Sava tēva dzimtenē Uzbekistānā biju pagājušā vasarā, un tā bija trešā reize, kad viesojos šajā zemē. Pēdējo reizi tur ciemojos, kad man bija 12 gadi. Šajā reizē Uzbekistānā pavadījām divas nedēļas, kuru laikā apciemojām tur dzīvojošos radus, bijām tēva vecāku piemiņas vietā, izbaudījām dabas skaistumu un apskatījām virkni vēsturisku vietu. Eiropiešiem neierasto pieredzi pastiprina cilvēku savstarpējās attiecības, kas balstās cieņā vienam pret otru.
Fotogrāfijas skatāmas raksta galerijā!
Jārēķinās, ka Uzbekistānā vasarās ir ļoti karsti, gaisa temperatūra ēnā var sasniegt pat +48 grādus. Es tur biju jūnija sākumā, kad termometra stabiņš ēnā aizsniedzās līdz +42 grādiem. Par spīti faktam, ka pa pusei esmu tatāriete, pa pusei krieviete, slikti panesu karstumu, tādēļ pilnībā ievēroju vietējo sieviešu ģērbšanās ieražas ne tikai, lai izrādītu cieņu, bet arī lai patvertos no saules. Valkāju viegla materiāla (lina, kokvilnas) drēbes, kas nosedz ādu un uz galvas liku lakatu. Ļoti spilgti atceros dienu, kad ar tēti apciemojām manu vecvecāku atdusas vietu, kas atrodas kalnos, kas robežojas ar Tadžikistānu. Tur pavadījām daudz laika, bet karstums bija neciešams, jo kalnos nebija ēnas. Tajā brīdī es pirmo reizi līdz mielēm izbaudīju meditācijas spēku, jo iepriekš man tas nebija izdevies. Es sēdēju svelmē un koncentrējos uz elpošanu, nevis ķermeniskām sajūtām. Man radās ilūzija, ka laiks ir apstājies, un palika vieglāk.