Broņislava Zīle augļkopībai pievērsās pirms astoņiem gadiem, tagad Līvānu novada Rožupes pagastā saimniecībā Zīlītes ābeļdārzs iekopts nepilnu 5 ha platībā. Dārzi sākuši intensīvi ražot, taču rūpju netrūkst - ir grūtības atrast cilvēkus ābolu novākšanai, glabātavas telpas izrādījušās pārāk mazas. Ar šādām problēmām augļkopji šogad saskārušies arī Vidzemē un Kurzemē, raksta žurnāls Agro Tops.
Pirms astoņiem gadiem stādītais dārzs sācis intensīvi ražot. Pirmie kociņi Zīlītēs iestādīti 2004. gadā, laika gaitā ar ābelēm aizņemtās platības kļuva lielākas (papildu jau esošajiem pieciem hektāriem šogad iestādīts vēl viens hektārs). Ja saimniecībai būtu resursi attīstībai un pieejams darbaspēks, tad tagad būtu īstais laiks dārzus paplašināt vēl, norāda žurnāls.
Taču šobrīd nepietiekot spēka apsaimniekot jau iestādīto. «Man šķita, ka raža pieaugs pakāpeniski un tā nesagādās problēmas, taču šogad sirds sāp, skatoties, kā āboli lauž kociņiem zarus,» stāstījusi saimniece. «Jārēķinās, ka raža katru gadu būs arvien lielāka,» viņa piebildusi.
Lai stabilizētu ienākumus un izmantotu lauksaimniecības zemi, saismniecībā ir arī neliels gaļas liellopu ganāmpulks. Dārzos var saskaitīt 19 ābeļu šķirnes. Augļudārzā pushektārā iestādītas arī plūmes un bumbieri, tikpat lielā platībā arī mellenes un cidonijas. «Mellenēm perspektīvu neredzu, jo platības ir pārāk mazas, droši vien ar laiku tajā vietā stādīsim cidonijas. Nedaudz gar ceļa malu iestādīju arī smiltsērkšķus,» skaidrojusi B. Zīle. Daudzās ogulāju un augļukoku sugas stādītas, lai būtu plašāks sortiments, taču nu B. Zīle apsverot domu specializēties tikai to kultūru audzēšanā, kas labāk padodas un ko vieglāk realizēt - āboli, bumbieri un cidonijas.
Arī Rožupes ābolu audzētāji jau ceturto gadu piedalās Skolas augļa programmā. «Skolas auglim ir labāka cena, nekā tirgū pārdodot. Daudz labāka,» atklājusi B. Zīle. Taču viņa esot neizpratnē par programmas īstenošanas noteikumiem. Sākotnēji teikts, ka šī programma domāta mazo augļkopju atbalstam, lai viņiem būtu iespējams realizēt savu produkciju tuvākajās skolās. «Bet izrādās, ka arī tur lielās saimniecības mazās izspieda! Līvāni no mums ir 9 km attālumā, taču mēs savus ābolus Līvānu bērniem nevaram vest. Viņiem jāēd Ezerkauliņu burkāni!» viņa stāstījusi žurnālam Agro Tops.