Viena no pēdējā laika aktualitātēm darba tirgū līdztekus tā pārkaršanai ir Darba likums.
Vispirms jau runa ir par grozījumiem Darba likumā, kas paredz nozarēs, kuras noslēgušas ģenerālvienošanos, iespēju noteikt darba samaksu par virsstundām 50% apmērā no darba algas, nevis 100% apjomā kā līdz šim. Lai gan Saeima šos grozījumus pieņēma, Valsts prezidents Raimonds Vējonis tos neizsludināja un atdeva parlamentam otrreizējai caurlūkošanai. Tā ka par šiem grozījumiem, kurus atbalsta Latvijas Būvuzņēmēju partnerība (būvniecība ir vienīgā nozare, kurā pašlaik ir noslēgta ģenerālvienošanās), Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LABS), bet iebilst Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), Ārvalstu investoru padome un Tiesībsarga birojs, vēl gaidāmas diskusijas.
Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!
Šīs kaislības ap Darba likuma grozījumiem mudina uz Darba likumu paraudzīties plašāk. Tajā ir daudzas normas, kuras vēlētos izmainīt darba devēji, taču tam pretojas LBAS. Savukārt par likumu atbildīgā Labklājības ministrija (LM) vienmēr ir uzsvērusi, ka grozījumi Darba likumā ir iespējami tikai tad, ja par tiem vienojas abi sociālie partneri. Respektīvi, domstarpību gadījumā LM neplāno savā vārdā virzīt kādus grozījumus Darba likumā skatīšanai valdībā. Līdz ar to arī LM neplāno virzīt alternatīvus grozījumus virsstundu apmaksai, par kuriem iestājas LTRK un tiesībsargs, kas paredz, ka visi uzņēmumi par pirmajām divām virsstundām maksātu 50% no darba algas, bet par visām nākamajām – 100%. Pret to kategoriski iebilst LBAS, kas uzskata, ka samazināta apmaksa par virsstundām pieļaujama tikai gadījumos, ja nozarē ir noslēgta ģenerālvienošanās, ar kuru būtiski tiek paaugstināta nozares minimālā alga. Jānorāda, ka tās uzņēmēju organizācijas, kas nav valdības sociālie partneri, uzskata, ka pieminētos grozījumus likumdevējs varētu pieņemt, neraugoties uz LBAS iebildumiem.
LDDK darba tiesību eksperts Andris Alksnis uzsver, ka darba devēji tikai priecātos, ja Darba likumā vairākas normas, tostarp virsstundu apmaksa, darba uzskaite utt., tiktu uzticētas nozarēm, kas par to izlemtu pašas. Tiesa, tam būtu nepieciešama ģenerālvienošanās noslēgšana. Taujāts, kā būs ar tām nozarēm, kurās tāda nebūs noslēgta (piemēram, mazumtirgotāji ir visai skeptiski par iespējām panākt šādu vienošanos, jo ir pārāk dažādi spēlētāji, sākot no lieliem tirdzniecības tīkliem līdz maziem lauku veikaliņiem), A. Alksnis skaidro, ka tur būs Darba likuma regulējums. Par to, ka atsevišķas Darba likuma normas varētu uzticēt noteikt pašām nozarēm, iestājas arī LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns, tajā pašā laikā uzsverot, ka minimālajai algai noteikti jābūt valstiskā līmenī noteiktai. Nozares ar ģenerālvienošanās palīdzību var noteikt savu minimālo standartu, kas nav zem valstī noteiktā līmeņa, taču, pēc E. Baldzēna domām, atteikties no minimālās algas standarta valstiskā līmenī nedrīkst. Savukārt, LM ieskatā, nozarēm var uzticēt pašnoteikšanos par visām Darba likuma normām, kuras neregulē starptautiskie standarti vai arī būtu iespējams, ka nozares tos labprātīgi nosaka augstākus. Tie nosaka, piemēram, darba nedēļas garumu, atvaļinājuma ilgumu. Tur, kur nav starptautisko standartu vai ir vēlme tos paaugstināt, varētu lemt pašas nozares, ja vien tās spēj vienoties, tāda ir LM nostāja. Piemēram, ja kāda nozare spēj vienoties, ka tajā darba nedēļa ir nevis 40 stundas, bet 35, tad tas ir iespējams, taču noteikt, ka tā ir 50 stundas, gan nebūtu iespējams.
Visu rakstu Atbildīgi ir sociālie partneri, nevis likumdevējs lasiet otrdienas, 13.novembra laikrakstā Dienas Bizness! Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!