Lai gūtu panākumus biznesā, pirmkārt, ir jāiet un jādara, domā Jorens Grauds, SIA Latvijas Kredītņēmēju palīdzības programma izpilddirektors.

Daudzi tic veiksmei, taču es uzskatu, ka visa pamatā ir smags darbs, norāda J.Grauds, uzsverot, ka veicas tikai tiem, kas kaut ko dara. Ja cilvēks tic savām idejām un mērķtiecīgi strādā, lai tās īstenotu, agri vai vēlu viņš savus mērķus sasniegs un viņam paveiksies, taču veiksme nekad neatnāks pie tiem, kas sēdēs dīvānā un neko nedarīs, spriež uzņēmējs. Tāpat liela loma biznesa veiksmes stāstā ir arī apkārtējiem cilvēkiem. Ne velti saka - ja kompānijā ir trīs miljonāri un tu esi ceturtais, liela iespēja, ka arī tu kļūsi par miljonāru, tāpēc rūpīgi jāizvērtē cilvēki, ar kuriem kopā izvēlies doties nosprausto mērķu virzienā, teic J.Grauds.

Sapnis par superzvaigzni

Vairāku ES politiku notēmēšana vienā virzienā un saprātīga pieeja zemes izmantošanai mežsaimniecībā ļautu Latvijai ieņemt vēl nozīmīgāku vietu produktu, kurus ražo no atjaunojamajiem resursiem, pasaules tirgū, vienlaikus gūstot ekonomiskos labumus, saglabājot nodarbinātību un nozares maksājumu apmērus valsts makā, nenodarot kaitējumu dabas daudzveidībai un veicinot klimata neitralitātes mērķu izpildi.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Meža nozare pēc pieciem gadiem — iespējas, izaicinājumi, resursu pieejamība, konkurētspēja. Meža nozare ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem eksporta ienākumu ģeneratoriem, nozīmīga darba devēja, jo īpaši lauku reģionos, un nodokļu maksātāja valsts budžetā, kā arī vienlaikus nozīmīga pakalpojumu pircēja no citiem sektoriem, tāpēc tās nākotnei ir būtiska ietekme ne tikai uz kādu atsevišķu apdzīvotu vietu, bet gan visu Latviju kopumā.

Izaicinājumu kokteilis

Klimata neitralitātes sasniegšana, emisiju samazināšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana radījusi riskus mazināt saimniecisko aktivitāti zemes nozarēs, kas ir nozīmīgākais darba devējs laukos; vienlaikus īstenojot saraušanās politiku, ir risks zaudēt cilvēkus un arī nodokļu ieņēmumus, kuri nepieciešami sabiedrībai vajadzīgo pakalpojumu finansēšanai.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv videodiskusijā Kā zemes nozarēm strādāt un attīstīties arvien pieaugošo prasību un ierobežojumu apstākļos. Zemes nozares ir būtiskas eksporta ienākumu un nodokļu ģeneratores, cilvēku, jo īpaši reģionos, nodarbinātājas.

Izpratnes maiņa

Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks norāda, ka gads aizvadīts dažādu pārmaiņu zīmē. Proti, pasaules tirgū kūdras produkcija – stādu audzēšanā nepieciešamie substrāti - ir bijuši ļoti pieprasīti, tas ļāvis kāpināt to eksporta apmērus. „Ne jau velti statistikas dati rāda, ka Latvija ir sava veida kūdras produktu lielvalsts,” tā U. Ameriks. Viņš atgādina, ka pasaulē drošību bieži vien saprot nevis tikai tā kā pašlaik Latvijā, bet arī kā cilvēku veselības, pārtikas drošību. „Nozare attīstās, taču gada laikā ir arī pastiprinājusies nedrošība, jo nevalstiskās organizācijas pauž ievirzi par kūdras ieguves pilnīgu pārtraukšanu Latvijā līdz 2050. gadam, piedevām ir klāt nācis Nacionālais klimata un enerģētikas plāns, kurā ir pasākumi attiecībā uz emisiju samazināšanu,” skaidro U. Ameriks. Viņš pozitīvi vērtē faktu, ka Latvijas politiķiem ir laba izpratne par nozari, vēl jo vairāk, piemēram, zemkopības ministrs Armands Krauze ir paudis nozarei nelokāmu atbalstu.

Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena otrdien iepazīstināja ar jauno EK sastāvu nākamajiem pieciem gadiem, un jaunajai EK darbu paredzēts sākt 1.novembrī.

Kā norāda Leiena, viņas ierosinātajā jaunajā EK sastāvā ir 11 sievietes, kas ir 40%. Pirmajā kandidātu un kandidātu sarakstā bija aptuveni 22% sieviešu un 78% vīriešu, kas, pēc Leienas teiktā, bija nepieņemami. Tāpēc sadarbībā ar dalībvalstīm izdevās uzlabot līdzsvaru līdz 40% sieviešu un 60% vīriešu, teikts EK paziņojumā.

"Un tas liecina, ka, lai gan mēs esam daudz sasnieguši, vēl ir daudz darāmā. Ņemot to vērā, es iecēlu sešus priekšsēdētājas izpildvietniekus," pavēstīja Leiena. "Seši izpildpriekšsēdētāju vietnieki: četras sievietes un divi vīrieši. Trīs no dalībvalstīm, kas pievienojās pirms dzelzs priekškara krišanas. Un trīs no dalībvalstīm, kas pievienojās pēc Eiropas atkalapvienošanās. No Baltijas, Ziemeļvalstīm un Austrumeiropas. Ministri un premjerministri. Dažāda pieredze. Bet visiem ir viens kopīgs mērķis - padarīt Eiropu stiprāku."

Restorānā "Pullman Riga Old Town " 23.novembrī pulcēsies Latvijas labākie vīndari, lai atklātu nu jau septīto pēc kārtas vadošo Latvijas vīndaru ražojumu degustāciju - "Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023 ".

“Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023 ” pasākumā būs iespēja tikties ar 14 vīndariem un nodegustēt vairāk nekā 100 augļu, vīnogu un citu ogu vīnu un sidru šķirnes. Skates laikā gaidāmas arī vairākas aktivitātes, tostarp aklā degustācija un balsošana par labāko skates vīnu.

“Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023” piedāvātie vīnogu, augļu un ogu vīni un sidri tapuši no Latvijā audzētiem augļiem un ogām, kā arī pagatavoti pēc profesionālām vīna darīšanas metodēm un paaudzēs nodotām zināšanām. Skates ilggadējie dalībnieki regulāri pilnveido savas vīndaru prasmes, ko pierāda arī prakse – vairākiem vīndariem ir atzīstamas godalgas un tituli arī Baltijas valstu mērogā. Vairums vīna skates dalībnieki ir arī apvienojušies Latvijas Vīnkopju un Vīndaru biedrības projektā “Latvijas vīna tūre” (www.latvijasvinature.lv), kas kalpo kā pārskatāms ceļvedis ikvienam interesentam, kurš vēlas doties tūrē pa Latvijas vīna darītavām.

Galvenās līnijas iedarbināšana 25 milj. eiro vērtajā jaunajā ražošanas kompleksā ļauj koka ēveļskaidu plātņu ražotājam SIA CEWOOD palielināt saražoto produktu apmēru vairāk nekā trīs reizes, tādējādi palielinot savu tirgus daļu šo produktu segmentā.

Jaunajā rūpnīcā ik gadu varēs saražot 4,5 līdz 5 milj. m2 cementēto koka ēveļskaidu plātņu, kas salīdzinājumā ar līdzšinējiem 1,7 milj. m2 nozīmē būtisku ražošanas apjomu kāpumu, kura nodrošināšanai būs nepieciešami gan lielāki koksnes, gan cementa apjomi, kā arī nodarbināto skaits. “Šis projekts ir lolots vairāk nekā trīs gadus, un tas ir būtisks lēciens uzņēmuma attīstībā, vienlaikus ļaus uzņēmumam būt vienam no vadošajiem nozares spēlētājiem Eiropā,” jaunās ražotnes nozīmību atklāj SIA CEWOOD valdes loceklis Ingars Ūdris. Viņš atzīst, ka uzņēmumam ar tajā brīdī aptuveni 10 milj. eiro lielu neto apgrozījumu īstenot 25 milj. eiro investīciju projektu nebūt nav viegls uzdevums, vēl jo vairāk, ja šīs ieceres īstenošanas laikā ir palielinājušās iecerētā projekta īstenošanas izmaksas, bet produkcijas noieta tirgū ir notikušas ļoti nozīmīgas svārstības.

Konkurence būvniecībā ir, vienlaikus vairākos segmentos novērojams strādājošo uzņēmumu skaita sarukums, kura iemesli meklējami neprognozējamā nākotnē vairāku gadu periodā. Piegādātāju apvienības var būt viens no veidiem, kā palielināt konkurenci, bet jādomā arī par produktivitātes celšanu nozarē.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa rīkotajā tiešsaistes diskusijā Konkurence būvniecības jomā: panākumi un izaicinājumi.

Lejupejoša tendence

“Konkurence pastāv, bet ir duāla sajūta. Publisko iepirkumu dati rāda, ka 2019., 2020. un 2021. gadā uz vienu iepirkumu būvniecībā bija pieci piedāvājumi, 2022. gadā tie bija četri un šogad jau vien trīs. Tātad konkurence 2023. gadā salīdzinājumā ar situāciju, kāda bija pirms Covid-19 pandēmijas, ir sarukusi,” situāciju analizē Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons. Viņš norāda uz pašu būvuzņēmēju secināto, ka lielajos un komerciāli interesantajos būvprojektos konkurence ir, jo pretendentu skaits ir seši – septiņi, savukārt vidēja lieluma projektos (līdz 5 milj. eiro) konkurence ir būtiski mazāka, jo tie dažādu iemeslu dēļ nav tik pievilcīgi. “Iespējams, ka vāja konkurence ir privātmāju būvniecības segmentā, taču tajā mūsu biedri nestrādā, tāpēc ir grūti izdarīt secinājumus,” tā G. Miķelsons.

