lai tiktu ierobežots alkoholisms, tad varētu noteikt, ka no 10 līdz 11 vakarā ir jāpieliek 10 % pie cenas, no vienpadsmitiem – līdz 15 %, bet vēl vēlāk – vēl vairāk. To procentu lielums ir tehnikas jautājums. Savukārt tagad situācija ir tāda, ka piektdienas vakarā pēc desmitiem, braucot mājās, nevar nopirkt pudeli šampanieša, toties pirmdien jau astoņos no rīta var pieliet acis un, būdams pilnīgā «ķēmā», doties uz darbu. Es neredzu tajā loģiku. Igauņi ir aizlieguši alkoholu tirgot līdz desmitiem rītā – lai deviņos no rīta vēl var priekšniekam parādīties acīs skaidrā prātā. Šādas muļķības tiek vienkārši tiražētas no valsts uz valsti. Tas varbūt ir tāds kā sīkums, bet tā mums notiek ar daudz ko. Juridisks idiotisms ir arī ceļu policijas vadības paziņojums, ka par braukšanu dzērumā vadītājam ir jāatņem tiesības uz mūžu.
Kāpēc?
Es vēl saprotu, ka slepkavam var noteikt brīvības atņemšanu uz mūžu, bet atņemt autovadītājam tiesības uz mūžu – tā ir parakstīšanās bezspēcībā. Tas nav risinājums. Es piekrītu, ka sodi varētu būt daudz lielāki, nopietnāki. Turklāt jāsoda ir autovadītāji, nevis, kā tas tiek darīts tagad – tiek taisīts bizness, sodot automašīnas.
Ja kādam būtu patiess mērķis lietas valstī sakārtot… Droši vien būtu jāuztaisa likumu inventarizācija kopumā. Viena no jomām, kas ir riska zona, kur parādās konflikti, noteiki ir nodokļu likumi. Tāpat nopietni vajadzētu inventarizēt ceļu satiksmes zīmes, lai tas nav pelnīšanās bizness. Ārkārtīgi daudzas lietas ir deformētas, ņemot vērā, ka visur ir ļoti liela politiskā klātbūtne un tas automātiski nozīmē arī politisko grupu intereses. Tas ir aizgājis tik tālu, ka pat sodu politika ir kļuvusi tāda, ka sodam ir zudusi prevencijas nozīme un tās vietā ir vēlme ieriebt, atriebties, nodarīt tā, lai cilvēkam būtu slikti. Viss tiek virzīts uz to, lai cilvēku kaut kādā veidā aizskartu. Ja vecāki parakstās savā bezspēcībā, viņi savus bērnus sāk sist. Pasaulē šie procesi ir līdzīgi visās jomās. Šobrīd legālā prezumpcija sāk iespiesties ne tikai nodokļu sfērā, bet arī, piemēram, tajā jomā, ko sauc par terorismu jeb «cīņu ar terorismu».
Latvijas justīcijā ir vairākas lielas problēmas. Pirmkārt, ir notikušas izmaiņas, un mēs esam nonākuši situācijā, kad varam saņemt likumīgu, bet netaisnīgu spriedumu. Otrkārt, tika radīts administratīvais process kā indivīda aizsardzības mehānisms pret valsts ierēdņu un amatpersonu patvaļu, taču es atļaušos teikt, ka bieži vien ir pārprasta tā visa loma. Rodas sajūta, ka bieži vien tiesneši jūtas kā valsts aizstāvji, turklāt nevis katra tās indivīda, bet gan ierēdņu. Ir daudz tādu gadījumu, kas veicina nihilismu, neticību tiesu varai kā taisnīguma instrumentam. Treškārt, katastrofāli krīt represīvo iestāžu darba kvalitāte.
Kas jums par to ļauj domāt?
Ir tāda joma kā krimināltiesības – es tajā vairs nenodarbojos, taču patiesībā pārzinu to visprofesionālāk. Es redzu tendenci, ka tiek prasītas arvien lielākas tiesības un pilnvaras, jo citādi nevar panākt rezultātu. Varam jau runāt par Antimafijas likumu, taču šajā «pīļu dīķī» neviens mafiju nav redzējis. Tikpat labi pasākumā Dziedi ar zvaigzni varam sākt dalīt Grammy balvas. Tiek operēts ar jēdzieniem, kuru izmantošanai nav nekāda pamata.
Viens no ekonomiskās krīzes stūrakmeņiem ir tas, ka tie, kas rada nodokļu naudu, algu ziņā paliek nekonkurētspējīgi ar tiem, kas šo naudu tērē.
