Nebūvēt pasīvu nav jēgas. Lasi raksta galerijā!

Plašāk par pasīvo ēku būvniecību lasāms jaunākajā Dzīves garšas žurnālā.

Žurnālu visi laikraksta Dienas Bizness abonenti saņēma bez maksas, bet tas arī nopērkams mazumtirdzniecībā lielākajās preses tirdzniecības vietās.

Nopērkams arī elektroniskā versijā > https://www.dbhub.lv/dzives-garsa

LASI ARĪ:

Žurnālā Dzīves garša: Māja ir jāceļ tad, kad nav naudas

Jau otro gadu Izdevniecība Dienas bizness izdod žurnālu Dzīves Garša, šogad plānoti četri izdevumi. Žurnāls meklē atbildi uz jautājumu, kas ir dzīves garša. Katrā izdevumā ir savs fokuss, bet pārējās rubrikas turpinās visos izdevumos: afiša, stils un statuss, ceļojums, interjers.

Jaunākais Dzīves Garšas izdevums ir kā svaigs gaisa malks, tuvojoties pavasarim. Šoreiz fokuss ir uz zaļo domāšanu, apkopojot informāciju par jaunākajām tehnoloģijām atjaunojamās un zaļās enerģijas jomā, kā arī uzmetot kritisku skatu zaļajai dzīvošanai un apskatot, kādi ir zaļā dzīvesveida ekonomiskie ieguvumi ilgtermiņā. Centrālā intervija ir ar Agni Apermani, kurš pats savām rokām ceļ zaļo māju – viņa pieredze un pārdomas par šo projektu, kā arī profesionāļa skats no malas.

Jaunākais žurnāls visiem abonentiem ir bez maksas, šodien tirdzniecībā tas ir kopā ar laikrakstu, kā arī divus mēnešus būs nopērkams mazumtirdzniecībā lielākajās preses tirdzniecības vietās.

«Viss radošais, labākais man ir nācis, sēžot pie sava galda uz sava krēsla jērādas, atļaujoties ik pa brīdim atrauties no darāmā kādam niekam - putnu vērošanai, iziešanai uz terases, burkāna uzgraušanai vai suņa bužināšanai,» Dienas Bizness izdotajam žurnālam Dzīves garša stāsta rakstniece, aģentūras Golin tekstu autore Dace Rukšāne, kura dzīvo nesen uzceltā mājā un, to ceļot, arhitekte Zane Tetere ieplānoja vienu istabu kā kabinetu speciāli rakstnieces vajadzībām.

«Mājās es varu strādāt arī četros no rīta, ja pamostos, vai divpadsmitos naktī. Varu pa dienu aiziet sēnēs vai uz mežu. Man tas ir svarīgi - neierāmēties. Būtībā man ir divas darbavietas - viena kabinetā nopietnākiem darbiem, bet otra viesistabā pie galda. Izvēlos katru reizi to, kas vairāk rezonē konkrētajam darbam. Viesistabā man mazliet traucē tas, ka reizēs, kad atnāk ciemiņi vai ģimene grib kopīgi paēst, man visi savi loriņi ir kaut kur jānovāc, un tas ir ķēpīgi. Toties viesistabā es pa logu redzu putnu barotavu, tāpēc ziemā vairāk strādāju tur, nevis kabinetā,» viņa stāsta.

Žurnālā Dzīves garša: Māja ir jāceļ tad, kad nav naudas

Monami Frost (īstajā vārdā Irēna Straume) karjeru veido vairākās jomās, turklāt dažādās realitātēs – interneta vidē un fiziskajā pasaulē.

Viņa ir modele, sava apģērbu zīmola un vegāniskā restorāna īpašniece, kā arī sociālo mediju zvaigzne ar brangu sekotāju pulku – 1,6 miljoniem Instagram un 709 tūkstošiem cilvēku Youtube kanālā. Tomēr visam pāri viņas dzīves lielākā kaislība, aizraušanās un sirds pieder ģimenei – vīram un divām meitiņām.

