Godātā redakcija, drīz būs mēnesis kopš vēlēšanām, bet jaunās valdības veidošana plašākai sabiedrībai sāk šķisties aumež dīvaina. Cilvēku grupas rīko sanākšanas krustiskos sastāvos un dažādās grupās, bet tām sekojošie paziņojumi par to, kas ir runāts un kas sarunāts, rādās līdzīgi kā viena metiena žurkuļi.

Kā zināms, visos laikos ir bijusi mode ne tikai uz apģērbiem un dejām, bet arī uz īpašiem mīļvārdiņiem un izteicieniem. Un līdzīgi, kā pa gabalu var uzpazīt no dzīves atpalikušu indivīdu pēc kļošenēm vai aveņkrāsas žaketes, līdzīgi ir arī ar sarunu vārdnīcu. Atcerēsimies, ka ap 6. Saeimas vēlēšanu laiku uz žurnālistu jautājumu par kandidāta lielāko trūkumu smalka atbilde skanēja: «Es esmu pārāk godīgs.» Šobrīd retardētus pusstulbeņus izdod gadsimtu mijas frāzes «nekļūdās tas, kas neko nedara» un «mēs gribam būt daļa no risinājuma, nevis problēmas».

Tā kā sarunu festivāls iegājis jaunā cēlienā, kura rezultāti vēl ne tik drīz gaidāmi, piedāvāju caur Jūsu plaši iecienītā laikraksta slejām dot zināmu atbalstu aktuālo politisko paziņojumu tulkošanā. Tas būtu tāds kā ceļvedis šīgada politizteicienu modes jaunumos ar skaidrojošās vārdnīcas elementiem. Tabulas kreisajā stabiņā – kas reāli noticis, runāts un apspriests, labajā – kas pēc tam paziņots.

Godātā redakcija,jaukais laiciņš atnācis reizē ar publisku atjautu, ka šai Saeimai jābalso par virkni augstu, svarīgu un pat ļoti svarīgu amatpersonu,kuru amata pilnvaras beigsies visai pārskatāmā nākotnē.

Pirms Jāņiem atrisināsies jau uzsāktais jampadracis ap zobārstu un santehniķu kandidatūru izvirzīšanu Valsts prezidenta amatam, rudenī beidzas Latvija Bankas prezidenta pilnvaru termiņš, bet nākamvasar jāpārvēl ģenerālprokurors un Augstākās tiesas priekšsēdis. Piedevām te nāktu klāt premjera iecerētā finanšu uzrauga FKTK uzspridzināšana (operācija ar segvārdu«remonts»), kā rezultātā varētu būt vēl vesels FKTK padomes sastāvs jāatrod un jānobalso.

Ja mūsu politika būtu kaut cik sakarīga, tad šāda amatpersonu pārvēlēšana tipiski būtu valdošās koalīcijas kompetence: vienoties par sadalījumu, izdiskutēt personālijas, iekļaut apspriežamajā kontekstā vēl tur piederīgus jautājumus (piemēram, jaunvecvienotībai tik ļoti svarīgo eirokomisāra amatu) un tad pakāpeniski to visu realizēt. Bet! Mums ir valdība, kuras ministri tikai sāk mācīties amatu un ko atbalsta koalīcija, kura pati īsti nezina, no kā tā sastāv un cik tajā būs balsu pēc kārtējā drošības iestāžu reida.

Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka, salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem, tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.

Tā nu bija sagadījies, ka Jaunā laika uznāciens Latvijas politikā sakrita ar Latvijas Radio Rīta Rosmes raidījumiem, kuros četri mutīgi personāži apvingroja sabiedriski politiskās aktualitātes. Eināra Repšes ekscentriskie gājieni mums bija ārkārtīgi ērts apņirdzamu tēmu avots, un es šai ziņā biju pavisam nevaldāms. Daži salīdzinājumi no šodienas skatu punkta manas alošanās ilustrācijai.

Sāksim kaut vai ar to, ka, vēl būdams Latvijas Bankas prezidents (ko būtu grūti nosaukt par trūcīgu cilvēku), viņš sāka savu kampaņu ar ziedojumu vākšanu... nē, ne mazturīgajiem un pat ne partijai. Viņš vēsā mierā paziņoja, ka vēlas, lai tam personīgi saziedo vienu miljonu latu kā honorāru. Kāpēc? Lai būtu neatkarīgs un neuzpērkams. Starp citu, viņam izspruka arī apmēram tādi vārdi, ka, ja nesanāks, tad, mīļā tauta, neesam sapratušies, un es bez miljona no siltā krēsla nost nekāpšu.