Cik godprātīga vai negodprātīga, vai arī varbūt korumpēta, jūsuprāt, ir Latvijas tiesu sistēma?
Te ir jārunā par korupciju mazliet plašākā nozīmē, nekā tas ir ierasts. Ar jēdzienu korupcija pie mums saprot kukuļošanu, taču tikpat kā netiek runāts par tādu franču tiesībās diezgan zināmu jēdzienu kā tiesību ļaunprātīga izmantošana. Par situāciju, kad persona, kas ir apveltīta ar varu, pat negūstot no tā nekādu materiālu labumu, izmanto iespēju cilvēku aizskart, čakarēt. Izbauda to. Piemēram, braucot ar automašīnu, cilvēks parasti rēķinās, ka noteiktā laikā viņš nokļūs galapunktā. Taču pēkšņi šis vadītājs, kurš nav pārkāpis noteikumus, pilnīgi bez iemesla tiek apturēts, Rīgas pantomīmas līmeņa solī policists apstaigā viņa auto, trijos naktī viņam parādās interese, vai šim vadītājam ir apdrošināšana, vēl kaut kas… Redzot šā policista žēlās acis, sāk kļūt skaidrs, ka viņam kaut kā ir jāpalīdz – viņš ir tāds kā leitnanta Šmita mazbērns. Mums ir arī vesela virkne ierēdņu, kuru darbības princips ir šāds – es taču jums saku, lai jūs nākat rīt, bet jūs visu laiku nākat šodien… Šis princips strādā nevainojami.
Kā redzat šobrīd izveidojušos situāciju ar KNAB: iepiekšējais vadītājs atlaists, jo birojā ir problēmas ar zagšanu, par pašu zādzības faktu viss ir pieklusis, bet jauna vadītāja joprojām nav?
Šī situācija, manuprāt, ir komiska līdz ārprātam. Tā būtu smieklīga līdz asarām, ja vien neskartu mūs pašus. Ja man piedāvātu šo amatu… To nemaz nedrīkstētu darīt, jo es vispirms apsvērtu, vai šāda iestāde mums vispār ir vajadzīga. Lai Latviju starptautiski iebīdītu tajā vietā, kur tai ir jābūt, ļoti labi ir iestāstīt, ka šeit visi ir korumpēti, slikti, negodīgi un zaglīgi. Zināms pamats tā runāt gan droši vien ir arī starptautiski, jo izrādās, ka mēs pat kaut kādas labvēlības esot pirkuši. Turklāt lielākā nelaime ir tā, ka mūsu sabiedrība ir sadalīta divās daļās – tajos, kas kaut ko drīkst, un tajos, kas nedrīkst.
Kuri tad, jūsu skatījumā, kurā kategorijā ietilpst?
To visu var skatīties no dažādiem skatpunktiem. Tie, kas ir pie varas, šķiet, ka viņi drīkst, bet tie, kas nav – nedrīkst. Opozīcijā esošie un viņu atbalstošie mediji uzskata otrādi. Un tas viss izpaužas arī jezgā ap KNAB. Tas nekas, ka tur ir zagta nauda – tur taču ir savējais, kas cīnās par mūsu lietu. Tāda ir bijusi nostāja. Gatavība pievērt acis par savējiem, toties nosist pretējo pusi pilnīgi par jebko… Turklāt, taisot publiskus šovus, izrādīšanos. Ir bīstami, ja likums tiek piemērots atbilstoši tam, kā attiecīgā persona pozicionējas sabiedrībā.
KNAB un tā satelītorganizācijas – Mozaīka, Providus, Delna – diemžēl ir diskreditējuši pašu šā biroja ideju. Nenoliedzami pret negodīgām amatpersonām ir ļoti asi jāvēršas un tās jāsoda. Taču šī ideja ir diskreditēta. Tāpēc domāju, ka KNAB ir vai nu jālikvidē, vai arī jāiekļauj Drošības policijas sastāvā. Esmu arī teicis premjeram, ka konkurss uz šo amatu nav vajadzīgs, jo būs ārkārtīgi liela jezga ap to. Kas tad būs cilvēki, kuri vērtēs kandidātus? Kas būs šādas komisijas tiesneši? Klaigājošās sabiedriskās organizācijas, kas uzskata, ka tām ir jābūt šajā komisijā. Pasakot, ka komisijā ir jābūt sabiedriskā sektora pārstāvjiem, minētās organizācijas ar to pozicionē tikai sevi, nepieļaujot domu, ka tur varētu būt kādas citas, profesionālas organizācijas.