Iepriekšējos gados veiktās miljonu eiro vērtās investīcijas lielizmēra līmēto koka konstrukciju ražotnē, kā arī šīs rūpnīcas sasaiste ar šādu konstrukciju projektēšanu un būvniecību ir ļāvusi īstenot strauju SIA Zaza Timber Production izaugsmi.

Lai arī Eiropā pēdējā gada laikā būvniecība ir piedzīvojusi stagnāciju, tomēr, neraugoties uz to, pēc SIA Zaza Timber Production valdes priekšsēdētāja Māra Peilāna sacītā, pieprasījums pēc lielizmēra līmētajām koka konstrukcijām nav sarucis, kaut arī konkurence par attiecīgās produkcijas piegādi ir saasinājusies. “Nozīmīgākais uzņēmuma konkurētspējas faktors ir 2021. gadā īstenotā uzņēmumu grupas izveide, kad zem viena zīmola tika apvienota šādu konstrukciju projektēšana, ražošana un montāža (būvniecība), kā arī iepriekšējos gados veiktās investīcijas ražotnes paplašināšanai un moderna tehnoloģiskā aprīkojuma iegādei,” skaidro M. Peilāns. Viņš norāda, ka potenciālajiem klientiem ir iespēja vienuviet risināt visus jautājumus saistībā ar iecerētās koka ēkas projektēšanu, ražošanu un būvniecību.

Pārtikas cenu piecenojumi veikalos ir pamatoti, vienlaikus iedzīvotājiem, vērtējot tā apmērus, būtu jāņem vērā visu pārtikas apritē iesaistīto pušu un aspektu loma cenas veidošanās procesā, atzina aptaujātie nozares pārstāvji.

Piemēram, SIA "Latvijas Tirgotāju savienības" ("LaTS") valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis skaidroja, ka preču piecenojums ap 100% ir ļoti reti sastopams. Tas, kā norādīja Okmanis, var būt iespējams nepārtikas produktu segmentā, kur prece tiek iepirkta lielos iepakojumos, bet pārdota pa gabaliem, piemēram, skrūvēm.

LOSP: Dažiem vietējiem ražojumiem lielveikalos uzcenojums ir 70%, ir arī 150% 

Lielveikalu tīkos daudziem Latvijā ražotajiem produktiem uzcenojums ir nesamērīgi liels, intervijā...

Tāpat viņš uzsvēra, ka kompānijā pārtikas precēm visām preču grupām piecenojums tiek stingri kontrolēts, jo, lai pircējs pirktu preces un nāktu uz "LaTS" veikalu, preču cenai ir jābūt atbilstošai tirgus situācijai. Pretējā gadījumā veikals kļūst nekonkurētspējīgs.

"Vislabāk pērk akciju preces. Akciju precēm ir piecenojums no 5%," sacīja "LaTS" vadītājs, piebilstot, ka reizēm preces tiek tirgotas par pašizmaksu, tāpat ir reizes, kad cena tiek noteikta zem tās.

Tāpat viņš uzsvēra, ka "LaTS" piecenojums sabiedrībai aktuālajām preču grupām tiek uzraudzīts īpaši. Viņš atklāja, ka maizei tas ir ap 20%, pienam un piena produkcijai - 15 līdz 25%, svaigai gaļai - ap 30%. Gaļas piecenojuma veidošanos ietekmē svara zudumi, kas veidojas izpakojot gaļu no transporta iepakojuma - tā apžūst un paliek vieglāka, skaidroja Okmanis.

Vienlaikus augļiem un dārzeņiem veikala piecenojums ir ap 25-30%, nepārtikas preču piecenojums ir virs 30%. Nepārtikas preču piecenojuma apmēru Okmanis skaidroja ar to, ka "LaTS" primāri ir pārtikas veikals, kur nepārtikas produkti ir kā papildus sortiments.

Okmanis arī norādīja, ka atsevišķos lielveikalos akcijas preces tiek piedāvātas par ļoti labu cenu, taču, ja produkta attiecīgā veikala plauktā nav, pircējs mēdz izvēlēties līdzīgu preci, kurai nav piemērota akcijas cena un kura ir dārgāka. "Tāpēc es ļoti ieteiktu skatīt cenu piedāvājumus veikalos kopumā, nevis tikai sekot līdzi precēm, kuras ir akcijā," atzīmēja Okmanis.

Viņš arī pauda, ka veikals strādā ar tādām precēm, ko piegādā piegādātājs jeb vairumtirgotājs. Izņēmums ir tās preces, ko uzņēmums pats importē no ražotāja. Piecenojums tiek veidots pie tās cenas, kuru nosaka ražotājs.

"Mainās iepirkuma cena, mainās cena veikala plauktā," sacīja tirdzniecības ķēdes vadītājs, iestarpinot, ka, ja pircējs redz veikalā pēkšņi ļoti lielu cenu kāpumu, tad tas nozīmē to, ka vecais pievedums ir beidzies, un piegādātājs ir pacēlis iepirkuma cenu.

"Veikalnieks necels cenu ārpus tiem rāmjiem, kas ir noteikti tirgū. Piecenojumi "LaTS" tīklā nemainās," apliecināja Okmanis.

Vienlaikus viņš atzina, ka iespaids, kas rodas pircējiem, ka preces kļūst ļoti dārgas, varētu būt atsevišķu veikalu tīklu mārketinga triks - tiek sakāpināta preču grupas cena un pēc tam, akcijas laikā, šī cena tiek strauji pazemināta, piemēram, par 30-40%.

Kopumā Okmanis norādīja, ka veikalnieku noteiktie piecenojumi produkcijai ir pamatoti.

Tikmēr SIA "Rimi Latvia" mārketinga un sabiedrisko attiecību departamenta vadītāja Kristīne Ciemīte norādīja, ka diskusijās par pārtikas preču cenām vai uzcenojumiem būtu vēlreiz jāatgādina, ka pārtikas cenas veido un ietekmē visa piegādes ķēde - lauksaimnieks, kas izaudzē produkciju, ražotājs, kas to pārstrādā un nogādā tirgotājam, ka arī tirgotājs, kas to tālāk izplata veikaliem un nogādā pircējiem.

"Nereti visiem posmiem netiek pievērsta atbilstoša uzmanība, diskusijām dažkārt līdzinoties vienpusējai tirgotāju nomelnošanas kampaņai," uzsvēra Ciemīte.

Viņa arī sacīja, ka katram produktam un kategorijai ir atšķirīga loma un situācija, no kā arī atkarīga konkrētā produkta virzīšanas stratēģija tirgū un citi faktori. "Tāpēc nav saprotams, kāpēc publiskajā telpā tiek kultivēts mīts par pārtikas tirgotāju 300% uzcenojumu, kas ir ārpus konteksta izrauts apgalvojums un nav patiess," minēja kompānijas pārstāve.

Vienlaikus arī Ciemīte norādīja, ka lielāko daļu no preces cenas veido pašas preces izmaksas, jeb tas, par kādu cenu "Rimi" šo preci iepērk no ražotāja vai piegādātāja. Arī viņa uzsvēra, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta cenu ziņā jutīgākajām svaigās pārtikas preču grupām, kas nozīmē, ka uzcenojums virknei preču ir pat negatīvs, tirgojot preces zem pašizmaksas.

"Tas attiecas arī uz vietējo produkciju," sacīja Ciemīte, uzskaitot, ka piemēram, cenu ziņā pieejamāko ikdienas produktu kategorijā, kas ir piens, skābpiena produkti, krējums un citi produkti, teju visi produkti "Rimi" tīklā ir vietēji ražoti un ar minimālu uzcenojumu. Cita starpā "Rimi" svarīgajā piena produktu grupā atrodams piens, kam tirgotāja peļņas marža ir mīnus 0,8%, kefīrs ar maržu 10%, šokolādes sieriņi kam marža ir mīnus 2%.

Arī maizes kategorijā peļņas marža pircējiem svarīgākajiem produktiem ir salīdzinoši zema, atzīmēja Ciemīte. Piemēram, "Rimi" plauktos varat atrast sagrieztu baltmaizi ar peļņas maržu mīnus 13%, veiklos nopērkama arī cāļa gaļa, kuras peļņas marža ir mīnus 5%, sviests, olas, siers ar peļņas maržu no 4% līdz 7%, bet dārzeņu un augļu kategorijā "Rimi" nopērkami tomāti, kuru peļņas marža kompānijai ir 4-7%.

Vienlaikus Ciemīte sacīja, ka līdzās ikdienas precēm, kur tirgotāja peļņas procents ir zems, ir arī tādas preču grupas, kas nav tik cenu jutīgas, piemēram, atsevišķi ekskluzīvie sieri, mandeļu piens vai nepārtikas preces. "Taču konkurence mazumtirdzniecībā ir tik sīva, ka mums ir rūpīgi jāizsver iespējamais uzcenojums katrai precei," atzīmēja kompānijas pārstāve.