Godātā redakcija, droši vien nav liels noslēpums, ka krietnu daļu sava darba mūža esmu bijis profesionāls fotogrāfs. Tajos laikos importa frāze say cheese nebija pazīstama, bildējamās grupas uzmanību ierastā kārtā piesaistīja ar izsaucienu, kurā tika blēdīgi apsolīta putniņa izlidošana.

Daļa publikas tiešām pasmaidīja, slēdzis noklikšķēja, un dzīve turpinājās. Neviens nekad man nav jautājis, kāpēc putniņš nav izlidojis.

Pārlaidusi asinskrāsas pilnmēness aptumsuma šausmas, Saeima mums beidzot dāvājusi jaunu, spraunu valdību. Nu varbūt ne pavisam pilnīgi jaunu, bet tādu refurbished – daļa detaļu jaunas, daļa vecas, bet lietojamas, un beigu beigās iznāk lētāk. Un šī rifērbišētā valdība uzreiz un zibenīgi ķeras pie vingrinājuma ar uzmanību, tūlīt izlidos. Sarakstā uz izlidošanu bez lielas slēpšanās tiek apspriestas pašas augstākās prokuratūras, policijas un KNAB amatpersonas.

Arī uzreiz un zibenīgi sākas nākošo Valsts prezidenta kandidatūru apspriešana, jo pašreizējais Saulvedis Varaidotis uz otru termiņu netiek apspriests pat joka pēc, tātad izlidos jau šovasar. Un pirmie reālie izlidotāji ar 44. numura zābaka nospiedumu uz muguras lejasdaļas jau pamet nozīmīgu valsts dienestu vadību.

Godātā redakcija, šai skaistajā svētku laikā atļaujiet man caur jūsu laikraksta slejām paust visnotaļ pozitīvu atziņu: šī valdība man sāk iepatikties. Vēl vairāk, šis tas no valdības šķietami komediantiski grābstīgās ņemšanās pēkšņi parādās jaunā gaismā.

Atklāsme man uznāca brīdī, kad līdz šim no lielu muļķību runāšanas un darīšanas izsprukušais Iekšlietu ministrs Ģirģena kgs tomēr atvēzējās varoņdarbam: ar spēku pārņemt trolejbusu un autobusu kustības kārtošanu Rīgas pilsētā.

Pirmajā acu uzmetienā tā varētu šķisties kantaina stulbuma manifestācija. Ar šādu pašu pamatojumu – iespējams iedzīvotāju apdraudējums – policijai būtu jāpārņem krietns ducis lauku klubu, jāsāk vadīt kādas provinces bibliotēkas, jāpārraksta uz policijas vārda zemesgrāmatā pārdesmit Rīgas slavenāko graustu, un vēl sabiedrības drošības garantēšanai jāsašņorē pāris trīs deputātu. Bet tad iemetu aci valdības deklarācijā: tur par iekšlietām ir tikai dažas rindkopas, un nevienā no tām nav solīta policijas virsvadība pašvaldības transporta jomā. Bet! Toties ir solījums tikt galā ar OIK, pašā pašā sākumā. Kā zināms, Saeima pat nobalsoja par OIK sistēmas tūlītēju likvidēšanu, ko jevroglumais Kariņa kgs pēčāk iegrieza tā, ka tas ir bijis tikai naivs deputātu vēlējums EM nākt klajā ar kādu nekādu plānu. Vienvārdsakot, valdība ir aptaisījusies jau pašā startā, bet te OIK atcelšanas vietā nāk satiksmes atcelšana uz Deglava tilta, un visi priecīgi.

Godātā redakcija,

šai laikā, kad gribot negribot jāatceras epizode no ģeniālās Aivara Freimaņa filmas Puika – «nu kāpēc tā ziema tik gara» – neatliek nekas cits, kā cerēt uz pavasari, gaismu un neizbēgamu laimību. Te nu gan nevaram izvairīties no realitātes atzīšanas: vecā valdība tautai pagalam apnikusi, un apnikusi ir arī jaunās valdības stutēšana. Vēl vairāk, ja vecā sēž puslīdz mierīgi un tikai pa reizei kādu duļķi uzkuļčina, tad jaunās veidotāji ar saviem bezrezultātu ļembastiem mūsu daudzcietušās tautas pacietību nupat būs pavisam nodeldējuši.