Fragments no intervijas, kas publicēta laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša:

Cik gadus jau jūsu mājvieta ir Liverpūle? Kādēļ no visām pasaules pilsētām tieši šo izvēlējāties kā savējo?

Nesen apritēja deviņi gadi, kopš Liverpūle kļuva par manām mājām. Izvēlējos to gandrīz vai nejaušības pēc, un stāsts, kā tas notika, ir nedaudz smieklīgs. Sākās ar to, ka divas nedēļas pirms manas pirmās meitas dzimšanas mana mamma pārvācās uz Londonu, lai atrastu darbu un mēs pēc tam arī varētu domāt par pārvākšanos. Mamma sāka strādāt mazā salā blakus Anglijai. Pēc pāris mēnešiem mēs ar ģimeni bijām gatavi pārcelties.

Santas Pīlēnas kolorīts un radošais tvēriens ir pelnījis uzmanību. Vien tagad tas tiek likts lietā no jaunās dzīvesvietas Austrijā.

Nesenā pārcelšanās ir kā skaists, bet trausls porcelāns, ko pagaidām vēl negribas pamatīgi cilāt. Tai pašā laikā Santa pastāsta daudz.

Fragments no intervijas, kas publicēta laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša:

Kad uzrunāju intervijai, bijāt atsaucīga, tomēr uzreiz norādījāt, ka ar ģimeni esat pārcēlusies uz Austriju un nezināt, kad būsiet Rīgā. Lēmums ar lielu ģimeni pārcelties uz dzīvi citā valstī nav vieglprātīgs. Kas pabīdīja uz tik nozīmīgām pārmaiņām?

Lēmums par pārcelšanos nebija spontāns, bet rūpīgi izauklēts. Pirmo reizi šādu ideju mums piespēlēja dzīve pirms vairāk nekā diviem gadiem, sēžot slavenā mākslinieka Fernāna Ležēra bijušajā Parīzes ateljē. Tā soli pa solim nonācām līdz vietai, kur šobrīd esam.

Vīna darītavas Ledus vīni īpašnieks Lauris Salenieks kaļ plānu B, jo ziemas kļūst siltākas, un sevišķo deserta vīnu, iespējams, klimats atvēlēs gatavot arvien retāk

Upesciemā bijušajā sakņu pagrabā top pašmāju vīns, kas ir īpašs ar to, ka tas atrodams arī labākajos Latvijas restorānos – ābolu ledus vīns. Vīndaris Lauris Salenieks «atkratījies» no vietējo vīniņu zīmoga un ir pamanīts arī ārpus Latvijas. Viņš veco pagrabu iecerējis pārvērst, padarot pievilcīgu tūristiem – taps degustāciju zāle, būs jauni produkti. Rīgas tuvums ļauj cerēt, ka viesu, kas vēlētos apskatīt neparastā vīna rašanās vietu, netrūks.

Vīna darītavas vienā stūrī stāv salīdzinoši jauna masīva koka muca, kurā top pazīstamais ledus vīns. Izrādās, pirmoreiz tas nogatavinās akācijas koka mucā, jo pašmāju ozols ābolu ledus vīna darīšanai esot par intensīvu. «Akācija ir maigāka, tā nav tik agresīva kā ozols,» atklāj Lauris. Ledus vīnu dzēriens tikai piektajā gadā sasniedz savu «ideālo būtību», bet tas var nogatavināties arī 15–20 gadu. Izmantojot Eiropas finansējumu, vīndaris iegādājies preses, kas ļauj palielināt vīndarīšanas apjomus, taču pēdējos gados radusies cita problēma – ziemas kļūst siltākas, līdz ar to dabiski sasalušu ābolu ražu ievākt ir aizvien lielāks izaicinājums.

Pirms pāris gadiem Agnis Apermanis uzsāka ceļu uz ģimenes māju un jau šovasar sola paša rokām uzceltajā mājā rīkot sālsmaizes balli. Dzīves garšu Agnis smaidīgs sagaida jaunbūvē un ar patiesu aizrautību, kas staro no ikkatra vārda, gatavs dalīties savā pieredzē.

