Iebilstot pret tā dēvētā «nolikto atslēgu principa» ieviešanu, viens no banku un to lobiju galvenajiem argumentiem ir potenciālais hipotekāro kredītu sadārdzinājums, kas, viņuprāt, ir neizbēgams. Sabiedrība un amatpersonas tiek biedētas ar drūmu perspektīvu gan turpmākā kredītu pieejamībā, gan kopējo izmaksu sadārdzinājumā.
Turklāt bankas vēl pamanās pozicionēties par upuri no plānotajām izmaiņām līdzšinējā kārtībā, lai gan šķietami jau tiek stāstīts, ka cietēji būs visi citi – sabiedrība un valsts ekonomika. Iespēja dzīvot pašam savā, nevis īrētā mājoklī, protams, ir katra indivīda interese, tomēr pastarpināti tā ir arī naudas aizdevēju interese jeb biznesa sastāvdaļa, piešķirot personām kredītus viņu sapņu īstenošanai. Tāpēc nenoliedzams, ka iespējā indivīdiem dzīvot savā sapņu mājoklī ir ieinteresētas arī bankas. To mērķis ir pelnīt uz tādu cilvēku rēķina, kas vēlas kādu labumu saņemt un baudīt jau šodien, nevis pēc daudziem gadiem, kad pašiem būtu izdevies sakrāt lielajam pirkumam nepieciešamo summu.
Valsts, lai arī regulē banku sektoru, kredītiestāžu piedāvātajās procentu likmēs un hipotekārā kredīta saņemšanas nosacījumos neiejaucas. Valsts kredītņēmējus mātišķi aizsargā patērētāju tiesību ietvaros, bet tas neattiecas uz dažādiem individuāliem nosacījumiem un risinājumiem, piemēram, pieeju finansēm, aizdevuma apmēru un atmaksas termiņu, piedāvāto finansējumu pret ieķīlātā īpašuma vērtību u.c. Līdz ar to banku sektors visu šo laiku hipotekāro kredītu procentu likmes ir noteicis savstarpējās brīvās konkurences apstākļos, salīdzinājumā ar savu konkurentu cenšoties piedāvāt patērētājiem simpātiskāku aizdevumu. To mērķis ir bijis plašāks pakalpojumu klāsts par konkurētspējīgām cenām, kuru nosaka pieprasījuma un piedāvājuma attiecība.
Savukārt «nolikto atslēgu princips» šodien - laikā, kad tām būtu vajadzība konkurēt savā starpā, - ir apvienojis Latvijā strādājošās bankas spēkoties ar likumdevēju un politiķiem. Viennozīmīgi, ka visi kopā un katrs atsevišķi hipotekāro kredītu aizdevēji iebildīs pret iespēju šādai reformai redzēt dienasgaismu, jo tā, protams, atstās ietekmi uz banku finanšu rādītājiem. Tādēļ saprotams, ka banku sektors nav ieinteresēts uzņemties atbildību par izsniegtiem hipotekāriem kredītiem – graudā (naudā), kā arī nevēlas aizvietot tik ilglaicīgi piekopto «lombardu» lomu apmaiņā pret principu «zini savu klientu». Bankas nu ir spiestas izmantot savu ietekmes potenciālu pār tautsaimniecības sektoru, un tas ir apsveicami.
Diemžēl Latvijas Komercbanku asociācija ir iestrēgusi savas pozīcijas pašsaprotamībā, bet sabiedrībai jāuzklausa un jāpieņem banku absolūta nevēlēšanās spert soli pretim jau esošiem un potenciālajiem klientiem, tiem turklāt vēl piedraudot ar jaunām problēmām un grūtībām. Skumji, ka šos draudus nopietni uzklausa un uztver valdības ministri, kuri paši atsevišķās bankās ir baudījuši kredītbrīvdienas (tās varētu uzskatīt arī par sava veida «kukuļiem»), vai arī augstas valsts amatpersonas, kuras, pateicoties savam ikmēneša atalgojumam, patiešām var atļauties paust neviltotu pārliecību, ka kredīti ir jāmaksā.