No vienas puses, tā kā būtu cerība, ka nākamnedēļ Saeimā jaunais dr. Frankenšteina vārdā nosauktais homunkulis tiks līdz balsojumam, bet no otras – visādi var gadīties. Un prognozēšana ir tāda riskanta lieta, it īpaši, ja runa ir par nākotni (šamo asprātību pieraksta Markam Tvenam, bet es pilnībā tai piekrītu). Tā, piemēram, manis iejūtīgi tabulētajā 13. Saeimas veidotās valdības prognožu spēlē, kurā dalībnieki aicināti savu prognozi precizēt ik piektdienu, Tālis Linkaits, JKP nominētais satiksmes ministra kandidāts, turpina uzturēt (kā vienīgais no spēles dalībniekiem!) versiju, kurā JKP nav ministru posteņu. Ko tas nez varētu nozīmēt...

Godātā redakcija, rakstīt šīs rindas mani rosināja Kozlovska un Tomsona k-gu saruna pirmdienas Krustpunktos. Tās gaitā aumež korektais Aidis uzmanīgi izstūrēja līdz jautājumam, kurā brīdī policijai būtu jāsāk rosīties.

Kas iekustinās izmeklēšanas mehānismu zobratus, ja pat publiski jau zināms, piemēram, par daudzdesmitu politiskas izcelsmes konsultantu leknu piebarošanos no nodokļu maksātāju naudiņu miljoniem?

Bija kāds formāli ļoti līdzīgs gadījums: kāds cienījams uzņēmējs maksāja gudram cilvēkam par biznesa konsultācijām, bet izrādījās, ka faktiski tas tomēr gājis politiskas partijas uzturēšanai. Toreiz iejaucās knābistu masku šovs un abi - gan maksātājs, zaļuzņēmējs Tamuža k-gs, gan saņēmējs, kāpēvēelvē augstais priesteris Zakatistova k-gs - ietrāpīja uz kādu brītiņu aiz restēm. Kāpēc tad 46 reizes lielākā gadījumā, kad cienījami saskaņieši it kā konsultē Rīgas satiksmi, publika tikai burbuļo par kaut kādu auditu, kas galu galā ir vien tāda ciparu un skaitļu lieta? Kur sirēnoti auto, roku dzelžu šķindoņa TV kameru priekšā un sekojošā advokātu skaidrošanās ar presi cietuma vārtu priekšā? Kur atšķirība?

Godātā redakcija, šai laikā, kad visas sabiedrības uzmanība safokusējusies uz valdības veidošanu, publikas nemanīta ir notikusi viena cilvēciska ķeza. Proti, notikumu virpulī kāds rūķis vai cits Ziemsvētku steigas pārmākts pārcilvēcīgs subjekts bija izkaisījis un pazaudējis Saeimas frakciju kolektīvās vēstules Ziemsvētku vecītim. Lai arī samirkušas un saburzītas, savācu tās gandrīz visas. Tiesa, tās bija sajauktas, no frakciju zeķēm izņemot, tādēļ saklasificēju tās pa dāvanu grupām – līdzīgi kā ģimenē. Proti, ko likt zem eglītes, ko pasniegt skaisti iepakotu, bet ko apsolīt uz vēlāku laiku.

Dabiskā kārtā vēstulītēs bija lūgtas dāvanas, ko vēlējās vairāki rakstītāji, tādēļ tabulā ir atrodams to skaits. Kā Ziemsvētku vecītis tiks galā ar situāciju, ja vairumā jāgādā ir ne tikai masveidā ražots telefons, es nezinu. Tā, piemēram, kāds oriģināls eglītes rotājums, ko iekārojušas pat četras frakcijas, iespējams, būs jāklonē. Bet es paļaujos uz ticību saulgriežu brīnumam.

Lai arī frakciju vēstulītes bija sajauktas, manā ieskatā nevajadzētu būt nekādām grūtībām dāvanas pareizi sadalīt, jo sarakstā nav nekā pārāk negaidīta vai grūti izskaitļojama. Un tās galu galā ir frakciju kolektīvās vēlmes, pieņemu, ka deputāti arī katrs atsevišķi sūta savus lūgumus, bet tie pašlaik manās rokās nav nonākuši.

Godātā redakcija, vēlos pievērst jūsu uzmanību kādam svarīgam iemeslam mūsu kopīgajām ķezām. Proti, lozungiem. Ņemšanās ap partiju programmām, valdības deklarācijām un sirdsdziļu attiecību smeldzes izliešanu no Saeimas tribīnes ir par maz. Labi, bet maz.

Jāizpurina un jāatjauno ne tikai politikas saturs, personāži un ideoloģijas, jārevidē arī lozungu saimniecība. Protams, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un pielāgojot pārbaudītas vērtības mūsdienu sabiedriski politiskajai caurejai situācijai. Daļa vienkārši jātulko, daļa jāmodificē, un būs pa kādam vecam labam aizmirstam, kuri vienkārši jāceļ atkal saulītē.