Glābiet bērnus arī ir sabiedriska organizācija…
Jebkas. Būs ārkārtīgi liela plēšanās par to, kas būs komisijā, kā arī mēģinājumi diskreditēt tās locekļus. Interesanta ir arī nesen izskanējusī informācija, ka tiks veidoti speciāli noteikumi, kā uzglabāt izņemtos lietiskos pierādījumus. Tātad KNAB tiks skaidrots, ka izņemtās mantas neklātos zagt, ka tas nav «nohamīts» pašiem priekš sevis, ka darbiniekiem no tā nepienākas noteikts procents par grūtu darbu nakts stundās. Tas, kas notiek ar to organizāciju, ir ļoti skumji. Es te redzu zināmu līdzību ar padomju laikiem, kad līdzīgā privileģētā situācijā bija Drošības komitejas darbinieki. Tur gan pašai sistēmai bija ļoti liela pašdisciplīna.
Vai nebūs tā, ka, lai kādu cilvēku arī atradīs KNAB vadītāja amatam, viņam tajā pašā dienā atradīsies savs skelets skapī?
Protams, tā būs.
Tad mēs tā arī paliksim bez KNAB vadītāja?
Jāieceļ jau viņš būs, un arī jāstrādā viņam būs. Bet es šo cilvēku neapskaužu, ņemot vērā to ārprātīgo situāciju, kāda valstī ir radusies. Ja vien būtu politiskā griba, valstī vajadzētu ieviest normatīvu – aizsardzības sistēmu personām, kuras nozīmē amatos. To vajadzētu izdarīt, lai šeit beidzot sāktu darboties stulbās amerikāņu filmās rādīto laulību ceremoniju princips, kur mācītājs saka – ja kādam ir iebildumi, lai saka tos uzreiz, vai arī klusē līdz kapam. Ja personu nominē kādam amatam, viņu var apspriest, bet brīdī, kad tā ir apstiprināta amatā – viss!
Laikā, kad par KNAB vadītāju ievēlēja Alekseju Loskutovu, sabiedrības noskaņojums pret viņu bija visai negatīvs, savukārt brīdī, kad viņš tika atbrīvots no amata, viņš jau bija teju...
Glorificēts. KNAB vispār manā skatījumā ir perversi ieņemts, un tagad mēs to izdzimteni saņemam pilnā krāšņumā.
Šobrīd rodas iespaids, ka, lai kuram tiesnesim tiktu uzticēta tā sauktā Aivara Lemberga lieta, visi atrod kādu iemeslu, lai no tās atkratītos. Kur, jūsuprāt, ir problēma?
Vienalga, ko es atbildēšu uz šo jautājumu, es kļūšu par politiski nopirktu vai angažētu. Ja es atbildēšu, ka Lembergam vieta ir cietumā, ka viņš ir saraujams gabalos, un visiem viņa radiniekiem jāatņem viss, kas viņiem pieder, es uzreiz palikšu interesants kā intervējamais vienai mediju daļai. Savukārt, ja pateikšu, ka ir jāskatās pēc likuma un gadījumā, ja izrādās, ka šī ākstība ne ar ko neattaisnojas, bet tā sauktajā Grinberga lietā ir jāsauc pie atbildības procesa virzītāji… Laikrakstu slejās ir ļoti riskanti apspriest Aivaru Lembergu, jo, atkarībā no atbildes, uzreiz tiek piekarināta noteikta birka.
Abstrahēsimies no Aivara Lemberga. Ir cilvēks, apsūdzētais, kura lietu neviens tiesnesis vismaz pagaidām tā īsti negrib skatīt…
Tad mēs varam runāt par to, ka šajā valstī valda samērā vāji angažētu mediju diktatūra. Tiesnesim bieži vien ir jāizdara mežonīgs pilsonisks varoņdarbs, iznesot spriedumu, kas ir pretējs tam, ko kāds medijs ir nodefinējis pūlim. Viņam ir pateikts, kas būs. Ja izrādās, ka tiesnesis atļaujas izspriest kaut ko citu, viņš sevi ir pakļāvis publiskai linča tiesai. Cieņas pret varas atribūtiem, tās izpausmi nav nekādas. Tas nozīmē, ka tiesnesi var publiski nosist – viņu jau neviens nesargā. Tādējādi šobrīd, saistībā ar Aivara Lemberga lietu, jebkurš ar pašaizsardzības instinktu apveltīts tiesnesis mēģina savās rokās karstu kartupeli neturēt.
Toreiz, kad Lembergu aizturēja, es teicu – jā, deviņdesmitajos gados tiesiskā situācija bija tāda, ka kādu varētu saukt pie atbildības un sēdināt. Taču Lembergu es redzētu šādu cilvēku trešā simta beigu daļā.
Kas tad ir galvgalī?