Ciemīte uzsvēra, ka mazumtirdzniecība ir nozare, kurai ir raksturīgs liels apgrozījums, taču salīdzinoši neliels rentabilitātes procents, piemēram, "Rimi" neto peļņa pērn ir sarukusi un bija tikai 2,7%. Arī iepriekšējos trīs gados tā bijusi 3,2% - 3,6% apmērā. Citās nozarēs, tai skaitā ražotājiem, šis rentabilitātes rādītājs ir ievērojami augstāks, skaidroja pārstāve.

"Šajās diskusijās, meklējot risinājumus, būtu nepieciešams korekti izvērtēt visu iesaistīto pušu atbildību gan cenu pārskatīšanas un samazināšanas procesā, gan savos apgalvojumos par tirdzniecības nozari," pauda Ciemīte.

Tikmēr SIA "Elvi Latvija" komercdirektore Laila Vārtukapteine sacīja, ka tirgotāja noteiktais piecenojums produktiem publiskās diskusijās vienmēr ir "karstais kartupelis", ar ko sabiedrība mīl spekulēt dažādos veidos, un zināmā mērā apstākļi ir labvēlīgi šādām spekulācijām - piecenojuma apmērs ir komercnoslēpums un lielai daļai cilvēku trūkst izpratnes par to, kā veidojas veikala plaukta cena, visas tajā ietvertās izmaksas vienkāršoti norakstot uz tirgotāju mantrausību un peļņas kāri.

"Kvalitatīvas izpratnes veidošanai sabiedrībai atkal un atkal ir jāskaidro, kas veido plaukta cenu veikalā," uzsvēra Vārtukapteine, norādot, ka reti kurš aizdomājas, ka preču cena veikalā ietver, piemēram, valsts daļu, tas ir, pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas vairumam preču ir 21%, daļai preču - arī akcīzes nodokli, kura apmērs atkarīgs no preces veida, izmaksas par produkta loģistiku, veikala komunālos maksājumus, darbinieku atalgojumu, kasu sistēmu uzturēšanas maksājumus, veikala vides iekārtošanas materiālus un citas ar tirdzniecību saistītas lietas.

Vārtukapteines ieskatā, produktu piecenojums ir ekonomiski pamatotas izmaksas un ir maldīgi uzskatīt, ka piecenojums ir veikala brīvās gribas izpausme un tādējādi identiska ar veikala peļņu, jo kompānijas peļņa veido tikai ļoti nelielu daļu no piecenojuma.

"Publiski izskanējušās spekulācijas ar nenormāliem piecenojuma procentiem mūsu veikalu tīklā neatbilst realitātei," uzsvēra Vārtukapteine.

Vienlaikus viņa pauda, ka, lai situāciju dramatizētu, ik pa laikam publiskajā telpā arī izskan informācija par ievērojamu cenu atšķirību starp ražotāju un veikala plauktu, kur sevišķi šī parādība novērota par piena nozari - kā ražotāja cena bieži tiek saukta pat svaigpiena tirgus cena bez PVN, izlaižot pārstrādes uzņēmumus, kas ir šo produktu patiesie piegādātāji veikaliem un pārstrādes produktus tirgo jau par citu cenu.

"Elvi" pārstāves ieskatā, pārliecināties par patieso peļņas guvēju šajā situācijā var salīdzinot gada pārskatos publiski pieejamos uzņēmumu peļņas rādītājus - tirgotāju peļņa ir būtiski zemāka nekā lielai daļai ražotāju. "Un tas ļoti labi matemātiski ilustrē šīs medaļas otru - patieso - pusi," piebilda Vārtukapteine.

Vaicāta par piecenojumu "Elvi" veikalos, Vārtukapteine norādīja, ka tā apmērs katrai preču grupai ir atšķirīgs, piemēram, pirmās nepieciešamības precēm, kam ir cenu akcija, bieži vien tie ir tikai daži procenti. Citām precēm piecenojums ir lielāks, tomēr lielāko daļu pirkuma groza veido tieši pirmās nepieciešamības preces.

Vienlaikus viņa minēja, ka piecenojums nav konstanti noteikts dažādām preču grupām un tas tiek piemērots individuāli katram produktam un "Elvi" piecenojuma veidošanas politika pēdējos gados nav būtiski mainījusies.

"Preču plaukta cenu jebkuram produktam veido dažādas komponentes un mūsu bilance jau šobrīd apstiprina, ka piecenojums ir ekonomiski pamatots un adekvāts," uzsvēra "Elvi" pārstāve, iestarpinot, ka vidējā pirkuma apjoms pēdējā gada laikā ir audzis, tomēr pieaugums nav tik straujš, kā inflācija.

Tāpat viņa piebilda, ka jāņem vērā, ka pēdējā gada laikā ir mainījušies cilvēku iepirkšanās paradumi, jo iepriekšējā periodā Latvijas iedzīvotāji dzīvoja pandēmijas apstākļos - cilvēki uz veikaliem gāja retāk un preču skaita ziņā veica lielākus pirkumus. "Šajā gadā atkal iepērkamies biežāk, līdz ar to kopējais apgrozījuma pieaugums tirdzniecības vietās ir samērā tuvu inflācijas apmēriem," sacīja Vārtukapteine.

Arī SIA "Maxima Latvija" korporatīvo attiecību direktors Jānis Beseris aģentūrai LETA uzsvēra, ka, vērtējot piecenojuma situāciju Latvijā ražotiem pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem, publiskajā vidē minētie skaitļi "Maxima Latvija" gadījumā neatbilst patiesībai.

Viņš pauda, ka viena no kompānijas galvenajām prioritātēm ir nodrošināt iespējami zemāko cenu pircēju iecienītākajiem produktiem. "Šis ir svarīgi īpaši šobrīd, kad liela daļa iedzīvotāju saskaras ar inflācijas radītajām sekām un ikdienas tēriņu pieaugumu būtiskākajās ģimenes izdevumu pozīcijās," piebilda Beseris.

Arī viņš skaidroja, ka produktiem cenu veido ļoti daudzi faktori, no kuriem būtiskākais ir produkta iepirkuma cena, kas pērn piedzīvoja visstraujākās izmaiņas. Vienlaikus to ietekmē arī tādas mazumtirdzniecības izmaksu pozīcijas kā atalgojums darbiniekiem, energoresursu izmaksas, loģistikas izmaksas, veikalu tīkla uzturēšana, rekonstrukcijas un daudzas citas izmaksu pozīcijas.

Cita starpā Beseris atzīmēja, ka "Maxima Latvija" katru nedēļu nodrošina akcijas vairākiem tūkstošiem dažādu produktu, īpašu uzmanību pievēršot pamata kategorijām, iecienītākajām precēm un sezonas produktiem. Šobrīd lielu daļu no "Maxima Latvija" apgrozījuma veido akcijas piedāvājumi, kuros uzcenojums ir zems.

Tāpat Beseris piebilda, ka pirms katras cenu maiņas notiek sarunas ar ražotājiem un piegādātājiem, lai pārliecinātos, ka cenu maiņa patiešām ir neizbēgama un pamatota, cenšoties nodrošināt zemas cenas pēc iespējas ilgāk.

Taujāti par publiskajā telpā izskanējušo nepieciešamību pēc regulatora, kas nosaka pārtikas cenu apjomus, tirgotāji ir vienisprātis - šāda regulācija kropļotu konkurenci.

Cita starpā Okmanis minēja, ka tādējādi atsevišķus produktus var nākties pārdot dārgāk, jo izmaksas veikaliem tāpat ir jānosedz. "Drīzāk šeit var sākt diskusiju par valsts lomas palielināšanu mazturīgo iedzīvotāju atbalstīšanā, vai arī izstrādāt subsīdiju politiku atsevišķām pārtikas precēm, vai to ražotājiem," pieļāva "LaTS" vadītājs.

Viņš norādīja, ka šādas regulācijas ieviešana nav uzskatāma par nopietnu piedāvājumu, jo tādā gadījumā Latvijā vairs nebūtu brīvais tirgus, bet gan regulēta ekonomika.

Tikmēr Vārtukapteine atzīmēja, ka tas būtu plānveida ekonomikas instruments un būtībā nozīmētu ekonomikas sistēmas maiņu. Tā, kā ražotāji savas preces katram tirdzniecības uzņēmumam piegādā par citu cenu, šāds modelis novestu pie vēl lielākas tirgus polarizācijas par labu tiem uzņēmumiem, kam ir lētākās iepirkuma cenas, uzsvēra "Elvi" pārstāve.

Iepriekš intervijā aģentūrai LETA Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis norādīja, ka lielveikalu tīkos daudziem Latvijā ražotajiem produktiem uzcenojums ir nesamērīgi liels.

Vienlaikus viņš pauda viedokli, ka veikaliem varētu ieviest regulatoru, kas kontrolētu preču uzcenojumu apmēru un gadījumos, kad uzcenojums ir pārlieku liels, piemērotu papildu nodokli.

"Mēs ļoti labi zinām, ka dažiem vietējiem ražojumiem uzcenojums ir 70%, ir arī 150%, pēdējais, ko [zemkopības] ministrs [Didzis Šmits] minēja, - līdz pat 300%. Man šķiet, ka tā nav pareizi. Saprotams, ka mēs dzīvojam tirgus ekonomikā, bet tas, ko ministrs minēja, ka 300% uzcenojums vienam pārtikas produktam ir divās lielās veikalu ķēdēs, tas ir ļoti jocīgi. Ja veikals uzliek produktam 100% uzcenojumu, tad tajā veikalā nevajadzētu pirkt neko, bet kāpēc abos veikalos ir 300% uzcenojums - tam īsti izskaidrojuma nevienam nav," teica Gūtmanis, konkrētus piemērus gan nesaucot, jo starp pārstrādātājiem un veikaliem ir noslēgti līgumi, kas ir komercnoslēpums.