Tā mana studenta jaunība Rīgas centrā ilgus gadus bija neona uguņu apstarota, kas no Padomju bulvāra nama jumta vienkārši un gaumīgi postulēje «SLAVA PSKP». Savukārt Ganību dambi šķērsojošo tiltu malas rotāja filosofiskais «Trešais – piecgades izšķirošais gads», ko nomainīja paša Ļeoņidiļjiča prātula «Ekonomikai jābūt ekonomiskai».

Godātā redakcija, atļaujiet caur Jūsu izdevuma slejām vērsties pie mūsu sabiedrības progresīvās daļas. Pie tiem, kuri iestājas par atbildību, taisnīgumu un nerimtīgu attīstību ceļā uz vispārēju tautas laimi. Kuri ir par progresīvām idejām, progresīviem nodokļiem, progresīvu attieksmi pret apkārtējo vidi un progresīvu neiecietību pret netaisnīgu bagātību.

Dārgie progresa aizstāvji, veicinātāji un cīnītāji, Jūsu degsme ir uzteicama, tomēr vēlos teikt dažus vārdus par sekām, kuras progresa ideju piesātinātā atmosfēra radījusi ne tikai ļaunajiem bagātniekiem, bet daudz plašākiem slāņiem, pašus progresa kareivjus ieskaitot. Atgādināšanai pāris atkāpju vēsturē.

Reiz senā pagātnē Einars Repše, progresa ideju nospiests, stādīja priekšā progresīvā nodokļa uzmetumu, saskaņā ar kuru tāds būtu jāsāk maksāt no mēneša ienākumiem virs Ls 400. Kāds jandāls izcēlās! Kā nav kauna! Nevis no 40 000 un pat ne no 4000, bet jau no četriem simtiem! FM aprēķini toreiz rādīja, ka kaut cik pamanāms rezultāts būtu tikai tad, ja sāktu no šāda pieticīga līmeņa, bet primitīva ļauno bagātnieku čakarēšana būtu bez taustāmām fiskālām sekām. Ideja toreiz izčākstēja, bet populārā vēlme zāģēt biezos reanimējās vēl tizlākā formā kā «solidaritātes nodoklis», nu jau citu jaunlaicēnu izpildījumā. Ar jau sen prognozētām sekām: budžetam ne silts, ne auksts, tikai lieks sarežģījums nodokļu sistēmā.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Dienas Bizness analizē potenciālos premjera amata kandidātus.

Atlase: Partiju reitingi augustā, saskaņā ar SKDS pētījumu par partiju popularitāti, pieskaitot neizlēmušo balsis, kas sadalītas proporcionāli izlēmušo balsīm.

Saskaņas premjera kandidāts Dombrovskis

Salīdzinot ar esošo premjeru, ilggadējo politiķi Māri Kučinski, Saskaņas premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim nav īpaši liela valdības darba pieredze, lai gan viņš ir bijis gan izglītības un zinātnes, gan arī ekonomikas ministrs. Nav tik ilga pieredze politikā, kaut arī Vjačeslavs Dombrovskis ir bijis Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs.

Toties pašreizējam premjeram Mārim Kučinskim nav tāda līmeņa izglītības un arī tik labu valodu zināšanu, kādas ir ekonomikas zinātņu doktoram Vjačeslavam Dombrovskim. Viņš labi runā latviski, krievu valoda viņam ir dzimtā, bet angļu valodā Vjačeslavs Dombrovskis ir ne tikai mācījies, bet arī bijis pasniedzēja palīgs Klarka Universitātē (ASV), kā arī ir dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Trīs valodu un trīs kultūru zināšanas ir vērtīga bagāža iespējamajam nākamajam Latvijas premjeram, kas ļauj potenciāli aktīvi darboties ne tikai vietējā, bet arī reģionālajā un pasaules politikas līmenī.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Laikraksta Dienas Bizness rīcībā ir nonākusi informācija, ka pret Latvijas bankām uzsāktās kampaņas rezultātā tiek slēgti ne tikai «čaulas uzņēmumu», bet arī pavisam reālu tranzīta nozares uzņēmumu konti.

