«Varu pateikt, ka summa, ko no valsts budžeta saņem Latvijas zinātne, ir apmēram līdzvērtīga ar viena vidēja izmēra Vācijas institūta budžetu. Mēs dzīvojam pilnīgi citu skaitļu pasaulē, lai izpildītu prasības, ko izvirza Rietumos,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze sacījis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, prof. Dr. Juris Ekmanis.
«Neviens zinātnieks Latvijā nav kļuvis miljonārs. Piedevām kā zinātnei, tā augstākajai izglītībai pāri klājas iespaidīgs birokrātijas presings. Tur pamatuzstādījums – ja zinātnieks vai pasniedzējs kaut kādā veidā pretendē uz budžeta latiem, tad viņš ir potenciāli aizdomīgs. Kontrolējams, novērojams, it kā viņš sēdētu un domātu, kā man kaut ko noblēdīt. Tas ir dziļi aizvainojoši, un visu laiku nākas attaisnoties. Zinātnieks raksta atskaites, precizē, vāc tramvaja biļetes kā pierādījumus, ka braucis no objekta uz objektu, – slīkst papīru jūrā. Tikko satiku slavenu akadēmiķi. Viņš saka – izmisums, es taču pie zinātnes netieku! Rakstu, rakstu, jo esmu dabūjis valsts pasūtījumu – nemitīgi jātaisnojas. Tas nenogalina fiziski, bet tas jaunos galīgi no Latvijas izdzīs ārā. Šis ir tas bīstamais paņēmiens, kā dabūt jaunos prom, – ar birokrātiju. Vācijā viņi ieiet laboratorijā, saka – vajag tādu un tādu aparātu. Labi, nopirksim – viņiem atbild. Zinātnieki ķeras pie darba, strādā, nedomājot ne par atskaitēm, ne tabelēm,» skaidrojis Zinātņu akadēmijas prezidents.
«Beidzamajos gados ministriju ir vadījušas zinātnieces. Sevišķi par Baibu Rivžu un Inu Druvieti jāsaka – viņas ļoti centās zinātnei palīdzēt,» atbildot uz laikraksta jautājumu, vai attieksmi pret zinātni neietekmē tas, kāds ministrs ir pie varas Izglītības ministrijā, sacījis Ekmanis.
«Kā es saprotu – kaut izcilākais no zinātniekiem atnāktu par ministru, bet viņš ierodas tajā mājā ar smagnējo aparātu un iestrādātiem principiem, kuram kura mapīte pārceļo. Ministrs saka – strādāsim pa jaunam! Ierēdņi smaida, jo zina, ka kādus var samainīt vietām, bet nevar visus palaist vaļā, izvēdināt māju. Viens nav karotājs. Pat ministram uzņemoties pilnu atbildību, vēl nenozīmē, ka viss noies apakšā līdz ierēdņu masai un taps izpildīts. Atradīs simt un vienu iemeslu, lai nedarītu to, ko var izdarīt,» viņš stāstījis.