«Dzīve piespieda - man ir trīs dēli, dzīvojam 45 kvadrātmetru lielā divistabu dzīvoklī. Saprotiet paši, ka divistabu dzīvoklī pieciem cilvēkiem ir stipri par šauru,» viņš stāsta.

«Protams, ka ilgus gadus pie sevis prātoju - vajadzētu māju, vajadzētu māju. Kad piedzima trešais dēls, tā doma vēl uzstājīgāk pārņēma manu prātu, sakot: «Vajag, vajag, vajag!» Tikmēr veselais saprāts pretī lika savus argumentus - tas ir dārgi, vajadzīga zeme, jāņem kredīts, vēl sazin kas, un tā tas atlikās. Lai cik neticami tas nebūtu, bet reāli mūsu mājas stāsts sākās ar ķieģeli. Man no laukiem piezvanīja tēvs, sakot, ka blakus miestā jauc nost muižas palīgēku un var dabūt vecos, smukos ķieģeļus. Es, kāda runa, mašīnā iekšā un uz laukiem prom. Kad tiku pie ķieģeļiem, man nebija ne zemes, ne projekta, nekā. Tikai doma, ka, ja reiz ir ķieģelis, tad tālāk vien darīšanas vaina.»

Aizvien biežāk uz korporatīvo pasākumu skatuvēm kāpj ārzemju mūziķi, kamēr Latvijas mūziķi palēnām pūš cenu burbuli

Plašāk lasāms DB izdevumā Dzīves Garša.

Korporatīvajās svinībās vēlas dzirdēt grupas, kas spēj aizraut publiku un kuru pavadībā var kārtīgi izdejoties. Pieprasītāko mūziķu trumpji ir gan atpazīstamība, gan viņu populārākās dziesmas, tomēr viņiem jābūt arī pietiekoši elastīgiem, lai piemērotos korporatīvo pasākumu formātam.

Tā norāda Gita Maķe no pasākumu aģentūras Attach.

Pieprasītākās Latvijas grupas un mūziķi:

+ Audiokvartāls

+ Intars Busulis un Abonementa orķestris

+ Big AL&The Jokers

+ CoCo Orchestra

+ Dagamba

+ Dzelzs Vilks

+ Dziļi Violets

+ Džentelmeņu špagats

Dienas Biznesa abonenti ceturtdien, 7. decembrī kopā ar laikrakstu saņem arī izdevumu Dzīves Garša, kas šoreiz veltīts gada nogales svētkiem un aicina tos svinēt, prātā paturot zaļo domu.

Kad skaļruņi jau atkal bauro par baltajiem Ziemassvētkiem un daiļajām eglītēm, ir viegli noslīkt patērniecībā. Piemēram, Lielbritānijā gadumijas svinību laikā tiekot izmestas viens miljards kartīšu, seši miljoni egļu un 365 tūkstoši kilometru ietinamā papīra. Mūspusē precīzu skaitļu nav, tik katram pēc savas personiskās pieredzes ir skaidrs, ka šmucspainis šajos svētkos pildās krietni vien ātrāk nekā parasti. «Vides aspektu ņemšana vērā patēriņā Latvijā ir vēl krietna subkultūra, vienīgi, ka, jā – izskatās, ka tā kļūst lielāka un cilvēku procents, kas to ņem vērā, pieaug,» žurnālā secina Latvija Zemes draugu vadītājs Jānis Ulme. «Vai tam ir kāda ietekme uz patēriņa datiem, es nezinu, bet pēc lielveikalos notiekošā decembra laikā galvu par to ķīlā neliktu.»

Publicējam ziņu topu, kas šonedēļ bija db.lv lasītāju redzeslokā - tās tika lasītas, komentētas, šērotas sociālajos tīklos.

1. Nepieļaut bankas tālāku saplosīšanu

2. Žurnālā Dzīves garša: Māja ir jāceļ tad, kad nav naudas

3. Ryanair pārdomās par Rīgu, Liepāju neizskata

4. Cīņa par bankas atlikušo daļu

5. Jauno projektu dzīvokļu cenu kāpums pārsteidz

Mūsu filozofija ir tāda, ka algai ir jābūt samērīgai un nopelnītai, intervijā DB izdotajam žurnālam Dzīves Garša saka būvkompānijas BMGS valdes priekšsēdētāja Svetlana Afanasjeva.