«Varu atklāti pateikt, ka arī mums aizvēra ciet kontus kompānijām, kuras ir saistītas ar Krieviju. Pagājušā gada decembrī bez īpašiem paskaidrojumiem Swedbank aizvēra ciet kontus diviem kopuzņēmumiem,» saka Ivars Sormulis, kurš ir privātā dzelzceļa uzņēmuma AS Baltijas Tranzīta serviss valdes priekšsēdētājs. Viņš ir tas retais, kuram ir drosme to pateikt atklāti. Taču laikraksta rīcībā ir informācija arī par citiem tranzīta jomas uzņēmumiem, kuriem pēdējā laikā ir radušās problēmas banku kontu sakarā. Grūtajā situācijā, kādā starptautiskās politikas dēļ atrodas Latvijas tranzīta nozare, mazākais, kas tai ir vajadzīgs, ir problēmas ar banku pakalpojumiem mūsu valstī. Tā vien šķiet, ka kāda neredzama roka ir nolēmusi pielikt punktu ne tikai Latvijas bankām, bet arī tranzītam, kas ir vēl viena miljardu nozare. Bet varbūt tā nav sveša roka, bet mūsu pašu provinciālisms un gļēvums? Patiešām traki būtu, ja izrādītos, ka mūsu bankas un tranzīts ir iznīcināts nevis kādu ģeopolitisku lēmumu rezultātā, bet tikai tāpēc, ka Latvijas valdībai gribējās kārtējo reizi iztapt, bet banku ierēdņiem neko vairāk kā «mazāk problēmu».

Finanšu nozares asociācijas (FNA) apkopotie dati liecina, ka pēdējo trīs mēnešu laikā no 3476 izskatītajiem iedzīvotāju iesniegumiem komercbankām par ikmēneša kredīta maksājumu vai likmju pārskatīšanu, reālas maksātspējas grūtības fiksētas vien 57 gadījumos. Iepriekš minētais apliecina arī to, ka, lai arī kredītmaksājumi ECB monetārās politikas dēļ ir pieauguši, saistību segšana nav problēma lielākajai daļai kredītņēmēju.

Tāpēc nozare iestājas par palīdzību tiem, kam tas ir patiesi nepieciešams, nevis teju visiem kredītņēmējiem, kā to šobrīd paredz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas virzītie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā hipotekāro kredītu ņēmēju aizsardzībai.

Lai palīdzētu iedzīvotājiem mazināt izmaksu pieaugumu, bankas jau šobrīd lielākajai daļai kredītņēmēju mazina bankas procentu likmi pēc komerciāliem principiem vidēji par 0,2%-0,4%. Ģimenei, kurai kredīta atlikums ir 70 000 eiro uz 20 gadiem, tas nozīmē teju 4 000 eiro ietaupījumu. Turpretī, samazinot procentu likmi, piemēram, par 1% uz gadu, kopējais ietaupījums būs vien 480 eiro. Īstermiņā ieguvums no 1% samazinājuma var šķist lielāks (40 eiro mēnesī), pretstatā 0,4% samazinājumam (16 eiro mēnesī), tomēr ilgtermiņā lielāku ieguvumu sniedz risinājumi, ko bankas piedāvā jau šobrīd.

Kohēzijas budžetam ir jābūt ambiciozākam, un jebkādiem samazinājumiem šai politikai kopumā nevajadzētu iet tālāk par Brexit radīto ietekmi apmēram 6% apmērā; Latvija griezienam nepiekrīt.

Tāda ir Latvijas nostāja, runājot par priekšlikumiem kohēzijas politikai pēc 2020. gada, norāda Finanšu ministrija (FM). Šā gada maijā Eiropas Komisija publicēja regulu priekšlikumu nākamajai Eiropas Savienības (ES) daudzgadu finanšu shēmai. Savukārt jūlijā tika publicēti arī regulu priekšlikumi kohēzijas politikai pēc 2020. gada. FM atzīmē, ka kopumā Latvija augstu novērtē Eiropas Komisijas ieguldīto darbu un laicīgo regulu priekšlikumu sagatavošanu. Tomēr Eiropas Komisijas piedāvājums ir pamats diskusijām, un noteikti ir aspekti, kurus iespējams pilnveidot. Ir arī nepieciešams izšķirt divas lietas: regulējuma normas, kas nosaka atbalsta tvērumu, un ieviešanas principus un priekšlikumu par finansējuma apjomu kohēzijas politikai un konkrētām dalībvalstīm. ES ekonomika sāk atlabt, taču ir nepieciešamas papildu investīcijas, lai pārvarētu nevienlīdzību gan starp dalībvalstīm, gan to iekšienē. Kohēzijas politikas budžets 2021.–2027. gada periodā būs 373 miljardi eiro saistību apropriācijās, kas nozīmē, ka tai būs pietiekami daudz līdzekļu nevienlīdzības novēršanai. Līdzekļi joprojām galvenokārt tiks iedalīti tiem reģioniem, kas no pārējās ES atpalikuši visvairāk. Tajā pašā laikā kohēzijas politika joprojām nodrošinās tiešo saikni starp ES un tās reģioniem un pilsētām. Nevar neminēt, ka sarunas par nākamo daudzgades budžetu nebūs vieglas. Naudas ir mazāk, ņemot vērā Lielbritānijas, kas bija viena no lielāko iemaksu veicējām, izstāšanos no ES. Tomēr vajadzību apmēri nav mazinājušies. Visticamāk, ka daļa valstu, kuru ekonomika ir augusi straujāk, piedzīvos finansējuma griezienu. Mazāks atbalsts projektu realizācijai, iespējams, varētu sagaidīt arī Lietuvu un Igauniju.