Vienlaikus kā piemēru viņš minēja piena produktu tirdzniecību.

Tāpat ziņots, ka Konkurences padome (KP) sākusi vairākus uzraudzības procesus pārtikas cenu jomā, tā 21.jūnijā Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē sacīja padomes pārstāvji.

Vienā no lietām mērķis ir parādīt patieso cenu situāciju virknē pārtikas preču kategoriju - piens, olas, graudi, maize, gaļa un zivis. Uzraudzības procesi sākti pēc padomes iniciatīvas.

KP visos produkta piegādes ķēdes posmos iesaistītajām pusēm ir lūgusi sniegt informāciju par konkrētiem cenu veidojošiem aspektiem un komponentēm. Tāpat tiek vērtēts vai pārtikas tirdzniecībā novērojamas negodīgas tirdzniecības prakses vai aizliegtas vienošanās. Izpēte tiek veikta par laika posmu no 2022.gada janvāra līdz šī gada maijam.

Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas (LPTA) vadītājs Noris Krūzītis komisijas sēdē skaidroja, ka līdz šim pārtikas preču cenu lielākoties veikalos ietekmēja elektrības cenu kāpums. Viņš skaidroja, ka, ja ražotāji par elektrības kāpumu samaksāja sākotnēji, tad tirgotāji par to maksā, izplatot attiecīgajā laika posmā saražoto preci.

Līdztekus Krūzītis pievienojās atziņai, ka pārtikas cenu turpmākam kāpumam pamata nav, tomēr piegādātāji vēl joprojām iesniedz cenu paaugstinājumu pieprasījumus. Piemēram, cenu paaugstinājums ir spēkā 91% piegādātāju un tikai 9% piegādātāju cenas samazinājuši.

Viņš skaidroja, ka iemesli šādai situācijai ir dažādi, taču galvenokārt tas saistīts ar produktu ražošanu un izejmateriālu cenu kāpumu iepriekš, kad viss ražošanai nepieciešamas iegādāts dārgāk.

Komisijas sēdē nozares pārstāvji prognozēja, ka pārtikas cenu samazinājums gaidāms rudenī.

Komisijas vadītājs Hosams Abu Meri (JV) uzsvēra, ka Pieprasījumu komisija turpinās sekot līdzi situācijas attīstībai un pie jautājuma izskatīšanas savā darbakārtībā atgriezīsies rudenī, lai pārliecinātos par iecerēto cenu samazināšanu vismaz atsevišķām pārtikas preču grupām.

Tikmēr Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, vadošā pētniece Ingūna Gulbe aģentūrai LETA iepriekš pauda, ka pārtikas cenu kritumam būtu jābūt lielākam, savukārt cenu kāpumam - mazākam.

Viņa apsvēra iespēju, ka tirgū varētu būt spekulācijas ar cenām, tirgotājiem cenu kāpumu pamatojot ar globāliem notikumiem, piemēram, sausumu Eiropā vai Kahovkas dambja sabrukšanu. Viņas ieskatā tādi notikumi tiek izmantoti kā aizsegs cenu kāpumam un to ietekme nav tik būtiska, kā veikalu cenas varētu likt noprast.

Vienlaikus Gulbe stāstīja, ka atsevišķiem produktiem ir novērots produktu kritums, bet tas nav tik liels, kā tam ir potenciāls būt. Jūnija dati liecina, ka saulespuķu eļļai novērots cenas kritums, tostarp Tallinā tā maksāja 0,99 eiro, bet Rīgā - aptuveni divi eiro. Tikmēr cenas ir būtiski kāpušas olīveļļai un paprikai.

Lai gan ir preces, kurām cenu kāpums ir pamatots, Gulbe stāstīja, ka, piemēram, paprikas cenai nav iemesla tik būtiski palielināties, jo paprika tiek audzēta siltumnīcās un sausums to neietekmē.

Vienlaikus viņa novērojusi, ka līdz no patērētāju puses rodas satraukums par pārtikas cenām, veikali pielieto dažādas mārketinga stratēģijas, lai pielāgotos patērētāju satraukumam.

Gulbes ieskatā, runas par pamatotu cenu kāpšanu un produktu sadārdzināšanos patlaban ir priekšlaicīgas.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Aprites ekonomikas elementi — bezatlikumu ražošana, efektīva visu resursu izmantošana -, kas ir būtiski instrumenti konkurētspējai, jau ir iedzīvināti dažādu segmentu uzņēmumos, vienlaikus zaļāku produktu izmaksas un cenas ir augstākas nekā tiem, kuri tādi nav, bet Baltijas patērētāji ir ļoti jutīgi pret cenu, to spilgti pierādījis straujais inflācijas kāpums, ko izraisīja Krievijas invāzija Ukrainā

Tādi secinājumi skanēja izdevniecības Dienas Bizness kopā ar nozares līderiem AS Clean R Grupa, SIA Eco Baltia vide, SIA ZAAO, SIA Lautus un The Coca-Cola Company rīkotajā ikgadējā konferencē Aprites ekonomika.

Uzņēmēji negaida

„Esam starp tiem 1,5% ražotāju pasaulē, kuru ražotās tējas nav maisiņos, kuros ir plastmasa, jo izmatojam augu šķiedras maisiņus, kuri radīti no kukurūzas un citu augu cietes maisījuma, un tie ir kompostējami 30 līdz 60 dienās,” norāda zīmola Plūkt vadītāja un līdzdibinātāja Māra Lieplapa.

VIDEO: Konference Aprites ekonomika 

Sabiedrības attieksmē, attiecībā uz dabas resursu un to apsaimniekošanas jautājumiem, pēdējo...

„Ar aprites ekonomikas filozofiju — bezatlikumu ražošanu - strādājam jau daudzus gadus, un attiecīgie principi ir ieviesti teju visur, kur vien iespējams,” stāsta AS Balticovo valdes loceklis Toms Auškāps. Viņš norāda, ka pie sasniegtā negrasās apstāties. „Ražojot olas, dējējvistas parūpējas par kūtsmēsliem, kas ir nākotnes enerģija, jo jau vairākus gadus no tiem ražojam biogāzi, ko izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai, bet jau novembrī ceram atklāt, iespējams, Latvijā pirmo biometāna attīrīšanas staciju, kas ļaus biogāzi sadalīt sašķidrinātā CO2 un biometānā, kas ir dabasgāzes analogs un tiks iepludināts dabasgāzes tīklā,” uzsver T. Auškāps. Viņš norāda, ka no vistu mēsliem radītā biometāna daudzums pārsniegs visa Bauskas novada patērētās dabasgāzes apjomu. „Drīzumā atklāsim saules parku, kas visvairāk būs nepieciešams tieši vasarā, kad ir visvairāk saules un visvairāk vajag enerģijas vistu novietņu dzesēšanai,” uzsver T. Auškāps. Viņš pieļauj, ka saules paneļu parks varētu atpelnīties tuvāko trīs — četru gadu laikā.

Ēdamas kafijas krūzītes

AS Virši ilgtspējas projektu vadītājs Anrijs Tukulis norādīja, ka ilgtspējas kontekstā tiek veiktas vairākas aktivitātes — atjaunojamās enerģijas izmantošanā, kā arī kafijas segmentā. „Sekojam līdzi ne tikai kafijas pupiņām audzētavās, to transportēšanai (lai nebūtu liekas pārkraušanas), grauzdēšanai, bet arī iepakojumam. Ilgstoši uz degvielas uzpildes stacijām vedām kafiju mazajos iepakojumos, jo tādējādi tiek saglabāts kafijas īpašais aromāts, bet, tā kā šī produkta patēriņš bija stabils, tad secinājām, ka šim nolūkam varam izmantot 7 kg daudzkārt izmantojamos traukus,” skaidro A. Tukulis. Viņš norāda, ka tieši daudzkārt izmantojamo trauku lietošana samazina iepakojuma patēriņu. „Degvielas uzpildes stacijās kafiju var liet savās krīzītēs un par to saņemt atlaidi, var arī izmantot vienreiz lietojamas kartona kafijas krūzītes, un bija arī iespēja kafiju ieliet ēdamajās krūzītēs, kas garšo kā cepums,” skaidroja A. Tukulis. Viņš norādīja, ka ir testēta cepuma garšas kafijas krūzītes noturība. „Atkritumi ir jāuztver kā izejviela kādam citam produktam,” tā A. Tukulis.

Mazāk plastmasas

„Mums gan pašlaik iepakojums nav ēdamas, bet ilgtspējas jautājumu kontekstā strādājam jau kopš 2014. gada,” uzsvēra gaļas izstrādājumu ražošanas AS Maag Latvija pārdošanas vadītājs Heino Lapiņš. Viņš norāda, ka tieši ilgtspējas kontekstā jau ir veikti daudzi pasākumi, savukārt 2025. gadā tiks pabeigta ražotne, kura no kūtsmēsliem ražos apmēram 8 miljonus m3 biometāna. „Samazinām plastmasas daudzumu, bet ēdams tas nav, jo ir jānodrošina pārtikas drošības un uzglabāšanas termiņa nosacījumi, šobrīd lepojamies ar šā gada investīcijām maltas gaļas iepakojumā, kur ir par 75% mazāk plastmasas, un tas ir pārstrādājams, tādējādi šogad tiks ietaupītas apmēram 20 tonnas plastmasas,” uzsver H. Lapiņš. Viņš arī vērš uzmanību uz tā dēvēto šķēlīšu produkciju, kur tiek samazināts gan pārtikas atkritumu apjoms, jo cilvēks var patērēt tik, cik vēlas, gan arī izmantots apmēram par 7 tonnām mazāk plastmasas.