Fragments no intervijas:

Būvnieki daudz runā par darbaspēka deficītu. Vai tas ir aktuāli arī jūsu uzņēmumam?

Noteikti. Mēs piesaistām arī trešo valstu darbaspēku. Tā, piemēram, mums strādā 40 darbinieki no Ukrainas, kas ir nodarbināti Ventspilī. Tie visi ir augstas klases speciālisti, un tādus mēs no ārvalstīm piesaistīsim arī turpmāk tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Latvija šādus speciālistus negatavo. Mums nav Hidrotehnikas fakultātes. Pagaidām mēs izlīdzamies ar to, ka piesaistām studentus no Būvniecības fakultātes un paši tos apmācām. Taču risks, ka viņi, ieguvuši apmācību un praksi, no uzņēmuma aizies, ir ārkārtīgi augsts.

Uz kurieni viņi aiziet?

Klājot Līgo svētku galdu, neiztikt bez Jāņu siera,kura būtiska sastāvdaļa ir ķimenes

Latviskā garša nav iedomājama bez ķimenēm – tās tiek izmantotas gan maizes cepšanā, gan kāpostu skābēšanā un biešu marinēšanā. Ķimenes ir veicinājušas daudzu mazuļu labklājību pirmajā dzīves gadā, vairojot mātes piena daudzumu. Tās tiek izmantotas arī liķiera ražošanā, iemūžinātas pagasta ģerbonī un pat ielas nosaukumā.

Izsenis klātesošas

Ķimenes jau izsenis ir bijušas klātesošas latviešu ēdienkartē. Vēsturnieki apgalvo, ka tās pirms vairāk nekā 5000 gadiem uzturā lietojuši arī senie ēģiptieši. Ķimenes dažādos laikos ir gan slavētas, gan peltas. Pavisam senā pagātnē ķimenes simbolizējušas alkatību un negantumu, taču viduslaikos to reputācija uzlabojusies un aromātiskās sēkliņas jau uzskatītas par uzticības un taisnīguma simbolu. Piemēram, Vācijā līgavainis un līgava likuši kabatās pa saujiņai ķimeņu, tādējādi izrādot uzticību viens otram.

Gandrīz pilnībā atjaunotais Berķenes muižas komplekss Jelgavas novada Ziedkalnē ir Alda un Ilzes Melgalvju dzīves neprātīgākais (un dārgākais) piedzīvojums

«Krusta velve, kad to ieraudzījām, šķita kā pasakā. Protams, ja neņem vērā, ka zem tās bija metru biezs atkritumu un mēslu slānis,» Berķenes muižas saimnieks Aldis Melgalvis DB izdevumam Biznesa Plāns stāsta par brīnišķīgo klēti, kas, atjaunojot muižas kompleksu, iejūtīgi un harmoniski savienota ar galveno ēku. Vecā akmens klēts tagad papildina dzīvojamo ēku funkcionāli un arhitektoniski, bet iepriekš klēts namiņš līdzinājās gruvešiem – pat skaistās velves bija vairākās vietās iebrukušas. Tuvu iznīcībai.

Nav neviena foto

Sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī bija arī citas 19. gadsimta sākuma muižas kompleksa ēkas, kad muižu apskatīt ieradās tās teju aprautā dzīvības pavediena turpinātāji – Aldis un Ilze Melgalvji. Matemātiķis, kas strādājis vadošos amatos nekustamo īpašumu kompānijās, un organizācijas Papardes zieds kādreizējā vadītāja, kas paralēli muižas atjaunošanas procesam apguvusi universālo dizainu un ēku pielāgošanu senioru vajadzībām.

Pagaidām tā ir vienīgā alus darītava, kas savu bāru atver ārpus Rīgas centra un Vecrīgas, iznākot no ierastajām robežām.

