Latvijas Satversmē – vissvarīgākajā un svētākajā dokumentā – ir apliecināts, ka «ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta».
Tas pierāda, ka cilvēka nevainība ir vērtējama augstāk par visu. Nevainība ir viņa lielākais lepnums, kuru, atšķirībā no goda, vīrišķības, bagātības un citām pasaulīgām lietām, nedrīkst tā vienkārši apšaubīt. Šo nevainības plīvuru drīkst noraut tikai pilnvarotas personas ļoti īpašos apstākļos.
Varēja arī gadīties, ka kāda no iesaistītajām pusēm nav spējīga garantēt partnera likumīgo interešu apmierināšanu. Tādā variantā klāt stāvētājas kalpoja par lieciniecēm šķiršanās procesā, ko nekavējoties ierosināja turpat uz karstiem palagiem. Ja bija pārkāptas vīra tiesības uz nevainīgu dzīvesbiedri, tad sievieti parasti izdzina no ciema. (Runā, ka tā darīja arī Latgalē.) Bet, ja vīrs nespēja nodrošināt savas sievas tiesības uz pilnvērtīgiem laulātās dzīves priekiem, tad sieviete saņēma atļauju meklēt jaunu vīru. Lai neatgadītos šādi nesmukumi un ģimenei netiktu nodarīts kauns, dažādas tautas meklēja dažādus risinājumus. Runā, ka Turcijā (baumas klīst arī par Latgali, bet pilnīgi droši to nevar apgalvot) vīrietim pirms precēšanās ir jāapliecina sava varēšana. Bet tā kā topošās sievas un viņas tēva klātbūtnē ar citu sievieti darboties būtu samērā nepieklājīgi, tiek izmantotas ēzeļmātītes. Savukārt dažās Klusā okeāna salu tautās ierasta lieta ir topošo ģimenes cilvēku apmācība tuvības noslēpumos. To veic pieredzējuši speciālisti, kas ik pa laikam savācas no tuvējās apkaimes un notur tādas kā meistarklases, ko pavada vīna lietošana un mūzikas instrumentu spēlēšana visas nakts garumā. Pirmajiem Rietumu ieceļotājiem šādas nodarbības bija kas šokējoši neredzēts, un savās dienasgrāmatās viņi tās aprakstīja kā «barbariskas orģijas, kur tēvs kopojas ar meitu, brālis – ar māsu». Tomēr par spīti balto cilvēku skepsei, laikam jau tas darbojas, jo šajā kultūrā laulību šķiršanas problēma tikpat kā nepastāv. Iespējams, iedvesmojoties no šī piemēra, Bērnu un ģimenes lietu ministrija piedāvā Jaunlaulāto kursus arī Latvijas iedzīvotājiem. Klīst gan ziņas, ka to saturs esot vairāk runāšana, nekā darīšana, un varbūt tieši tādēļ nekādu vērā ņemamu interesi par šiem kursiem jaunie pāri nav izrādījuši.
Mūsdienās likums vairs nenodrošina vīriešus ar nevainīgām sievām, ne sievas – ar varošiem vīriem. Baltās kāzu kleitas, kuru mērķis ir signalizēt un simbolizēt līgavas nevainību, paliek aizvien kuplākas, attiecīgi pašam nevainīgumam proporcionāli samazinoties. Nevainību arī vairs nav tik viegli nosargāt, toties ir kļuvis vieglāk to atjaunot. Ķīnā plaši populāras kļuvušas operācijas, kuru mērķis ir ar modernām tehnoloģijām palīdzēt saglabāt senas tradīcijas. Ilgas pēc senajām ieražām un nevainīguma saglabājušās arī starp modernajiem latviešiem – kad tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents, galvenais kritiķu iebildums bija: «Viņš nav nevainīgs!» Tas krasi disonēja ar Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu, kurai, spriežot pēc oficiālajām hronikām, «Saeimas izšķirošā balsojuma laikā mugurā bija raibā blūzīte ar balto apkaklīti kā politiskās nevainības simbols, un ko sabiedrība nav aizmirsusi līdz šai dienai». Varbūt problēma slēpjas apstāklī, ka sievietēm gan ir speciāli apģērbi, kas simbolizē viņu nevainību, bet vīriešiem jāģērbjas visiem vienādi – vienalga, vainīgs vai nevainīgs, apliecinājis savu varēšanu vai ne, no Rīgas vai kaut no Latgales.