Ietaupījums jāpierāda

„Ilgtspējas kontekstā var īstenot vairākus pasākumus, piemēram, samazināt CO2 pēdu lauku apstrādē, tāpat lauksaimnieki uzstāda saules paneļus un izmanto atjaunojamo elektroenerģiju, bez tam vienu un to pašu autotransportu (vilcējus), ko lieto graudu pārvadāšanai vēlā vasarā un rudenī, ziemā var izmantot šķeldas pārvadāšanai, tādējādi panākot augstāku darba efektivitāti un mazāku ietekmi uz vidi,” situāciju raksturo Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas ģenerāldirektors Rolands Feldmanis. Viņaprāt, zemniekus būt zaļākiem motivētu CO2 emisiju kvotu tirdzniecība, kuras ieviešanai ir vajadzīgi gan aprēķini, gan aprobācijas laiks, jo, sākot meklēt datus, ir jāzina to avoti, iespējams, piemērošanas koeficienti, un savs ietaupījums ir jāpierāda ar sertificētu ekspertu atzinumu. „Par katru saražoto biometāna tonnu būs iespēja saņemt attiecīgus sertifikātus, taču būtiskākais ir tas, kāda būs Latvijas valsts politika — vai šo izmantos Latvijas klimata neitralitātes mērķa sasniegšanai, vai arī būs brīvais tirgus un varēs to realizēt uz jebkuru pasaules valsti,” norādīja T. Auškāps. Viņaprāt, pašlaik ir ļoti daudz neskaidrību.

„Zaļā domāšana nāks visiem par labu, jo īpaši, ja Latvijā pieredzam lielgraudu krusu, ziņās redzam plūdus Slovēnijā, un tai pievērš arvien lielāku uzmanību visur, taču ilgtspējā ir arī pelēkā puse, piemēram, saistībā ar CO2 uzskaiti, jo ir vairākas metodoloģijas, kā to darīt, jo tikai pateikt, cik daudz izmešu ir samazinājis konkrēts uzņēmums, nebūs gana produkcijas pircējam ārvalstīs, un kā apliecinājumu tas prasīs sertifikātu, kas atkal nozīmēs konsultantus, kuri atkal prasīs uzskaites mehānismus, un kopumā tas prasa uzņēmumam gana jaudīgas investīcijas, papildu uzskaiti, kas ilgtermiņā var būt liels drauds Latvijas uzņēmumiem, kuri vēlas eksportēt,” tā H. Lapiņš. Viņš uzsver, ka jābūt kompleksam skatījumam — kā varam būt ilgtspējīgi un vienlaikus nezaudējam konkurētspēju eksporta tirgos, pretējā gadījumā ekonomiskā attīstība Latvijā būs apdraudēta.

Anketas atšķiras no izvēles

T. Auškāps vērš uzmanību, ka patērētāju attieksme pret ilgtspējīgiem produktiem sakņojas ne tikai viņu noskaņojumā, bet arī pirktspējā. Viņš pieļauj, ka ir liela nobīde starp cilvēku atbildēm anketās salīdzinājumā ar viņu rīcību, stāvot pie produktu plaukta veikalā, jo īpaši, ieraugot oranžās vai dzeltenās cenu zīmītes. „To varēja redzēt, vērojot kara Ukrainā izraisītās inflācijas sekas Latvijā, kad būtiski saruka pieprasījums pēc brīvībā turēto vistu olām (kuras maksā dārgāk) veikalos,” norāda T. Auškāps. Savukārt gaļas produktiem to izvēles brīdī spiediens uz ilgtspējību pieauga līdz ar Covid -19 pandēmiju un karu Ukrainā, kas šo tendenci samazināja, jo Baltijā ir ļoti izteikts jutīgums pret cenu līmeni. Nākotnē viss var mainīties, it īpaši, ja Eiropas Centrālās bankas noteiktās procentlikmes samazināsies un pirktspēja atgūsies.

Jāmaina pieeja

SIA Baltic Restaurants Latvia valdes loceklis Guntis Bredovskis norādīja, ka pārtikas atkritumu segmentā būtiskākais jautājums ir par publisko finansējumu, kas nozīmē lielu darbu ar ministrijām, dažādiem noteikumiem, lai to prasības un nosacījumi būtu maksimāli tuvāki vajadzībām. „Igaunijā no pirmās līdz divpadsmitajai klasei ir subsidēta ēdināšana, tā ir pēctecība jau 20 gadu garumā, un ēdinātāji zina, ka tieši tā arī būs nākamos 30 gadus, kas ļauj ne tikai pilnveidoties un attīstīties ēdinātājiem, bet arī iegūt labus rezultātus tieši attiecībā uz ēdiena atkritumiem,” uzsver G. Bredovskis.

Viņš norāda, ka ziemeļu kaimiņvalstu skolās ir pašapkalpošanās bufetes, kur skolēns uz sava šķīvja paņem to, ko vēlas, un tik daudz, cik grib, bet Latvijā nav pēctecības, ir dažādi apkalpošanas un finansēšanas modeļi (daudzus gadus samaksu neindeksē, tad vienā brīdi kādai daļai to atņem pavisam), un rezultātā neviens īsti nezina, kas un kā Latvija būs nākotnē. „Pašlaik Igaunijā ir 2,5 reizes mazāk pārtikas atkritumu no skolēnu šķīvjiem nekā Latvijā, kas atkal ietekmē gala cenu, to padara augstāku, jo neesam tik efektīvi,” tā G. Bredovskis. „Jau pirms kādiem gadiem pieciem ir ieviesta kafijas pirmdiena, kur ierodoties ar savu krūzīti, pircēji iegūst 10% atlaidi. Liels izaicinājums ir pārtikas atkritumu samazināšana, ko neredz viesi, bet tas ietekmē ēdienu pašizmaksu. Stingri sekojam līdzi kalkulācijām, termiņiem, pasūtām tik, cik vajag, tik, cik prognozēts, ka izlietos, nevis par daudz, lai beigās nenākas kaut ko mest ārā,” skaidro ēdināšanas zīmola Ezītis miglā līdzīpašnieks Ernando Gammara. Viņš atzīst, ka savā ziņā videi draudzīgs un ietaupīts iet roku rokā.

Vienlīdzīgi konkurences nosacījumi

„Ilgtspējas kontekstā lielākais izaicinājums ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi, jo konkurējam globālā tirgū — 40 % no savas produkcijas piegādājam uz Eiropu, kur vienlaikus ir atvērts tirgus trešo valstu olu ražotājiem, kuriem nav jāievēro tās prasības, kādas ir ražotājiem Eiropā, kā dēļ esam neapskaužamā situācijā,” skaidro SIA Alūksnes putnu ferma valdes priekšsēdētājs Hermanis Dovgijs. Viņš norāda uz vēl kādu būtisku faktoru, proti, valsts atbalsta saņemšanas laiks, ko pēc Covid-19 pandēmijas Polijas un Lietuvas ražotāji saņēma pēc mēneša, bet Alūksnes putnu ferma - pēc pusotra gada. Protams, atbalstu pēc kara sākšanās Ukrainā kaimiņi saņēma pēc mēneša, Latvija - pēc pusgada. „Tas ir progress, taču tik un tā ilgi, jo būtiskākais ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi,” uzsvēra H. Dovgijs.

Grīdu ražošanas SIA Amber Wood radījis jaunu produktu, par kuru saņēmis Latvijas patentu, vienlaikus strādā pie aptuveni divus miljonus eiro vērta investīciju projekta, kas ļautu ražošanā izmantot mākslīgo intelektu un robotus.

Lai arī pēdējos gados koka grīdu segumu tirgus ir piedzīvojis radikālas svārstības, tomēr SIA Amber Wood pašlaik aktīvi strādā pie jaunu iespēju radīšanas, kuras nākotnē būtiski palielinās uzņēmuma konkurētspēju.

Investīciju miljoni

Viņš atzīst, ka Eiropas patenta pieteikums atrodas izstrādes procesā. “Jebkurā situācijā jaunais patents kopā ar jau spēkā esošo SIA Amber Wood īpašumā esošo Eiropas patentu nostiprinās zīmola Stalgen divslāņu dēļu pozīcijas tirgū,” uzsver I. Akerfelds. Viņš norāda, ka uzņēmums ir ieguvis Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras administrētās programmas atbalstu (100 000 eiro) un centīsies savā ražošanas procesā izmantot robotus daudzslāņu materiālu izgatavošanas tehnoloģiskajā procesā nesošā slāņa un virskārtas līmēšanā. “Robotizētu tehnoloģiju ieviešana komplektā ar investīcijām ražošanas procesu uzraudzības un vadības algoritmu pārveidē un adaptācijā mākslīgā intelekta integrācijas vajadzībām ilgtermiņā atmaksāsies ne tikai ražošanas konkurētspējā un efektivitātē, bet arī produkcijas kvalitātē un ražošanas procesu ilgtspējā,” savu pārliecību pauž I. Akerfelds. Viņš atzīst, ka iecerētā uzņēmuma pārveides projekta izmaksas tiek lēstas uz diviem miljoniem eiro. “Investīcijām jābūt samērojamām ar rezultātu, un nevar atļauties ieguldīt līdzekļus, nerodot to atgūšanas iespējas,” tā I. Akerfelds.