"Esam pirmā arodalus darītavā Rīgā, kas iznāk no Vecrīgas un centra robežām. Sākotnēji apzināmies, ka izglītot patērētāju par jaunām garšām prasīs laiku, bet raugāmies uz to pozitīvi un ar tālejošu skatu," teic Jānis Pumpiņš, arodalus darbnīcas "Teika" līdzīpašnieks. Viņš domā, ka jaunā vieta ir gana viegli atrodama, sasniedzama un pieejama.

"Jau kādu laiku domājām, ka vajag savu vietu, kur varētu piedāvāt pilnu alus darbnīcas "Teika" sortimentu. Ņemot vērā citu alus darītavu veiksmīgo pieeju ar sava bāra atvēršanu, arī mēs pieņēmām lēmumu par paplašināšanos un bāra atvēršanu. Tāpēc lokāli atveram savu alus bāru Teikā," stāsta J. Pumpiņš.

Bāra-veikala atvēršana ir loģisks alus darītavas "Teika" attīstības scenārijs. Šogad alus darītavai apritēs divi gadi un šajā laikā tās īpašnieki ir saņēmuši daudz jautājumu, kur iegādāties alus darbnīcas produkciju. Ņemot vērā mazās alus partijas, kas tiek vārītas, ne visi alus veidi tiek pildīti pudelēs, tāpēc J. Pumpiņš teic, ka sava bāra-veikala atvēršana ir pārdomāts nākamais attīstības solis.

Laikraksta Dienas Bizness abonenti ceturtdien, 22. martā, kopā ar laikrakstu saņem žurnāla «Biznesa Plāns» Zemgales numuru.

Jaunās paaudzes betona izstrādājumi, automašīnu riepu otrā dzīve, puķkopība ārpus standartiem, kā arī kvalitātes virsotnes LED gaismekļu ražošanā, stikla konstrukcijās, akustiskajos paneļos, auto kardānos un koka māju būvniecībā.

Biznesa Plāns pēc ekspedīcijas Zemgalē aicina kopā ar žurnāla veidotājiem izjust reģiona inovatīvāko uzņēmumu vibrācijas, kas iekustina būtiskas pārmaiņas ne tikai domāšanā, bet jau materializējušās tirgū pieprasītos produktos. Zemgales inovatīvāko produktu tapšanas procesu krāšņās fotokolāžās iemūžinājis Biznesa Plāna fotogrāfs Matīss Markovskis.

Centāmies lūkoties nevis plašāk, mēģinot aptvert Zemgales lielsaimniecību tūkstošhektāru plaknes, bet, tieši pretēji, sašaurinājām gaismas staru kūli līdz bioloģiskās saimniecības Vizbuļi ar rokām aprūpēto burkānu vagu skaustiem.

Kvalitatīvi, dabīgas izcelsmes, nedārgi un vienkārši pagatavojami zivju produkti - vai tiešām ir iespējams šāds savienojums? Mūsdienās, kad neierobežotās iespējas ļauj baudīt dažādus eksotiskus ēdienus no visas pasaules, nav viegli tos visus pārzināt un izvērtēt. Tādēļ esam kļuvuši piesardzīgāki un izvērtējam rūpīgāk ražotāju reputāciju un produktu izcelsmes vietu, jo vides piesārņojuma sekas liek sevi manīt. Īpaši tas attiecināms uz zivīm, jo būtiskas ir ne tikai to garšas īpatnības, bet arī izcelsmes vieta un ieguves veids. Un tas patiešām ir svarīgi, jo no šiem faktoriem atkarīga ir gan produktu kvalitāte, gan garša un ietekme uz cilvēka veselību.

VIČI SNOW CRAB šajā ziņā ir izcils piemērs – tas ir gatavots no Aļaskas mintaja, kas nāk no tīras, nepiesārņotas vides, nav mākslīgi audzēts un barots, turklāt tā nozvejas reģionos tiek saglabāta un uzturēta ūdenstilpņu ekosistēma. Mintajs atbilst visaugstākajām prasībām attiecībā uz to, ko varam sagaidīt no zivju ēdieniem – liels olbaltumvielu un minerālvielu daudzums, maz taukvielu.

