Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) aicina Labklājības ministriju nekavējoties virzīt sagatavotos grozījumus Darba likumā par virsstundu piemaksas apmēru.
Augusta izskaņā LDDK nosūtījusi vēstuli Labklājības ministrijai (LM), atkārtoti vēršot uzmanību uz iepriekš rosinātajiem un apspriestajiem darba devēju priekšlikumiem par grozījumiem Darba likumā. LDDK norāda uz nepieciešamību risināt Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju veicinošus piecus prioritāros jautājumus: virsstundu apmaksa; dīkstāves regulējums; nepilnais summētais darba laiks; darba līguma uzteikšana darbinieku arodbiedrības biedram; koplīguma spēks laikā.
“Nepieciešams tāds darba apmaksas noteikumu regulējums, kas atbilst realitātei, kurā dzīvojam, un iedarbojas uz izaicinājumiem, ar ko saskaramies. Darba likumam ir jābūt ekonomiski pamatotam un tādam, ko Latvijas uzņēmēji spētu izpildīt, negraujot savu konkurētspēju Baltijas valstu vidū, un kas neveicinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru,” pamato LDDK prezidents Andris Bite.
No 2002. gada 1.jūnija spēkā esošais Darba likums un tā 68.pants nosaka, ka darbinieks, kas veic virsstundu darbu vai darbu svētku dienā, saņem piemaksu ne mazāk kā 100 procentu apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes. LDDK uzskata, ka nepieciešams veikt grozījumus, lai samazinātu piemaksu par virsstundu darbu visās tautsaimniecības nozarēs.
Ņemot vērā pārāk augsto virsstundu apmaksas likmi (100%), darba tirgū ir vērojama tendence, ka sevišķi mazie un vidējie uzņēmumi finansiāli nevar atļauties maksāt darbiniekiem šādu piemaksas par virsstundu darbu apmēru, jo atsevišķos gadījumos tas var ietekmēt darba devēja maksātspēju. Realitātē tas var nozīmēt, ka virsstundas darbiniekam netiek apmaksātas vispār, un tādējādi tiek veicināta ēnu ekonomika un nelegālā nodarbinātībā („aplokšņu algas”).
Samazinot piemaksas par virsstundu darbu līdz 50%, darba devējam būtu lielāka iespēja un motivācija to maksāt legāli - tādā veidā tiktu veicināta nodokļu nomaksa valsts budžetā. Vienlaikus pārējās Baltijas valstīs Lietuvā un Igaunijā jau tagad ir noteikts piemaksas apmērs par virsstundu darbu 50% apmērā. Lai līdzsvarotu Baltijas reģiona konkurētspēju, Latvijai būtu nepieciešams piemērot analogu piemaksas procenta apmēru, kas veicinātu uzņēmējdarbību un noteiktu vienotus tirgus apstākļus visā Baltijas reģionā.
LDDK aicina LM nevilcināties ar grozījumu projekta sagatavošanu, lai, apstiprinot jauno valdību, pēc iespējas ātrāk varētu spert konkrētus soļus ar ilgtspējīgu pozitīvu ietekmi valsts ekonomikas izaugsmes virzienā.
Pārējie darba devēju rosinātie grozījumi Darba likumā ir:
- Papildināt Darba likumu ar tiesību normu par nepilnu summēto darba laiku. Tiesu prakse liecina, ka atsevišķos gadījumos tiesa šādu darba laika organizāciju neatbalsta, un tas rada tiesvedības un finanšu riskus darba devējiem. Virknei darba devēju objektīvi nav iespējams noteikt, cik stundas darbinieks tiks nodarbināts (lauksaimniecība, loģistika, būvniecība, viesmīlība, u.c.). Lai novērstu atšķirīgas interpretācijas iespējas un lai panāktu tiesisko noteiktību, Darba likums jāpapildina ar tiesību normu par nepilnu summēto darba laiku, kas atļautu darbinieku nodarbināt, ņemot vērā nepieciešamību, saglabājot minimālās garantijas.
- Dīkstāves regulējuma pilnveidošana. Šobrīd dīkstāve darba devējiem izmaksā ļoti dārgi - 100% apmērā no darba samaksas. Īstermiņa saimnieciskās darbības apturēšanas rezultātā nav iespējams elastīgi saglabāt nodarbinātību uzņēmumā, un darba devēji ir spiesti atlaist darbiniekus. Darba likumā pastāvošais dīkstāves regulējums faktiski liedz īslaicīgās grūtībās nonākušiem komersantiem saglabāt darba vietas un mudina darba devējus nekavējoties lemt par darbinieku skaita samazināšanu vai pat kolektīvo atlaišanu. Šādi tiek radīta sociālā spriedze, kas saistīta ar darba zaudēšanu, kā arī papildus izmaksas valsts sociālajam budžetam.
- Izslēgt Darba likuma 110. pantu no Darba likuma (Darba līguma uzteikšana darbinieku arodbiedrības biedram). LDDK ieskatā, neskatoties uz 2018. gada Darba likuma grozījumiem, darba devējiem vēl joprojām jāsaskaņo arodbiedrības biedru atlaišana, piemēram, ja tie ir pieļāvuši pārkāpumus vai tiek samazināts darbinieku skaits. Nepieciešams svītrot šo pantu no Darba likuma, jo visiem darbiniekiem ir jābūt vienādai atlaišanas kārtībai.
- Koplīguma spēks laikā. Ievērojot to, ka darba devējiem ir grūtības vienoties par izmaiņām koplīgumā pēc tā termiņa beigām (pat ja koplīguma normas uzņēmumam rada nesamērīgu slogu, piemēram, papildus nodokļu jomā), Darba likuma 19. pantā ir jāparedz, ka koplīgums zaudē spēku gadu pēc koplīguma termiņa notecējuma, ja netiek noslēgts jauns koplīgums. Tas motivētu abus sociālos partnerus vienoties par koplīguma noteikumiem, un šādu grozījumu izdarīšana veicinātu koplīgumu pārrunu mehānisma elastību un padarītu koplīgumu slēgšanas procesu vienkāršāku, modernizējot regulējumu un ļaujot pusēm elastīgāk vienoties par darba koplīguma noslēgšanu.
Darbaspēka izmaksas ir būtiska uzņēmumu izdevumu pozīcija, kura pēdējo gadu laikā palielinās, un šo izaugsmi ietekmē arī Latvijas konverģence ar pārējo Eiropas Savienību. Jau vairāku gadu garumā algu fonds ir audzis straujāk nekā ražīgums, kas ievērojami apgrūtina Latvijas starptautisko konkurētspēju. Lai Latvijas uzņēmumi varētu veiksmīgi darboties starptautiskajos eksporta tirgos, darba nodokļiem un ar nodarbinātību saistītajām izmaksām ir jābūt konkurētspējīgām - jo īpaši salīdzinājumā starp Baltijas valstīm.