Vīrieši Latvijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvo nepilnus četrus gadus, kas ir teju piecas reizes mazāk nekā Norvēģijā un Zviedrijā, savukārt sievietes Latvijā – nepilnus 14 gadus, kas ir par 10 gadiem mazāk nekā Austrijā, Slovēnijā, Turcijā un Francijā.

Jāuzsver, ka, lietojot terminu «vidējais dzīves ilgums», tas tieši tā jāsaprot, neattiecinot uz katru individuāli, jo ir valstī cilvēki, kas nodzīvo līdz simts gadiem un vairāk.

To rāda a/s BDO pētījums, kurā Eiropas valstu noteiktais vecuma pensijas saņemšanas laiks tika salīdzināts ar vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu. Pētījums būtībā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Proti, Latvija pēc dzīves īsuma ir viena no visas Eiropas līderēm, jo īpaši baisa aina vērojama vīriešu segmentā. Tā kā Latvijā jau no 2014. gada ik gadu par trijiem mēnešiem tiek palielināts pensionēšanās vecums, līdz tas sasniegs 65 gadus (tam jānotiek ar 2025. gada 1. janvāri), un tad, ja nepieaugs vīriešu dzīves ilgums Latvijā, tad tā dēvētā stiprā dzimuma pensijā vidēji pavadītais mūža ilgums būs ap trīs gadiem ‒ tikpat garš kā Krievijā, kas nepagurusi sūta savus vīriešus nāvē bezjēdzīgos karos.

Koka palešu ražotāji ir pirmie, kuri visātrāk sajūt, kāds klimats valda konkrētā nozarē un tajā notiekošās pieprasījuma – patēriņa izmaiņas; zaļā kursa ietekmē nedz plastmasa, nedz polimēri nespēs izkonkurēt koku kā galveno šī produkta izejmateriālu.

Koka palešu ražošanu ietekmē ne tikai globālā pieprasījuma – patēriņa izmaiņas un inflācijas bremzēšanas pasākumi, ko īsteno centrālās bankas, bet arī izmaksu pieaugums, kura ierobežošanai vai neitralizēšanai tiek īstenoti dažādi pasākumi. Vienlaikus uz paletēm balstās visu produktu transportēšanas un loģistikas sistēmas.

Plašs spektrs

„Ik gadu saražojam nedaudz vairāk par diviem miljoniem nestandarta palešu dažādu produktu, sākot ar pārtiku, beidzot ar būvmateriāliem un smagās metalurģijas izstrādājumiem, transportēšanai,” stāsta viena no lielākajiem koka palešu ražotājiem SIA Marko KEA izpilddirektors Ģirts Torgans.

Valsts dotācijas VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) būs nepieciešamas arī turpmāk, taču kompānijas uzdevums ir maksimāli samazināt finanšu līdzsvara maksājuma īpatsvaru, sacīja LDz valdes priekšsēdētājs Rinalds Pļavnieks.

Viņš pauda, ka valsts dotācijām nākotnē, visticamāk, būs jābūt jebkurā gadījumā, bet jautājums ir par tā apmēru - 5%, 25% vai 50% no infrastruktūras uzturēšanas izmaksām. "Mūsu uzdevums ir maksimāli samazināt šo finanšu līdzsvara maksājuma īpatsvaru," sacīja Pļavnieks.

Pēc viņa teiktā, viss liecina, ka uzņēmumam ir iespējas to īstenot. "Noteikti nākamajos gados mēs varam sasniegt vēl zemāku nepieciešamo finansējumu no valsts budžeta kā šogad," uzsvēra Pļavnieks.

LDz valdes priekšsēdētājs arī piebilda, ka pagājušajā gadā LDz strādāja ar aptuveni 24,5 miljonu eiro zaudējumiem pirms finanšu līdzsvara, bet šā gada budžetā zaudējumi un līdz ar to arī nepieciešamība pēc finanšu līdzsvara maksājuma tika plānota daudz lielāka gan energoresursu izmaksu palielināšanās dēļ, gan investīciju projektu dēļ. Taču uzņēmumam ir izdevies darboties daudz efektīvāk, un zaudējumi būs par aptuveni trešdaļu mazāki, nekā bija plānots.

Ekonomiskā transformācija, atjaunojamie energoresursi, to ražošanas bāze, izmantošana Latvijas iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai, viedās mājas un pilsētas ir tie izaicinājumi, kuri prasīs mainīt ne tikai savu darbību, bet arī attieksmi visiem lēmumu pieņēmējiem, uzņēmējiem un iedzīvotājiem.

Tādi secinājumi skanēja Kurzemes biznesa forumā, kurš šogad norisinājās Ventspilī, koncertzālē “Latvija”. Kurzemes biznesa forumā piedalījās dažādu jomu un nozaru pārstāvji un savu nozaru speciālisti, kopēji diskutējot par straujo pārmaiņu laiku un to, ka būtiska nozīme ir un būs tiem lēmumiem, kuri jau ir un vēl tiks pieņemti, jo no tiem būs atkarīga visas valsts nākotne.

Izaugsmei vajag platformu

«Lai veiktu ekonomisko izaugsmi, kas balstās uz konkurētspēju un produktivitāti, ir nepieciešami cilvēki, finanšu resursi (investīcijas), to pieejamība un produktivitāte jeb visu procesu paātrināšana, tostarp digitalizācija,» uzsvēra ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Viņa norādīja, ka labu iespēju nodrošināšana uzņēmējiem ir Ekonomikas ministrijas darba mērķis. Vienlaikus ministrija vēlas mazināt birokrātiju un noņemt šķēršļus. «Sāksim ar sadaļām - īpašumu attīstīšana un nodokļu nomaksas vienkāršošana, jo Latvijā šim nolūkam tiek patērēts trīs reizes vairāk laika nekā Igaunijā,» stāstīja I. Indriksone.

Investējot teju vienu miljonu eiro, SIA Jaunzeltiņi uzstādījuši zāģmateriālu ēvelēšanas līniju, kura jau kļuvusi par būtisku kokmateriālu apstrādes — impregnēšanas – papildinājumu; tas ļauj cerīgi raudzīties nākotnē situācijā, kad teju vai visos lielākajos noieta tirgos ir recesijas pazīmes.

„Kokmateriālu apstrāde — žāvēšana, ēvelēšana, impregnēšana, profilēšana - ir papildu pievienotās vērtības pakalpojums, ko izmanto klienti, lai savu kravu transportēšanas laikā pievienotu tai vērtību,” skaidro SIA Jaunzeltiņi valdes priekšsēdētājs Artūrs Veispāls. Viņš norāda, ka zāģmateriālu ēvelēšana ir vienas no uzņēmuma jaunākajām investīcijām pievienotās vērtības pakalpojumos. „Ēvelēšanas līnijas izveide tika pabeigta 2023. gada sākumā, un pašlaik, strādājot vienā maiņā, varam apstrādāt 1500 m3 mēnesī. Taču pie sasniegtā neapstājamies, turpinām investēt un uzlabot ēvelēšanas un šķirošanas pakalpojumu, kā rezultātā jau 2024. gadā plānojam palielināt šīs iekārtas jaudu vēl par 30%,” izaugsmes ieceres atklāj A. Veispāls.

Bērza specifisko īpašību dēļ šīs koksnes finieris un no tā ražotie izstrādājumi bija un būs pieprasīti ne tikai Eiropas, bet visas pasaules tirgos, kas Latvijā strādājošajiem finierskaidas ražotājiem rada labas attīstības perspektīvas.

„Pieprasījums pēc bērza finierskaidas Eiropā tikai pieaug,” skaidro finierskaidas ražošanas SIA AmberBirch valdes priekšsēdētājs Raimonds Spūls-Vilcāns.

Viņš norāda, ka bērza finierskaidas patērētāji ir no divām būtiskām sfērām — saplākšņa un mēbeļu, jo īpaši liekti līmēto detaļu ražotāji. „Transportā – kravas auto puspiekabēs, kuģos – bez bērza saplākšņa, ko ražo, līmējot finierskaidu, iztikt nav iespējams,” stāsta R. Spūls-Vilcāns.

Lapkoku finiera lokšņu eksportā Latvija - devītā pasaulē 

No 2010. līdz 2019. gadam Latvijas ienākumi no lapu koku finiera eksporta...

Finierskaidas pieprasījums Eiropā ir pieaudzis, jo juridiski Eiropas Savienībā Krievijas izcelsmes finierskaidu un saplāksni kopš pērnā jūlija nevar ieviest un pārdot. „Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Krievija bija milzīgs finierskaidas un saplākšņa piegādātājs Eiropas Savienībai, taču tagad tā vairs nav, kaut arī pēkšņi uz Eiropu ir sākušas vai būtiski palielinājušas šo produktu piegādes tās valstis, kurās ražošana agrāk bijusi neliela un arī minimāli piegāžu apjomi uz ES,” norāda R. Spūls-Vilcāns. Viņš skaidro, ka pašlaik 99% SIA AmberBirch saražotās bērza finierskaidas tiek eksportēti. „Lielākie noieta tirgi — Polija, Lietuva, krietni mazākos apjomos Jēkabpilī ražotā finierskaida realizēta Igaunijā, Itālijā un Rumānijā. „No Latvijā strādājošajiem ražotājiem vislielāko apjomu pērk liekti līmēto mēbeļu ražotājs SIA Dižozols Plus, taču no saražotā lobskaidas apjoma tas ir tikai aptuveni 1%,” uz jautājumu par Latvijas pircējiem atbild R. Spūls-Vilcāns. Iepriekšējos gados finierskaidas piegādes bijušas arī uz Spāniju, Portugāli un Ameriku. „Pēdējo divu triju gadu laikā AmberBirch noieta tirgos ir notikušas būtiskas pārmaiņas,” tā R. Spūls-Vilcāns. Viņš tās skaidro ar Covid-19 pandēmijas pārrautajām piegāžu ķēdēm, kam papildu ietekmi ir radījis karš Ukrainā, kā ietekmē izmainījušies Krievijā ražoto produktu piegādes tirgi.