Tīrā, dabiskā vidē augušas zivis

Zivju delikatešu cienītājiem arvien grūtāk atrast produktus ar lielisku garšu un samērīgu cenu, kas nākušus no tīras, ekoloģiski nepiesārņotas vides. Viens no šādiem produktiem ir krabju nūjiņas jeb surimi, kuru gatavošanā tiek izmantots Aļaskas mintajs - VIČI SNOW CRAB. Mintajs pie mums gan ir mazāk zināma, tomēr ļoti vērtīga zivs, jo īpaši, ja tā nāk no Aļaskas reģiona.

Darja un Egors Grabari pirms divarpus gadiem pārcēlušies no Sanktpēterburgas uz Latviju un Ādažu novadā atvēruši nelielu kombučas ražotni "Rudy"s Kombucha".

Ideja izveidot kombučas projektu abiem radās pirms diviem gadiem. Brīdī, kad sākās eksperimenti ar kombučām, Egors paralēli jau strādāja pie diviem alus ražotņu projektiem.

"Amerikā un Rietumeiropā kombuča jau sen ir bijis populārs un labi pazīstams dzēriens, kura ražošanas tirgus aug ļoti strauji. Kombuču sākām gatavot mājās, 5 litru ūdens kannās. Cienājām draugus un paziņas, līdz sāka prasīt arvien vairāk, un pašlaik mūsu hobijs mājās ir pārvēties par ģimenes biznesu. Iegādājāmies manuālu skārda bundžu aizvalcēšanas mašīnu, un sākām pārdot "Rudy"s Kombucha" vairākiem alus bāriem un kafejnīcām," stāsta "Rudy"s Kombucha" izveidotāji.

"Ideja par nosaukumu radās, jo mums ir jauks četrkājains draugs – taksis, vārdā Rūdijs. Par godu Rūdijam jau ir trīs kafijas namiņi, Sanktpēterburgā ("Rudy"s Coffee to Go"). Vienojāmies, ka šī tradīcija jāturpina, jo šis nosaukums mums patiesi ir nesis veiksmi," stāsta Darja un Egors Grabari.

Konkurss Dienas Bizness Facebook lapas sekotājiem

Dienas Bizness ir uzņēmēju pusē jau vairāk nekā 25 gadus. Tas ir ne tikai laikraksts ar zīmola izdevumiem Auto, TOP 500 un īpašiem žurnāliem Dzīves Garša, Biznesa Plāns, bet arī portāli db.lv, rus.db.lv, kā arī konferences, semināri, rokasgrāmatas un e-veikals.

Tuvojas Dienas Bizness dzimšanas diena, kas ir 13.aprīlī, un kopā ar Vadītāju konferenci EBIT, gribam iepriecināt savus Facebook sekotājus.

Atbildi uz jautājumu: kāpēc lasīt Dienas Biznesu?

Izsaki savu viedokli Facebook (komentāros zem ieraksta par konkursu) un esi viens no četriem, kas laimēs ielūgumus uz Vadītāju konferenci EBIT, kas notiks jau 12.aprīlī, tieši dienu pirms Dienas Bizness dzimšanas dienas.

Maskavas forštate vienmēr bijusi kā karsts kartupelis pilsētplānotāju, nekustamo īpašumu darboņu un pašvaldības rokās.

Neatrisinātais Rīgas tuvā centra jautājums. Vieta ar milzu attīstības potenciālu un tomēr pēdējo 30 gadu laikā faktiski bez jaunbūvēm. Pievilcīga, jo atrodas tuvu Rīgas centram, un labi nodrošināta ar sabiedrisko transportu, tomēr tik sarežģīta - vēsturisko notikumu aura, koka apbūves izaicinājumi un Maskačkas garša - iedzīvotāji, kas šajā teritorijā nodarbojas ar dažādiem rūpaliem. Tik krāsaina ir šī Rīgas daļa.