Es nesaukšu vārdā nevienu. Ilgi pirms šīm visām nepatikšanām es Aivaram Lembergam teicu – kamēr tu nostājies pret kaut kādām varas vajadzībām lokāli Latvijā, tikmēr tu pārvaldi laukumu, taču tajā brīdī, kad ar savu izrunāšanos sāc aizskart kādas intereses ārpus Latvijas, rēķinies, ka atradīsies vēl kāds spēlētājs no malas. Var slidot pa arēnu, aplecot pilnīgi visiem riņķī, perfekti stāvot uz slidām, un viss ir skaisti, taču nevar zināt, no kuras vietas skatītāju zālē kāds iedomāsies ieplivināt ar pudeli pa galvu.
Kā intereses tad viņš ir aizskāris?
Ārkārtīgi daudzas.
Bet vai tas nozīmē, ka Aivara Lemberga lieta tā arī var palikt bez izskatīšanas, jo nebūs neviena, kas to gribētu darīt?
Kādam jau tas būs jādara. Kādam, kurš nevarēs atkratīties.
Vai, jūsuprāt, šo lietu negaida eksbaņķiera Aleksandra Laventa lietas iznākums? Tās izskatīšana ieilga vairākus gadus, un finālā viņš panāca sev labvēlīgu spriedumu starptautiskajā tiesā par to, ka pārāk ilgi nav bijis spriedums.
Nekādā gadījumā es negribētu šeit vilkt paralēles. Aleksandra Laventa gadījums pierādīja Latvijas justīcijas izgāšanos. Viņa lieta ir drausmīgākā pļauka 600 tūkstošiem šīs valsts iedzīvotāju, kuri tika piemānīti no toreizējās valdības un bankas vadības puses – ar mierinājumu, ka viss kārtībā, un ar nespēju tikt galā ar šo krimināllietu.
Bet scenārijs ir ļoti līdzīgs…
Jā, jo likums jau ir viens un tas pats. Tomēr šos gadījumus nevajag salīdzināt.
Ar Aivaru Lembergu ir kāda cita interesanta lieta. Viņš ir pietiekami situēts cilvēks, spēj algot labus advokātus, kuri spēj argumentēti sistēmai stāvēt pretī. Viņš pats ir uzdevis jautājumu – kas šādā situācijā notiktu ar cilvēku, kam naudas nav – viņš jau būtu samalts. Redzot, kādā kvalitātē šīs lietas sakarā viss ir bijis, dzirdot publiskās ziņas par to, kas šobrīd notiek, es prognozēju, ka Latvijai ir gaidāms viens ārkārtīgi liels kauna pleķis.
Runājot par advokātiem… Latvijā laiku pa laikam tiek apkopots ietekmīgāko advokātu saraksts, tops. Kas, jūsuprāt, ir saprotams ar jēdzienu ietekmīgs advokāts?
Paskatoties šos ietekmīgo advokātu sarakstus, tur nevar atrast nevienu krievu uzvārdu. Tāpat starp tiem bagātajiem cilvēkiem, kurus taisa par oligarhiem, arī cittautiešu faktiski nav. Ja kādreiz uztaisītu patieso miljonāru sarakstu, tur latviešu būtu tikai aptuveni kādi 10 %. Ar to es gribu teikt, ka mums ir pašiznīcinoša sevis apķēzīšana ļoti augstā līmenī, kamēr krievu presei Latvijā ir divas tabu tēmas – savi politiķi, kā arī savi ietekmīgi un bagāti cilvēki. Pat Vladlena Dozorceva šķiršanās process tiek atainots latviešu, nevis krievu presē.
Vai tiešām uzskatāt, ka apzīmējums «ietekmīgs advokāts» ir šo cilvēku apķēzīšana?
Nē, es šajā gadījumā runāju par mistiskiem reitingiem. Ko gan nozīmē jēdziens ietekmīgs advokāts? Es tagad nesaukšu nevienu vārdā, taču zinu virkni juristu, pēc kuru pakalpojumiem ir pat zināma rinda, un viņi netaisās kļūt par advokātiem. Viņus neinteresē strādāt kā ģimenes ārstam, esot speciālistam pilnīgi par visu – sākot ar kāju sēnītēm un beidzot ar totālu tuvredzību. Viņi ir speciālisti savā jomā. Savukārt runas par lietu pirkšanu ir pašu juristu radītas. Vienkārši cilvēki neprot ar cieņu zaudēt tiesu procesus. Nav taču nekā vienkāršāka, kā paskaidrot klientam procesa zaudējuma iemeslu – otra puse bija visu nopirkusi.
#1/4
#2/4
#3/4