„Savulaik AmberBirch vairāk bērza finierskaidas piegādāja Āzijas valstu patērētājiem, kuru vidū bija Indija, Indonēzija, Ķīna, Vjetnama, taču pašlaik šī reģiona patērētāji var iegādāties to pašu produktu no Krievijas par būtiski zemāku cenu, nekā spēj piegādā Latvijā vai citās ES dalībvalstīs strādājošie ražotāji,” uz jautājumu par pārmaiņām Āzijas tirgos atbild R. Spūls-Vilcāns. Viņš arī atzīst, ka pirmo būtisko triecienu finierskaidas piegādēm uz Āziju ir radījusi Covid-19 pandēmija. „Pasūtījumi bija, bet, kā tos nogādāt patērētājiem — pircējiem Āzijā, nebija skaidrs, jo nebija konteineru, kuros varētu šo produktu sūtīt uz šo reģionu, vēl jo vairāk, ja kādu brīdi bloķēts bija Suecas kanāls,” atceras R. Spūls-Vilcāns. Viņš norāda, ka, piemēram, pircēji no Vjetnamas Jēkabpilī ražoto finierskaidu līmēja un izmantoja kā pamatni cēlkoka parketa ražošanai, savukārt pircēji no Ķīnas to izmantoja liekti līmēto gultas līstu ražošanai, kas bija, ir un arī būs svarīgs mēbeļu ražošanai nepieciešams komplektējošais materiāls.

„No bērza finierskaidas ražotās gultas līstes izmērs ir tikai 9 milimetri, savukārt, lai nodrošinātu tādu pašu izturību ar citu koku finierskaidu, šādas līstes izmēram jābūt par trešdaļu biezākam — 12 milimetri, kas savukārt nozīmē lielāku kopējo produktu, kam vajadzīgs lielāks pārvadājumu apjoms, kas rezultējas ar augstākām cenām patērētājiem, bet to neviens ražotājs nevēlas,” uz jautājumu par bērza finierskaidas priekšrocībām atbild R. Spūls-Vilcāns. Viņš norāda, ka tādējādi var prognozēt stabilu pieprasījumu pēc bērza izstrādājumiem, vienlaikus bērzam neesot ekonomiski pamatoti tikt izmantotam kā izejmateriālam koka iepakojuma ražošanā, kas bijusi salīdzinoši izplatīta parādība, jo bija iespēja tos lēti iegādāties no ražotājiem Krievijā, bet pašlaik tādas iespējas vairs nav.

Izstrādā paplašināšanās projektu

Pašlaik AmberBirch ik gadu pārstrādā 90 000 m3 bērza finierkluču un saražo apmēram 45 000 m3 finierskaidas, taču izstrādē atrodas būtisks ražošanas paplašināšanas projekts. „Esošā lobskaidas ražošanas iekārta var izmantot finierklučus, kuru diametrs nepārsniedz 30 centimetrus, kas nozīmē, ka resnākus klučus par šo diametru esam spiesti pārdot, jo paši tos nespējam pārstrādāt, tāpēc strādājam pie projekta, kurš ļautu uzstādīt vēl vienu lobmašīnu, kas spētu pārstrādāt resnākus apaļkokus par 30 centimetriem,” uz jautājumu par iespējamo paplašināšanās projektu atbild R. Spūls -Vilcāns. Viņš norāda, ka šim mērķim – projekta izstrādei, iekārtu iegādei, ražošanas infrastruktūras paplašināšanai, kā arī iekārtu testēšanai – būs nepieciešams laiks vismaz divi līdz trīs gadi. „Iecere dubultot ražošanu līdz 90 000 m3 gatavās produkcijas ir uzņēmuma nākotnes perspektīva, kura balstās uz faktu, ka pieprasījums pēc bērza lobskaidas nesamazināsies, tas tikai pieaugs,” uz jautājumu par nākotnes izaugsmes pamatojumu atbild R. Spūls-Vilcāns.

Viņš norāda, ka šādu paplašināšanās projekta īstenošanu ļauj arī esošā teritorija, kur bijis Krustpils lidlauks. „Bērza resursu Latvijā pietiek, vēl jo vairāk, ja finierklučus neeksportēsim, bet pārstrādāsim tepat Latvijā, tādējādi radot jaunas darbavietas un papildu nodokļu ieņēmumus. 2022.gadā AmberBirch nodokļos samaksāja 1,5 milj. eiro, kas ir aptuveni 15 eiro par kubikmetru finierkluču, dubultojot apjomu, nomaksāto nodokļu apmērs arī palielināsies divas reizes,” uz jautājumu par finierkluču resursu pieejamību atbild R. Spūls-Vilcāns. Viņš steidz piemetināt, ka pašlaik patērētie apmēram 90 000 m3 bērza finierkluču tiek iepirkti no apkaimes mežiem. „Pašlaik par kopējiem investīciju apjomiem ir pāragri runāt, jo inflācija ir izmainījusi visas cenas, tostarp arī iekārtu cenas un piegāžu termiņus,” uz jautājumu par iespējamo investīciju apmēru atbild R. Spūls-Vilcāns. Viņš atzīst, ka, lai arī daudzi uzņēmumi sūdzas par darbinieku deficītu, taču AmberBirch nav problēmu ar darbaspēku, vēl jo vairāk - kadru mainība ir gandrīz nulles līmenī, jo no 85 strādājošajiem gada laikā nomainījušies tikai divi.

Sava elektrība

Pēdējo trīs gadu laikā ir notikušas daudzas dažādas pārmaiņas: pandēmijas izaicinājumi, kara Ukrainā blakusefekts inflācijas lēciens, jo īpaši energoresursu – elektroenerģijas – cenās. „2022. gada vasarā pieredzējām kaut ko no fantastikas, jo elektroenerģijas cena lobskaidas ražošanai sasniedza 4000 eiro par MWh, kas nozīmētu, ka visi ienākumi no viena kubikmetra saražotās finierskaidas ir jānovirza tikai samaksai par elektrību, kas patērēta tās saražošanai, un ekonomiski izdevīgāk bija neko neražot un darbiniekiem samaksāt dīkstāves pabalstu. Lai līdzīga situācija neatkārtotos, tika nolemts izveidot pašiem savu saules paneļu elektrostaciju ar 1 MW jaudu,” skaidro R. Spūls -Vilcāns. Viņš norāda, ka plāns bijis saulainā laikā dienā 50% no iegūtās elektroenerģijas patērēt pašiem ražotnē un pārējos 50% nodot tīklā, savukārt nakts maiņā tos pašus pa dienu tīklā atdotos 50% saražotās elektroenerģijas paņemt atpakaļ. „Ir neliela aizķeršanas ar dokumentāciju,” lakoniski pašreizējo situāciju komentē R. Spūls-Vilcāns.

Viedoklis

Izaicinājums ir cilvēkresursu un izejmateriāla pieejamība

Artūrs Bukonts, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors

Finiera ražošanas nozīmība ir nozares diversifikācijā un šī starpprodukta tālākapstrādes potenciālā. Liekti līmētas detaļas ir turpat katras mūsdienīgas mēbeles vai cita interjera objekta sastāvdaļa, un tieši finieris ir visbiežāk izmantotais materiāls šādu dizaina risinājumu praktiskajā īstenošanā. Līdzīgi kā jebkuram citam nozares uzņēmumam, arī finiera ražotājiem lielākais izaicinājums ir cilvēkresursu un izejmateriāla pieejamība.

Saka jau, ka slikts tas kareivis, kas negrib kļūt par ģenerāli - var pastāvēt scenāriji, kuros šie rūpniecības uzņēmumi paši attīsta savas tālakapstrādes jaudas saplākšņa vai pat mēbeļu ražošanā, bet tikpat pamatots būtu uzņēmēja lēmums palikt šajā ķēdes posmā un attīstīt tikai un vienīgi finiera lobīšanas "know-how".

Skujkoku konstrukciju materiālu ražotāji sastapušies ar būtisku izstrādājumu pieprasījuma un līdz ar to arī cenu kritumu Eiropas un Āzijas tirgos, savukārt to ražošanai nepieciešamos zāģbaļķus no Latvijas Valsts mežu apsaimniekotāja spiesti iegādāties par labo laiku cenām, kā rezultātā zaudēta konkurētspēja un tiek zvanīti trauksmes zvani, cerot uz ministru un valdības iesaisti situācijas normalizēšanai.

Stāvokli vēl skarbāku padara fakts, ka citās Latvijas zāģētās produkcijas ražotāju konkurentvalstīs to pašu izejvielu – skujkoku zāģbaļķi - varot iegādāties par būtiski zemākām (pat par 40%) cenām, nekā tos atbilstoši noslēgtajiem līgumiem piegādājot AS Latvijas Valsts meži (LVM). Rezultātā uzņēmumi cenšas superdārgos zāģbaļķus no Latvijas Valsts mežu apsaimniekotāju mežiem jaukt ar lētākajiem, kas iegādāti no privātmežu īpašniekiem, un vai tos importēt no Skandināvijas. Vienlaikus par šo problēmu apspriedes tiek rīkotas ne tikai nozares uzņēmēju organizācijās, bet nu jau arī citā līmenī, jo pagājušajā nedēļā par šo jautājumu sprieda arī Vācijas - Baltijas Tirdzniecības kamerā.