Tā, piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Zakulis, kuram ir gan apjomīgas kredītsaistības, gan arī valsts maksāta alga - 84 000 eiro gadā, kādā intervijā atzina: «Iespējams, esmu konservatīvs savos uzskatos, bet man joprojām šķiet, ka saistības, kuras esmu uzņēmies, man tomēr ir jāpilda.» Šaubu nav, ka saistības ir jāpilda, bet nenoliegsim – tās ir vieglāk pildīt ar pienācīgu un regulāri garantētu algu, nevis būt reģistrētam Nodarbinātības valsts aģentūras bezdarbnieku vai pašvaldības maznodrošināto personu rindā. Tāpat nav skaidrs, kādēļ saistības nav jāpilda arī bankām – ja tās ņem ķīlu aizdevuma nodrošinājumam, kādēļ problēmu situācijā šī ķīla kļūst tik ļoti nevērtīga un aizdevējam nevajadzīga? Ja banka visparastākajam Latvijas pensionāram (vienam aizņēmējam!!) ar pārsimts latu ikmēneša ienākumu uz 49 gadiem (!!) izsniedz 100 000 eiro hipotekāro kredītu, no kura reāli persona nav veikusi pat vienu maksājumu, - vai tā ir adekvāta un saprātīga uzņēmēja rīcība? Jā, ķīlā aizdevuma nodrošinājumam paņēma māju un zemi Jūrmalā (kura iegādei kredīts tika izsniegts), bet, to pārdodot izsolē, tika iegūti nedaudz vairāk par 30 000 latu, no kuriem aptuveni ceturtdaļa nonāca tiesu izpildītāja rīcībā. Līdz ar to vēl nesegto saistību daļa, ieskaitot līgumsodu, likumiskos procentus un citus izdevumus, faktiski joprojām tuvojas pilnajam aizdevumu apmēram. Bankas ieskatā, te viss ir kārtībā, un tā pretendē uz saviem simts tūkstošiem, bet jautājums, cik prātīgi tā lēmusi, kam aizdot šo naudu, tai nešķiet svarīgs.
Jā, saistības ir jāpilda – arī pensionāriem un trūkumcietējiem, kuri ņēmuši kredītus. Tomēr, vai arī aizdevējam nav jārēķinās ar uzņēmēja neveiksmes risku un patiesi nav jānes nekāda atbildība par paša noslēgto darījumu? Šāda pozīcija – nevēlēšanās uzņemties nekādu atbildību - vienīgi atgrūž. Atgrūž no vēlmes rast visiem pieņemamu risinājumu un ieklausīties nozares bažās. Vēlmi diskutēt ierobežo arī «politisko parādnieku» iesaiste, viņu nevēlēšanās norobežoties no banku lobija un atzīt banku piekopto praksi – maksimāli piedzīt naudu no spējīgākajām un godīgākajām ģimenēm, kuras labākas dzīves meklējumos nav pametušas Latviju.
Finanšu kapitāla tirgus komisijai tās priekšsēdētāja bankām dziedātās dziesmas vietā būtu jāpārbauda aizstāvēto banku kredītportfeļi un to novērtējumi, kā arī jāizskauž piekoptā prakse, kad bankas, atņemot ģimenēm dzīvokļus, izsolē tos pamatā tirgo pašas sev (meitas vai saistītajiem uzņēmumiem), nesteidzoties šos īpašumus laist apgrozībā, jo tā ir iespēja kāpināt mājokļu tirgus cenu nepietiekamā piedāvājuma dēļ. Tā vietā, lai akli aizstāvētu banku intereses, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai - finanšu tirgus nozares ekspertam - būtu jādod padoms Ministru kabinetam par to, kā, izmantojot valstī pastāvošo komercbanku sistēmu, radīt tādus kredītu instrumentus, kas iedzīvotājiem bez bailēm par savu nākotni dotu iespēju izmantot piemērotākos finansēšanas mehānismus. Savukārt valstij ar savu politiku un ierēdņu intelektu būtu jānodrošina, ka ikkatrs, kas godīgi strādā, sava darba augļus var pārvērst personīgajā mājoklī. Taču realitātē ir gluži pretēji – valsts pagaidām vairāk ieklausās banku bailēs un draudos – ne tikai attiecībā uz «nolikto atslēgu principu», bet arī uz fizisko personu maksātnespējas procesa vienkāršošanu. Pēc statistikas datiem Latvijā ir desmitiem tūkstošu iedzīvotāju ar finansiālām grūtībām uzņemto saistību izpildē, šādi paverot perspektīvu aplokšņu algu un pelēkās ekonomikas sektora uzplaukumam, jo citam izejas tiem nav. Turpretim fiziskās personas maksātnespējas procesa paātrināšana un procesa izdevumu samazināšana ir reāls risinājums šo cilvēku atgriešanai veselīgā ekonomiskā apritē. Ir izsmelts laiks gadiem ieilgušām debatēm. Vienkārši jāpieņem lēmums, kas dod iespēju cilvēkiem dzīvot un strādāt, un tad arī bankām nebūs jābaidās, ka to piedāvātos kredītus neviens vairs nevar atļauties.