Pirmās ziņas par šo rajonu atrodamas ap 14. gadsimtu, kad to dēvēja par Lastādiju – apzīmējums, kas Hanzas Savienības pilsētās nozīmēja teritorijas saistību ar kuģiem un to kravām. Maskavas forštatē nav sastopamas koka ēkas, kas celtas agrāk par 19.gadsimtu, jo pēc Krievijas imperatora pavēles 1812. gada 24. jūlijā Daugavas labā krasta priekšpilsēta līdz ar citām Maskavas un Sanktpēterburgas piepilsētām tika nodedzināta.

Tomsoni brīvu nišu saskata gaļas un tās izstrādājumu ražošanā

Kalvenes Trušu muiža ir viena no saimniecībām, kas nedēļas nogalē piedalījās starptautiskajā mājdzīvnieku un zooindustrijas izstādē PetExpo 2019 Ķīpsalā. Septiņu gadu laikā tā kļuvusi par vērā ņemamu tirgus spēlētāju, piedāvājot ne tikai gaļu un tās izstrādājumus, šķirnes dzīvniekus, bet arī tūrisma pakalpojumus un suvenīrus. Šogad plānots atvērt kautuvi.

Garša atkarīga no barības

Truškopība ir lauksaimniecības nozare, kurā izaicinājumu netrūkst. Sabiedrībā valda stereotips, ka šī dzīvnieka gaļa, lai arī ļoti veselīga, ir sausa, cieta un negaršīga. «Taču tā nav. Daudz kas ir atkarīgs no šķirnes un izvēlētās barības. Taču, lai panāktu, ka gaļa ir skaista un veselīga, darbs nav vienkāršs,» saka Trušu muižas saimniece Signe Tomsone. Viņa uzsver, ka saimniecības vadmotīvs ir kvalitāte visās jomās, tādēļ neatbalsta rūpniecisko dzīvnieku audzēšanu, izmantojot vien kombinēto barību. Papildus baro ar sienu, graudiem un dārzeņiem. Lai arī citi truškopji uzskata, ka gana labs kombinētās barības piedāvājums ir Dobeles dzirnavniekam, kalvenieki iecienījuši Lietuvā ražoto. «Kamēr trusis dzīvo pie mums, tam ir jānodrošina karaliski dzīves apstākļi. Tas ir mīlestības darbs. Lai arī man vakarā ir jāapkopj teju simts vaislas mātes, katru pazīstu, zinu, ko darīs, kura ko ēdīs,» teic saimniece. Savi truši uzticēti katram ģimenes loceklim – vīram Laurim, kuram darbs Trušu muižā ir pamatnodarbe, kā arī dēliem Robertam un Patrikam. L. Tomsons piebilst, ka svešiniekam uzticēt trušu kopšanu nevar nevienā posmā. Dzirdēti stāsti par algotiem strādniekiem, kas pret dzīvniekiem izturas vardarbīgi. Taču stress trusītim var būt pat nāvējošs, tāpat tam viegli gūt traumas, jo ir trausls mugurkauls.

Zaļāku ikdienu palīdz veidot arī pavisam vienkārši ieradumi – mazāks gaļas patēriņš, atteikšanās no vienreizlietojamās plastmasas izstrādājumiem, korekcijas pārvietošanās paradumos un nevajadzīgo lietu pārdošana, atdošana vai atbildīga pārstrāde

Tā iesaka Kerolaina Reida (Caroline Reid), IKEA Ilgtspējas attīstības vadītāja.

Fragments no intervijas, kas publicēta 5. augustā laikrakstā Dienas Bizness:

No vienas puses, liela šodienas tendence ir arvien augošā patēriņa kultūra, bet, no otras puses, daudzi runā par atkritumu daudzuma radīšanas samazināšanu un ilgtspējīgu dzīvesveidu. Kā tāds liels tirgotājs kā IKEA tiek galā ar šīm tendencēm?

Mēs esam veikuši daudz pētījumu, kas norāda, ka patērētāji nevēlas justies izšķērdīgi, vēlas mantas nodot tālāk un labot tās, bet tam jābūt ērti. Tāpēc mums var būt sava loma tajā, izstrādājot produktus un nodrošinot pakalpojumus, lai dotu patērētājiem iespēju labot lietas, nodot tās tālāk un paildzināt to dzīvi. Tā mēs vēlamies mēģināt samazināt neilgtspējīgu patēriņu.

