Lai arī pērn redzējām vairāk pozitīvu piemēru, kur mobilo sakaru iepirkumus valsts institūcijas veica rūpīgi un ievērojot nodokļu maksātāju intereses, Tele2 aprēķini liecina, ka nesaimnieciski rīkotie iepirkumi ir noveduši pie valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izķērdēšanas aptuveni 600 000 eiro apmērā.
Pērn Latvijā tika izsludināti vien 33 valsts un pašvaldību iestāžu iepirkumu konkursi par mobilo sakaru pakalpojumiem, kas procentuālā izteiksmē ir ārkārtīgi maz – vien daži procenti no valsts un pašvaldību iestāžu kopējā skaita. Salīdzinājumam Lietuvā pērn tika rīkoti 550 iepirkumi. Lai arī likumdošanu iepirkumu jomā Latvijā kopumā vērtēju kā sakārtotu, diemžēl jāsaka, ka situācija mobilo sakaru iepirkumos joprojām ir neapmierinoša. To apliecina ne vien niecīgais konkursu skaits, bet arī apstāklis, ka tie netiek rīkoti ar mērķi izvēlēties labāko piedāvājumu, bet gan konkrētu pretendentu par jebkuru cenu. Tas savukārt kropļo iepirkumu rīkošanas jēgu un noved pie nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanas.
Iepirkumos jau ilgstoši tiek iekļautas absurdas prasības, par kurām varētu sarakstīt joku un anekdošu krājumu. Arī pērn daļā iepirkumu bija iekļautas tādas lietas kā, piemēram, īsziņas piegādes laiks (operatoriem tas atšķiras pāris sekunžu robežās), eksotisku viesabonēšanas valstu skaits un tamlīdzīgas, kas nav saistītas ar valsts un pašvaldības darbu nedz arī ietekmē to kvalitāti.
Tā rezultātā valsts iestādes noslēdz ilggadējus līgumus par cenām, kas pārsniedz ikvienam iedzīvotājam šobrīd brīvi pieejamās pakalpojumu cenas. Tāpat joprojām tiek rīkoti tādi iepirkumi, kuros, pat piedāvājot mobilo sakaru pakalpojumus bez maksas – uz operatora rēķina – uzvarēt nav iespējams! Šeit pat nav nozīmes vai Tele2 uzvar konkursā vai nē – svarīgākais ir tas, ka ieguvumiem no nozares konkurences jātiek pārnestiem uz nodokļu maksātāju naudas ietaupīšanu.
Lai arī elektronisko sakaru nozare valsts iepirkumu problemātikas ziņā nav salīdzināma, piemēram, ar būvniecības nozari, ikviena nodokļu maksātāja interesēs ir gūt pārliecību, ka valsts iestādes rīkojas ar līdzekļiem saimnieciski un rūpīgi.