Viņaprāt, Latvijas tabakas tirgū viens no galvenajiem konkurentiem ir kontrabandisti, bet nozares politikas veidotāju lēmumi nereti ir pretēji citu ES valstu atziņām par efektīviem tirgus uzraudzības principiem. Vienlaikus, viņaprāt, Latvijas iedzīvotāji ir salīdzinoši atvērti inovācijām. Par to, kurā virzienā dodas tabakas tirgus šobrīd un kādi ir lielākie nozares izaicinājumi, intervijā stāsta British American Tobacco (BAT) vadītājs Latvijā Matiass Baltess (Matthias Baltes).

Vai un kādas būtiskas pārmaiņas pēdējos gados ir notikušas tabakas tirgū?

Fundamentālas. Tieši tik vienkārši un sarežģīti. Mēs runājam par nozari, kurā vairāk nekā 100 gadus tabakas lapas bija nozares galvenais un pamata produkts, bet pēdējo desmit gadu laika tas ir mainījies. Tādi produkti kā karsējamie produkti, e-cigaretes un šķidrumi principā neeksistēja. Savukārt jau šobrīd šie produkti ieņem ne tikai būtisku un augušo tirgus daļu, bet faktiski ir kļuvuši par mūsdienīgu patērētāju uzvedības sastāvdaļu. Šīs pārmaiņas nenoliedzami prasa strauju pielāgošanos un fleksibilitāti no nozares uzņēmumiem, kas ne vienmēr ir ļoti vienkārši paveicams uzdevums. Kā jau minēju, tabakas lapa 120 gadus bija pamata produktus un inercei arī biznesā mēdz būtu liela nozīme.

Pētījumi liecina, ka Latvijā cilvēki joprojām ir iecietīgi pret kontrabandas preču iegādi un pēdējā gada laikā šī tolerance pat ir pieaugusi – turpat trešdaļa, jeb 32% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju neuzskata kontrabandas preču iegādi par nosodāmu.

Šis rādītājs pēdējos gados bija ievērojami samazinājies 2019. gadā 26%, bet pērn 28% aptaujāto neuzskatīja par nosodāmo kontrabandas preču pirkšanu. Eksperti to skaidro ar kopējo sabiedrības noskaņojumu COVID-19 pandēmijas ietekmē.

Vienlaikus arī šogad pieaug to iedzīvotāju skaits, kuri nav pirkuši kontrabandas preces, – to atzīst 77% aptaujāto, salīdzinot ar 72% pērn (piemēram, 2013. gadā tikai 41% aptaujāto nebija pirkuši kontrabandu). Savukārt to iedzīvotāju skaits, kuri zina, kur var iegādāties kontrabandas preces, ir palicis nemainīgs – 36% aptaujāto tāpat kā pērn norāda, ka nepieciešamības gadījumā zinātu, kur tās nopirkt.

Nodokļu eksperti uzsver: akcizēto preču kontrabandas apjomi ir tieši saistīti ar nodokļu politiku – lai arī nodokļu politika ir efektīvs instruments akcizēto preču patēriņa regulēšanai, tomēr nosakot nodokļu likmes, ir jāņem vērā virkne faktoru – piemēram, šo preču cenas kaimiņvalstīs (ko ietekmē konkrēto valstu nodokļu politika), iedzīvotāju pirktspēja, kā arī tiesībsargājošo institūciju, kas cīnās ar kontrabandu, kapacitāte.

Partiju apvienības «Attīstībai/Par!» politiķis Artis Pabriks nolēmis atteikties no iespējamas pretendēšanas uz Ministru prezidenta amatu, informēja AP pārstāve Laila Spaliņa.

«Situācijā, kad rīcībspējīgas valdības izveidošana ir Latvijas stabilas attīstības priekšnoteikums un mana kandidatūra atsevišķu politiķu aizvainojuma un ambīciju dēļ varētu traucēt vienoties, esmu pieņēmis lēmumu atteikties no Ministru prezidenta amata kandidāta nominācijas iespējas,» paziņojumā pauž Pabriks.

Vējonis pirmdien atsauca politiķa Alda Gobzema (KPV LV) nomināciju premjera amatam, ņemot vērā, ka viņa veidotajai valdībai nebūtu izdevies iegūt Saeimas vairākuma atbalstu.