«Mēs pārejam uz iknedēļas drukātā izdevuma formātu. Izmaiņas Dienas Biznesā ir vajadzīgas. Ja izmaiņu nebūtu un medijs mēģinātu turpināt eksistenci ar savu laiku nokalpojušu biznesa modeli, tad būtu pamats bažām.»

To intervijā Dienas Biznesa (DB) žurnālistam Jānim Goldbergam saka Dienas Biznesa izdevējs, līdzīpašnieks un valdes loceklis Jānis Maršāns.

Kādi ir iemesli, kāpēc Dienas Biznesam šobrīd ir jāmainās?

Mēs gribam mūsu lasītājiem sniegt to, kas lasītājiem ir vajadzīgs: ātras, precīzas ziņas tiešsaistē, analītika, viedokļi un padziļinātās izpētes – iknedēļas drukātajā izdevumā otrdienās.

Iemesli pārmaiņām ir dažādi, bet pats galvenais – biznesa dienas avīzes formāts ir savu laiku nokalpojis. Lēmumu par pārmaiņām pieņēmām tagad, jo šobrīd vienkārši daudzi no faktoriem ir iestājušies vienlaicīgi. Nav nekāds noslēpums, ka visā pasaulē, ne tikai Latvijā, krītas drukāto preses izdevumu lasītāju skaits, tiem migrējot uz dažādām digitālām platformām. Attiecīgi, ja avīzes, kas sāka iznākt pirms četrsimt gadiem, nenogalināja radio un televīzija, tad interneta un sociālo tīklu laikmets ir izrādījies daudz lielāks izaicinājums. Vissmagākās sekas gan interneta, gan jauno tehnoloģiju, gan ar tiem augušās paaudzes ietekmes rezultātā ir tieši nišas medijiem, tādiem, kā, piemēram, Dienas Bizness. Tam ir objektīvi iemesli – ziņas sabiedrība patērē «dzīvajā» un ziņām vairs nav vietas nākamajā dienā, jo tur jau gaida nākamās dienas ziņas. Drukātie mediji, sekojot šīm tendencēm, ir spiesti samazināt savu tirāžu, kam seko arī reklāmas apjoma kritums. Attiecīgi drukātie mediji ir spiesti pieiet šai situācijai radoši un meklēt dažādas jaunas izdzīvošanas formas, lai ieienteresētu gan lasītājus, gan sadarbības partnerus.

Iznācis jaunākais žurnāls Dzīves Garša, kurā, intervējot Instagram zvaigznes, tiek pētīts, kā šis sociālais fenomens – dzīvesstils abpus ekrāniem – dažādos aspektos caurvij mūsdienu sabiedrību. Žurnālā atrodamas intervijas par reālo dzīvi ar cilvēkiem, kuri savu dzīvesveidu nevairās demonstrēt sociālajos tīklos.

Intervija ar Instagram karalieni latvieti Monami Frost, kura Lielbritānijā radījusi savu modes zīmolu un vegānisko burgernīcu. «Uz muguras man ir uztetovēts liels, sapņains attēls un uzraksts – Utopian Spirit. Tas raksturo manu garu».

Viņš tic, ka starp mums ir cilvēki, kas nodzīvos līdz 150 gadu vecumam. Saruna ar biohakeri Artūru Bernovski.

Dzīvi tvert vieglāk, ja saprotam, ka mums nekas nepieder un nekas nepienākas. Blogere Santa Pīlēna ar ģimeni pārcēlusies uz Austriju, kur cenšas uz cilvēkiem raudzītie «caur mīlestības, kalpošanas un cieņas prizmu».

«Savas vēlmes vajag izteikt konkrēti – nevis vienkārši – «gribu, lai man bizness būtu ārpus Latvijas», bet – «gribu biznesu Šveicē». Citādi sanāks tā, kā ar mani – nonācu Krievijā,» intervijā stāsta uzņēmējs un pasaules garšu atklājējs Kaspars Virsnītis.