Ikvienam vadītājam ir jāapzina savā pārziņa esošie resursi un iespējas to izmantošanai X stundā, ja nepieciešams - pielāgošana šādas izmantošanas iespējām, vienlaikus negaidot kādas komandas vai resursus no valsts, bez tam ikvienam jāzina, ko un kā darīt, ja iestājas X stunda.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par tēmu Meža nozare un valsts drošība. Meža nozarei ir ne tikai būtiska nozīme tautsaimniecībā, bet arī plašas iespējas valsts aizsardzībā - izmantot ne tikai pašus mežus kā slēptuvi un tajos izvietot pārsteigumus nelūgtajiem ienācējiem, bet arī vienlaikus nozarei ir smagā tehnika, kura var veikt gan šķēršļu joslu izveides, gan drupu novākšanas funkcijas, galu galā nozarei ir būves, kurās ir telpas, kas izmantojamas kā patversmes gaisa uzbrukuma situācijā. Līdztekus kokrūpnieki var ražot nepieciešamās preces, kuras nepieciešamas kara darbības apstākļos.

Digitalizācijas sniegtās pašreizējās iespējas finanšu pārvaldībā līdz šim biežāk izmantojuši lielie uzņēmumi, jo tās dod iespēju strādāt efektīvāk, iegūt un analizēt datus jebkurā brīdī, kad nepieciešams, taču pilnībā to potenciāls joprojām nav izmantots, jo īpaši nelielo uzņēmumu segmentā.

Tādas atziņas skanēja biznesa vadības sistēmu izstrādes uzņēmuma Excellent Latvia sadarbībā ar LR Grāmatvežu asociāciju un Dienas Biznesu rīkotajā vebinārā Uzņēmuma finanšu procesu digitalizācija - klupšanas akmeņi un risinājumi.

Nenoliedzami Covid-19 pandēmija ir bijis būtisks stimuls digitalizācijai visur, kur vien tas iespējams, tomēr vēl joprojām nebūt nav izmantotas visas iespējas, ko tā varētu sniegt. Digitalizācija tiek uztverta kā konkurētspējas stiprināšanas, efektivitātes paaugstināšanas, izaugsmes un attīstības instruments. Diemžēl Latvija digitālo tehnoloģiju un to radīto iespēju izmantošanā uzņēmumos atpaliek ne tikai no Igaunijas un arī no Lietuvas, bet ir arī zem ES vidējā rādītāja tā redzams Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā.

Par Latvijā ražotajām koka moduļu mājām aktīvu interesi izrāda potenciālie pircēji no Korejas. Pagaidām gan noslēgtu līgumu par piegādēm vēl nav un lielākie pircēji ir tepat Eiropā.

Neraugoties uz iespaidīgo attālumu, kāds ir starp Latviju un Koreju, mums jau ir bijuši trīs interesentu sadarbības piedāvājumi,” par Korejas, kas ir no attīstītākajām valstīm Āzijā, interesentiem stāsta SIA CMB Housing Factory valdes priekšsēdētājs Artis Dzirkalis. Viņš norāda, ka uzņēmums specializējies koka moduļu ēku un koka paneļu izgatavošanā saliekamajām koka būvēm, šim sektoram nopietni pievēršoties tikai 2022. gadā.

“Pagaidām gan līdz konkrētiem piegāžu līgumiem vēl neesam nonākuši, taču negaidīti lielā interese no Korejas liecina par to, ka Latvijas koka māju noieta tirgus nebūt nav ierobežots ar Eiropu, un, ja šo produktu varam piegādāt uz Koreju, tad pazūd jebkādas robežas visas pasaules mērogā,” skaidro A. Dzirkalis. Viņš gan steidz piebilst, ka šādu projektu sekmīgai īstenošanai nepieciešami attiecīgi biznesa partneri ārzemēs.

Koka palešu bloku ražotājs SIA Baltic Block iecerējis izveidot savu kokzāģētavu, tādējādi ārvalstu pircējiem piedāvājot pilnu palešu ražošanai nepieciešamo materiālu klāstu, kā arī būvēs saules paneļu parku ar jaudu 2,4 MW.

„Investīcijas uzņēmuma attīstībā tiek veiktas nepārtraukti, tās paaugstina kompānijas efektivitāti un līdz ar to veicina konkurētspēju,” situāciju skaidro vienīgā Latvijā un viena no lielākajiem koka palešu bloku ražotājiem Ziemeļeiropā SIA Baltic Block valdes priekšsēdētājs Andis Šķēle. Viņš norāda, ka iepriekšējos divos gados kopumā uzņēmumā investēti aptuveni 7 milj. eiro. „Pēdējo triju gadu laikā ir notikušas nemitīgas pārmaiņas, kuras 2020. gada pavasarī aizsāka Covid-19 pandēmija, kas izjauca līdz tam sekmīgi strādājošās loģistikas piegāžu ķēdes, tam sekoja karš Ukrainā ar sekām – milzīgu inflāciju, jo īpaši enerģētikas segmentā, un pašlaik notiek cīņa ar inflācijas slāpēšanu, centrālajām valstu bankām paaugstinot refinansēšanās procentu likmes, kas izraisa patēriņa kritumu, ko izjūt arī uzņēmums, kurš ražo presētos koka blokus paletēm,” stāsta A. Šķēle. Viņš uzsver, ka uz paletēm balstās visu produktu transportēšanas un loģistikas sistēmas. „Koka palešu ražošanu un līdz ar to arī tām nepieciešamo presēto koka bloku pieprasījumu ietekmē globālā pieprasījuma – patēriņa – izmaiņas,” uz jautājumu par būtiskāko ietekmes faktoru atbild A. Šķēle.

Ekonomikas transformācija ir veids, kā pārvarēt Latvijas strukturālo atpalicību, šodien uzrunājot Saeimas deputātus pēdējā pavasara sesijas sēdē, uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits.

Viņš atzīmēja, ka īstermiņā tas nozīmē atgūt konkurētspēju, bet ilgtermiņā - kalpot Latvijas ilgtspējīgai attīstībai Eiropas un globālās ekonomikas kontekstā. Prezidenta ieskatā, ilgtspējīga attīstība ir atslēga nevienlīdzības mazināšanai.

"Nevienlīdzība Latvijā ir ievērojami augstāka kā vidēji Eiropā, taču risinājums nav esošā kopprodukta pārdale. Tas var būt tikai plāksteris. Risinājums nevienlīdzības mazināšanai var būt vienīgi ievērojams kopprodukta pieaugums, un tam ir jābūt straujākam kā mūsu Baltijas kaimiņvalstīs un straujākām kā Eiropā vidēji," pauda valsts pirmā persona.

Levits sacīja, ka tas ir iespējams tikai un vienīgi rūpīgi piestrādājot pie katra no elementiem un to sazobes. Šie elementi ir skolas izglītība, augstākā izglītība, zinātne, pētniecība, inovācija, ražošana un eksports. Prezidents akcentēja, ka tieši šādā kārtībā galarezultāts ir pastāvīgi augošs nacionālais kopprodukts.

Vistu olu un to produkcijas ražotājs AS Balticovo pērn uzstādīto saules paneļu parka 2 ha platībā augošās zāles pļaušanu uzticējis aitām; šādam risinājumam varētu būt sekotāji, ko vēl vairāk varētu veicināt attiecīga valsts politika.

Tādi secinājumi skanēja diskusijā Saules ganības - iespējas un izaicinājumi Latvijā. Lai arī AS Balticovo ir sava veida celmlauzis tā dēvēto saules ganību īstenošanā, taču citās valstīs aitas jau sen ganoties saules paneļu parkos, nodrošinot dabisku zāles novākšanu, vienlaikus efektīvāk var izmantot zemi, kā arī radīt cilvēku pārtikā izmantojamu produktu.

Vistkopis pērk aitas

„Pērn, īstenojot pašpatēriņa saules paneļu parka izveides ieceri ar jaudu 2,3 MW 2 ha platībā, radās jautājums par to, kā šo teritoriju apkopt, vienlaikus piedāvājumi tās appļaušanai bija salīdzinoši dārgi, tāpēc nonācām pie pasaulē jau zināmas ilgtspējīgas prakses un iniciatīvas – solar grazing jeb saules ganībām, kur saules paneļu parkos ar zāles novākšanu nodarbojas aitas,” par to, kā 3,5 miljonu dējējvistu turētājs, olu lielražotājs nonāca līdz aitām saules paneļu parkā, skaidro AS Balticovo valdes loceklis Toms Auškāps. Viņš atgādināja, ka vislielākais enerģijas patēriņš ir vasarā, kad spīd saule un ir karsts, bet vistu kūtīs ir vajadzīga ventilācija. „Sākotnēji bija doma izmantot ārpakalpojumu, bet, apzinoties pašiem savas iespējas — ir pietiekami liela teritorija ar neizmantotām būvēm, kuras salīdzinoši vienkārši pielāgojamas par aitu novietnēm, ir vetārsti -, nolēmām iegādāties 77 aitas un vienu aunu, tas šobrīd jau ir pārvērties par teju 150 mājdzīvnieku ganāmpulku, un pašu darbinieki pakāpeniski apgūst aitkopības nianses,” stāsta T. Auškāps.