Kā ziņots, Valsts prezidents Raimonds Vējonis turpina šodienas tikšanās ar 13.Saeimā ievēlēto partiju frakciju vadītājiem, lai pārrunātu politisko partiju redzējumu par turpmāko valdības veidošanas procesu, tai skaitā iespējamo atbalstu vienam Ministru prezidenta amata kandidātam.

Ja Eiropas Savienība neveiks radikālas pārmaiņas eirozonas fiskālajā politikā un patvēruma meklētāju politikā, tas kritiski ietekmēs uzticību un sadarbību starp valstīm, liekot šaubīties arī par savstarpējām drošības garantijām.

Tā sarunā ar DB spriež Lielbritānijas domnīcas European Leadership Network līdzdibinātājs un Latvijas Ārpolitikas institūta nerezidējošais pētnieks Dr. Īans Kērnss (Ian Kearns). Centrējoties ap viņa grāmatas Sabrukums: Eiropa pēc Eiropas Savienības (Collapse: Europe After The European Union) tēzēm, pētnieks Rīgā piedalījās diskusijā par ES politiskajiem izaicinājumiem.

Viņš norāda, ka eirozonas fiskālā integrācija ir nonākusi strupceļā, jo sevišķi Itālijas jaunā valdība, kurai ir liels sabiedrības atbalsts, nepiekritīs ne ES fiskālajai, ne banku savienībai, kur spēles noteikumi ir Ziemeļeiropas diktēti. Lai izbeigtu pirkstu rādīšanu vienam uz otru un spriedzi starp tautām publisko finanšu dēļ, Ī. Kērnss fiskālās savienības vietā iesaka pretējo – fiskālo decentralizāciju. Tas prasītu Māstrihtas kritēriju aizvietošanu ar citiem, piemēram, ar pretcikliskas fiskālās politikas noteikumu, nosakot taupīgu fiskālo politiku augšupejošā ekonomiskajā ciklā.

Saeimas interese par mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām tieši saistīta ar Eiropas Savienības atbalsta politikas izmaiņām un, visticamāk, Latvijā nesīs jaunus nodokļu atvieglojumus un kreditēšanas politiku

Līdz šim valstī īstenotā lauksaimniecības politika ir bijusi veidota par labu lielajām zemnieku saimniecībām, bet mazo un vidējo saimniecību vajadzības nav uzklausītas, tā teikts Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētāja Jāņa Vitenberga oficiālajā paziņojumā presei šā gada jūnijā. Dienas Bizness mēģināja rast izskaidrojumu, kādēļ valsts lauksaimniecības politika pēc nemainīga attīstības virziena kopš 2004. gada maija var piedzīvot krasas pārmaiņas nākamajā Eiropas budžeta plānošanas periodā.

«Latvijā daudzviet saimnieko lielās zemnieku saimniecības, kur ar lauksaimniecības tehniku apstrādā lielas zemes platības, bet nodarbina maz cilvēku. To veicinājusi līdz šim īstenotā lauksaimniecības politika, kura veidota par labu lielajām saimniecībām, aizmirstot par mazo un vidējo saimniecību vajadzībām. Šāda politika veicinājusi darba vietu trūkumu un iedzīvotāju skaita mazināšanos reģionos, kam lavīnas efektā sekojusi skolu slēgšana. Lielāks atbalsts ģimeņu saimniecībām ļautu palielināt iedzīvotāju skaitu reģionos,» šādu atklāsmi pauda Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs.

Pie mētāšanās, nekonsekvences un nesaprotamu lēmumu pieņemšanas procesa Latvijas politikā kopumā ir jau pierasts. Tomēr pēdējo dienu Finanšu ministrijas manevri nodokļu politikas jomā pat mūs pārsteidza nesagatavotus. Proti, ministrs Arvils Ašeradens trīs dienas pirms lēmuma pieņemšanas pavēstīja, ka virknei produktu grupu nodokļu apjoma pieaugums nākamgad principā trīskāršosies. Tas nekas, ka visu budžeta izstrādes laiku diskusijās ar nozarēm, darba devējiem un ārvalstu investoriem tika panāktas vienošanās par pakāpenisku nodokļu likmju pieaugumu vidējā termiņā.

Šādās situācijās rodas vairāki jautājumi. Vai būtiskās izmaiņas finanšu ministra retorikā un priekšlikumu saturā ir izraisītas no kādas citas puses? Kas ir aiz šī lēmuma utt.? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums pietiek aplūkot priekšlikumus un vēstules, kas Saeimā saņemtas par 2024.gada budžeta likumprojektu. Un šeit mēs atrodam vēstuli, kurā ieteikts papildus līdzekļus meklēt akcīzes nodokļos. Šo vēstuli ir parakstījuši trīs kungi: Edmunds Jurēvcs, Andris Šuvajevs un Harijs Rokpelnis. Un, nerēķinoties ar ilgstošām iepriekšējām diskusijām, Finanšu ministrs atrod ieganstu pamatot savu nepārdomāto un nepamatoto priekšlikumu, kas būtiski izjauc līdzsvaru starp valsts, industrijas un patērētāju interesēm…

Eiropas Savienības jaunā vides politika visbūtiskāk skars zemkopību un transportu, pārejai uz jauno kursu Latvijai atvēlēti 10 miljardi eiro, kas pašlaik ir viena gada valsts budžets, taču, tikai aizsargājamo teritoriju palielināšana meža nozarē ik gadu samazinās eksporta ienākumus par vismaz 800 milj. eiro, kā arī nodarbinātu nozarē un ar to saistītajās sfērās.

To rāda Dienas Bizness sadarbībā ar ar portālu zemeunvalsts.lv diskusija par Eiropas Savienības jauno vides politiku, tās iespējamajiem riskiem un iespējām Latvijas tautsaimniecībai.

Pārkārtošanās notiks daudzu gadu garumā, taču lai tās rezultātā tiktu sasniegti izvirzītie ES klimata mērķi un vienlaikus tautsaimniecība nepiedzīvotu nepatīkamus pārsteigumus attiecīgu lēmumu izstrādē jāpiedalās politiķiem.

Diskusijas dalībnieki Gatis Zamurs, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs, Dagnis Dubrovskis, mežzinātņu doktors, Jānis Eglīts, Zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs. Diskusiju vada Māris Ķirsons, “Dienas Bizness” žurnālists.

Par to, kādēļ ir svarīgi domāt ilgtspējīgi, tostarp ieviest savā biznesa un privātajā ikdienā ESG (vides, sociālie un pārvaldības kritēriji, ko izmanto, lai novērtētu uzņēmuma ilgtspēju un sociālo ietekmi) standartus, Latvijas iespējām ar ESG palīdzību paaugstināt ekonomisko labklājību un pelnīt ar zaļo vērtību ieviešanu un uzturēšanu saruna ar Rietumu Bankas valdes priekšsēdētāju Jeļenu Buraju.

Ņemot vērā ilgtspējas jautājumu attīstību, kā jūs raksturotu vides, sociālo un pārvaldības jautājumu (ESG) progresa statusu Latvijas biznesā un ekonomikā kopumā? Šobrīd šī tēma ir ļoti aktuāla, un teju visi uzsver tās nozīmi gan valsts kopumā, gan biznesa attīstībā. Taču – kāda ir reālā situācija, vai progress šajā jomā tiešām jūtams un vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Savulaik studēju tieši virzienu Vide un uzņēmējdarbība, un mēs jau toreiz būtībā mācījāmies par zaļo ekonomiku, šī tēma Latvijā sāka kļūt nozīmīga jau pirms gadiem desmit. Un vairs nav šaubu, ka ESG un klimata jautājumi kopumā arī Latvijas ekonomikā ir uz palikšanu un arī patērētāji arvien vairāk pieprasa ESG un klimata atbildību no uzņēmumiem. Šī tendence tikai pastiprināsies. Vienlaikus savā ziņā problēma joprojām ir neskaidrie ilgtspējas standarti – mēs redzam, ka daudzi uzņēmumi gatavo ESG stratēģijas u. tml., bet joprojām nav vienotas izpratnes par šo ziņojumu saturu un ESG vērtībām. Ir sajūta, ka patlaban katra banka vai uzņēmums buras cauri visām ESG prasībām faktiski vienatnē. Kādi varbūt apvienojas asociācijā, citi veido kopsadarbības projektus, taču realitātē ir sajūta, ka katrā Eiropas Savienības valstī mēs būvējam šīs sistēmas no jauna. Pašlaik ir jau skaidri definēti ESG ziņošanas un atskaišu standarti, bet nav strikti definēts primārais – kā tieši jāievieš šie ilgtspējas principi savā saimnieciskajā darbībā. Savā veidā arī ESG principu ieviešanā būtu jārada visiem vienādi normatīvi, piemēram, līdzīgi kā ceļu satiksmes noteikumi – katrā valstī un uzņēmumā ir savas specifiskās nianses, taču ir galvenie kopējie kritēriji, kā visiem jārīkojas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs prasības, manuprāt, aizvien vairāk pastiprināsies, ko ietekmēs gan patērētāju pieprasījums, gan arī stingrāka regulācija.